BMX rullē

Iespēja iejusties Štromberga ādā.

BMX trase liepājniekiem

Te jauniem liepājniekiem pēdējos 20 gados bija jātop par štrombergiem.

Pastāstīšu kādu stāstiņu, kas man patiesi pamatīgi saērcina allaž, kad ieraugu kādu vietu. Tā ir Liepājā, Vaiņodes ielā. Tieši blakus Centrālkapiem ir vieta, kur zēni rok un cenšas radīt ko līdzīgu BMX trasei. Šī vieta ir burtiski piesūkusies ar bērnu darba sviedriem un asinīm, kas sūkušās uz netīrās melnzemes burtiskā nozīmē. Te savu darbu, atļaušos teikt pilnīgi bezjēdzīgi ieguldījušas vairākas paaudzes, jo melnās smiltis droši noblīvēt nav iespējams, bet koku puduri gar šķībiem tramplīniem un improvizētām virāžam ir lieliskas kaulu laušanas ierīces. Tā tas notiek diezgan ilgi. Vairāk nekā 20 gadus.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē teju katra vasaras diena man iesākās ar kāpšanu uz pašbūvētā BMX un lāpstas ņemšanu, lai dotos mazliet pabraukāt par kaut ko līdzīgu krosa trasei. Toreiz man bija tik pat, cik manam dēlam- 13. Tagad uz šo trasi dodas viņš. Es viņu cenšos atrunāt, jo tas, kas tur notiek, ir ārprāts. Taču man ir pretīgi graut sava bērna sapņus par lielisko BMX sportu tikai tādēļ, ka tieši tāpat kā jaunie liepājnieki vairākās paaudzēs centušies radīt ko līdzīgu trasei, Liepājas varasvīri (sievas)- sākot no izpildkomitejas laikiem, valdes un domes, gadu gadiem atrod līdzekļus itin visam, tikai ne BMX trasei, kas tikusi solīta, solīta, solīta. Un vēlreiz solīta.
Skaidrs, ka BMX trase Liepājā vēl ilgi nebūs. Ja vien nenotiks brīnumi, kuriem vairs neticu. Ja tā netika uzcelta "treknajos gados", jo bija jābūvē septiņi mīzēji Promenādē, bija jāceļ dzelzsbetona amfiteātris simts metrus tālāk, kurā tik pat kā nekas nenotiek, bija jāmaksā Laimes mātei no Kanādas 17 000 Ls par padomiem, kā Liepāju padarīt skaistāku. Piekrītu, ka to visu vajadzēja, piekrītu, ka ir vajadzīgs atbalsts ekskluzīvam sporta veidam, rīkojot Ralliju Kurzeme. Piekrītu, ka vajadzēja bruģēt ieliņu gar Griģa māju. Piekrītu, ka vajadzēja dotēt AirBaltic lidojumus divreiz dienā no Rīgas uz Liepāju. Piekrītu visam un vairākas reizes, ja pilsētas konjunktūra to prasīja. Taču kādēļ mānīt bērnus, kādēļ viņiem solīt un nepildīt? Solīja man kā bērnam un manai paaudzei. Nu vairs bērni neesam, ko tur solīt. Solīja nākamajiem. Tie jau arī no BMX uz mašīnām pārkāpuši. Visbeidzot solīja manam dēlam un viņa vecuma zēniem. Dome var neuztraukties. Vēl gadi pieci un arī viņiem tas nebūs vajadzīgs. Varēs melot nākamajiem. Tiem, kas šogad sāks iet skolā...

Frīkriteņi atsauca atmiņas

Velosipēdi ir viena no manām lielajām mīlestībām. Tāpēc tā sāku cepties, ieraugot meičas ar vareniem frīkriteņiem. Skaidri atminos, ka pirmais ritenītis manā mūžā bija pažuvušu salātu krāsas "Miška" ar brūnām riepām. Tad tiku pie svaigu salātu krāsas saliekamā divriča "Kama", ko dažādu transformāciju veidā astoņdesmito gadu nogalē pārtaisīju par sinepju krāsas BMX. Patiesībā, kāds tur BMX. Uz saliekamā riteņa diskiem tika montētas mopēda "Delta" riepas (ak, cik grūti ar tām bija mīties!). Priekšējā dakša tika tīta kreklos un ar āmuru izdauzīta taisna, savukārt saliekamā riteņa rāmja vidus tika izzāģēts, lai Klaipēdas ielas namu pārvaldē- pie toriezējo BMX zēnu mekas santehniķiem, kur vienīgais maksāšas līdzeklis bija pudele ar kādu kārotu metinātāja dziru (citreiz noderēja vecie labie trīs rubļi), tika iemetinātas divas rores, kuras tika atrastas turpat metāllūžņu kaudzē. Tad sekoja citi eksperimenti kā priekšējā klaņa zobrata nomaiņa uz mazāku, savukārt aizmugurējās zvaigznītes apmaiņa uz krietni lielāku. Tādas toreiz bija uz "Orļonok" riteņiem. Un viss tikai tādēļ, lai ar tām sasodītajām mopēda riepām vieglāk mītos. Tad sekoja citi "uzlabojumi", piemēram, aizmugurējo rumbiņu izjaukšana un atstāšana bez bremzēm, lai pedāļi brīvi grieztos atpakaļ. Jo redz, padomju savienībā nebija saliekamā riteņa izmēru diski, kuros tiktu iespieķotas sporta riteņu rumbiņas. Tādēļ ierasto kājbremžu vietā tika izvēlētas no veca "Tūrista" noņemtas rokas bremzes. Tā kā veikalos nekā nebija, trosītes mūždien labākajā gadījumā bija par īsu. Vai bija pamatīgi bojātas un rezultātā reti kad bremzes stradāja labi. Nākamā transformācija bija mēģinājumi pārspieķot aizmugurējos diskus, lai ieliktu sporta riteņa rumbiņas. Ar kādu piekto reizi puslīdz sanāca, jo spieķu garums un rumbiņu izmēra atšķirības darīja savu. Astoņnieki, astoņnieki un vēlreiz astoņnieki. Ja nebija astoņnieki, tad olas, olas un vēlreiz olas. Kad ar to tika galā, sekoja mēģinājumi tikt pie "īstiem" BMX ragiem. Šajā ziņā visērtākie ragi bija no mopēdiem "Delta". Tos savukārt mopēdu īpašnieki ar lielu prieku mainīja pret zemākiem motociklu ragiem. Un tādējādi radās lielisks barteris. Lai ragi nelūztu nost, starp rokturiem vajadzēja iedabūt stiprinājumu. Visvienkāršākais šķita vienkārši iemetināt mazu rorīti. Atkal tika meklēta namu pārvaldes pudeles brālības palīdzība. To, cik šie samopālo BMX eksperimenti lika ciest, palikt bez zobiem, lauzt locekļus, jau būtu cits stāsts.
Tāds īsumā ir mans stāsts, ko atcerējos, ieraugot frīkbaikeres Kūrmājas prospektā. Ne pa tēmu teiksiet?

Bērnu rallija Kurzeme 2009 fināls

2009. gada 3. jūlijā, Promenādē.

3. jūlijā bērnu rotaļu laukumā Jūrmalas parkā, Liepājā pulcējās Kurzemes labākie jaunie satiksmes dalībnieki – norisinājās “Bērnu rallija Kurzeme 2009″ fināls. Uzvarētāju apbalvošana notika Promenādē, kur ar priekšnesumiem uzstājās Liepājas BMX braucēji.

Vairāk bilžu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33411/

Nedaudz atmiņu par BMX

31. maijā Liepājā norisinājās bērnu rallija "Kurzeme 2009" pirmā atlases kārta. Pasākums bija lielisks un labi organizēts (mans pušelnieks dabūja otro vietu!), bet ne par to. Redzot, cik daudz BMX velosipēdu bērniem un jauniešiem, neviļus atcerējos, ka sazin cik gadus tika runāts, ka beidzot, beidzot, beidzot te tapšot BMX trase. Tika jau izvēlētas vietas...

Iz pagātnes. Atminos 1988. gadu, 1989. gadu un vēl 1990. gadu, kad nodevāmies toreiz tik eksotiskā velosporta valdzinājumam. Tad taču nebija ne to lepno velosipēdu. Riteņu rāmjus, dakšas un stūres tika meistarotas nekur citur kā vien mikrorajonu namu pārvaldēs ar gādīgo santehniķu un metinātāu rokām. Jau tad gaidījām šo mītisko būvi- BMX trasi. Lasīju žurnālu "Liesma", kur tika stāstīts par Valmieras un Jelgavas BMX attīstību. Bet Liepājā nekā un nekā. Un kur tagad ir Valmieras puikas BMX sportā, bet kur liepājnieki? Ehhh....
Nāca pārmaiņas, Atmoda. Atkal nekā. Visbeidzot ar BMX gribēja nodarboties pašu bērni. Nāca tā sauktie treknie gadi. Atkal nekā. Nu esam pie sasitas siles un par BMX trasi liepājnieki neko vairs nedzird. Tikmēr Aizputē trase būs. Vismaz. Brauksim uz 50km attālo Aizputi. Vismaz tuvāk nekā Ventpils, kur ir Liepājai tuvākā BMX trase. Kādas sajūtas? Pirms vēlēšanām tieši laikā, lai padomātu par solījumu izpildi.

Mazliet bilžu no bērnu rallija "Kurzeme 2009": http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:32909/