Fotografēšana un knipsēšana

Šodien mazliet uznāca iedvesma pārdomām par fotogrāfiju. Vēl pirms Jaunā gada A.Lebedeva blogā izlasīju gana loģisku skaidrojumu viņa fotografēšanas stilam (tie, kas šad tad tur iegriežas, zin, ko un kā viņš uzņem, tādēļ neiedziļināšos). Es varbūt arī saprotu viņa sarkasmu par tiem, kas cenšas savas bildes uzņemt un pēcapstrādē uzlabot līdz relatīvam perfektumam, jo mūsdienās tā tiešām kļuvusi par māniju. Rodas sajūta, ka cilvēki nemaz nenodala dokumentējošas bildes no tādām, kurās izpaužas pseidomākslinieciska pašdarbība. Nez vai ir liela jēga uzņemt bildi ar šķībi greizu horizontu, tad mesties pie PS, lai bildei uzliktu HDR filtra iespējas un tad naski to ievietot kādā publiskā galerijā ar kādu dziļi garīgu nosaukumu kā ''saules zārdi'' vai ''miglas fantāzija''. Atzīšos, jau sen pat neapskatu šādas bildes. Tai pat laikā man rada baudījumu aplūkot fotogrāfijas, ja tās ir iznākušas labi. Arī paša uzņemtas. Un vienmēr uzsveru, ka man nospļauties ar kādu fotoaparātu attēls uzņemts. Ja fotogrāfiju var mazliet uzlabot, es to daru vienmēr. Tādēļ es īsti nesaprotu A.Lebedeva šūmēšanos par fotoaparāta izvēli un vienas markas priekšrocību par otru. Lai man piedod ļaudis zinošāki par manīm, taču es nesaprotu, kāda jēga iegāzt aparatūrā tūkstošus, ja uzņemtais attēls neatšķiras no manas meitas paša lētākā fotoaparāta. Tā taču ir blatošana.

Lai neliktos, ka nodarbojos ar baigā znatoka mētāšanu, mazliet pastāstīšu kā es nonācu līdz šodienas sajūtām.
Lielie veči varbūt smaidīs, bet pēdējo gadu laikā es principiāli fotografēju tikai ar rokas uzstādījumiem, lai autodidaktiski pilnveidotu savu aizraušanos ar fotografēšanu (un nemaz tik vienkārši tas nav, ja atcerēsimies, ka dažus gadus atpakaļ neviens nemaz nesteidzās izklāstīt savus padomus internetā vai lētos žurnālos). Un būs vien jāpiekrīt, ka automātika ir teicams izdomājums, taču fotogrāfijas pievienotā vērtība palielinās, ja tā uzņemta ar autora smadzenēm, nevis tehnikas procesoru.
Šogad būs desmitais gads, kopš esmu iepazinis fotogrāfiju apstrādes iespējas. Sākumā tā bija spiesta lieta, jo digitālo kameru man nebija. Fotogrāfijas skanēju, mācījos šo to palabot. Pirmo digitālo kameru nopirku 2001. gadā. Es pat neatceros nosaukumu. Tiem laikiem dārgu- vismaz daži simti bija. Bildes reti kad varēja uzņemt daudz un tiem laikiem augstākajā kvalitātē, jo aparātam bija neliela iekšējā atmiņa. Jaunie nemaz neatceras, taču es kā lielu dārgumu toreiz dabīju 8 megabaitu atmiņu karti. Pēc tam 16, tad vēl lielāku. Tas nozīmēja, ka kameru droši varēja izmantot ikdienā, nēsājot to līdzi. Kopš tiem laikiem ievēroju, cik svarīgi ir uzņemt to, kam ikdienā varbūt pat ejam garām, taču nepievēršam dažādu iemeslu dēļ pārāk lielu uzmanību. Taču ir vismaz divas iespējas kā to piefiksēt. Var to izdarīt sūdīgi, bet var interesanti. Otrā iespēja mani valdzina. Paldies Dievam, tā domā daudzi un tādēļ ir fotoblogi, kurus regulāri apmeklēju gadiem.

Visbeidzot vakar ieraudzīju, ka latviešu Nikon mājas lapa piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas. Atradu daudz interesanta un noderīga. Taču tai pat laikā jutos mazliet pārsteigts. Piemēram, pie foto padomiem atradu publikāciju, kurā tiek skaidrots kā uzņemt savas vislabākās ceļojumu fotogrāfijas. Aprakstīts jau gana interesnati un daudziem tas varētu noderēt, taču vizuālie piemēri mani parsteidza. Un tādēļ es atkārtojos: lai man piedod ļaudis zinošāki par manīm, taču es nesaprotu, kāda jēga iegāzt aparatūrā tūkstošus, ja uzņemtais attēls neatšķiras no paša lētākā fotoaparāta? Tādēļ vienmēr, pirms kāds sāk polemiku par fotografēšanu, iesaku izlasīt šo kolosālo Kena Rokvela publikāciju: http://www.kenrockwell.com/tech/notcamera.htm. Vismaz pēdējos piecus gadus to ņemu par moto.

500mm izmēģinot

Klāt 1. decembris. Daudzviet ļaudis pulcējušies piketos, taču es šoreiz nolieku pie malas savas politiskās pārdomas, lai dalītos cita veida piedzīvojumos. Sākšu ar to, ka jau ilgāku laiciņu domāju par iespēju tikt pie 500mm objektīva. Tā kā šāds objektīvs ir tikai paša prieka dēļ, i nemaz neskatījos, cik maksās Nikkor produkts. Kopš vasaras vidus ļoti uzmanīgi skatījos uz Sigmu APO 170-500mm F5-6.3 DG. Taču notika negaidītais- nekur Latvijā tādu atrast nebija iespējams. Pat tad, ja interneta veikals to uzrādīja par noliktavā esošu, tā starp citu beigās tika piemetināts, ka preci atvedīšot 2- 3 nedēļu laikā. Meklējot arī citus vairāk vai mazāk līdzīgus 500mm objektīvus, nonācu līdz tādam pašam iznākumam. Beigu beigās nejauši ēbajā uzgāju uz korejiešu Rokinon izstrādājumiem. Es biju lasījis par šiem objektīviem, taču tā kā lietojis esmu tikai Nikkor un Sigmu, nekāda subjektīvā sprieduma nebija. Pētot un meklējot, nonācu līdz tam, ka šis ražotājs piedāvā diezgan lētu, taču patumšu (f 1:8) 500mm teleobjektīvu. Pētīju, domāju. Šaustīju sevi: kamdēļ izmest naudu tādas rotaļlietas dēļ? Cīņa tika zaudēta. 30. novembrī atnāca sūtījums un šodien ar satraukumu pētīju, vai gluži zemē esmu nometis 100Ls.

Pats objektīvs izrādās ir pārsteidzoši kvalitatīvs. To satur kopā vieglmetāla korpuss. Bažas, ka man tiks atsūtīta plastmasas bandūra, bija veltas. Pāreja uz Nikon bajaneti arī bija laba, precīzi ielikās aparātā. Stiprinājums, piestiprināšanai uz statīva no metāla. Par to bijos vairāk, jo nekādus aprakstus par to neatradu. Bet arī te bažas veltas. Pēc svara objektīvs nav smags. Stiklam 67mm. Tā kā objektīvs ir tumšs, par fotografēšanu bez statīva pat nav ko domāt. Liepājā šodien tāda apmākusies un miglaina diena, bez saules. Taču vakardienas bažas par iespēju kaut ko nobildēt izrādījās aplamas.
Jāsāk ar to, ka objektīvs ir pilnībā manuāls. Tātad visi iestādījumi ar roku liekami. Bet tas jau tāpat ir skaidri.

Tā kā mazākā vibrācija neko nobildēt neļaus, fotografēšanai izmantoju Nikon D5000, jo viņam ir atgāžams displejs. Laikam jau par tādiem trikiem no riktīgiem večiem pa muguru var dabūt, taču izrādījās ļoti ērti.

Par mērķi izvēlējos ostas lokatoru kanāla malā. Šis uzņēmums izdarīts ar Nikon D90 un Sigmu (28mm).

Bet šis uzņemts ar Nikon D5000 un Rokinon 500mm ED Telephoto Lens. Kā redzams, palielinājums ir fantastisks, vai ne? Pie tam, es es uzliku tikai ISO 200, kamēr objektīvs ir tumšais (atgādinu- f1:8,0)! Slēdzis bija uzlikts uz 1/125.

Tā kā bija miglains un sāka pilēt lietus, devos uz pilsētas centru. Šo uzņēmumu veicu ar to pašu Nikon D5000 un Rokinon 500mm ED Telephoto Lens. Šoreiz uzliku ISO 800, slēdzi 1/200. Bildēts no Dīķa ielas, nama trešā stāva. Fonā tie divi tornīši ir bijusī ēdnīca "Kosmoss". Liepājnieki, kas zin attālumu, sapratīs, cik liels ir pietuvinājums.

Bet šis ir nams, kuru jau bildējis no šīs vietas esmu vairākkārt. To var apskatīt te: http://virtualliepaja.wordpress.com/2009/07/28/debesis-virs-graudu-ielas/ un te: http://virtualliepaja.wordpress.com/2009/10/30/vecliepajas-panorama/.

Secinājumi. Vismaz pagaidām esmu vairāk nekā pārsteigts. Es protams necerēju uz brīnumiem, bet rezultāts vairāk nekā pārspēja gaidīto. Pašu priekam, pētot to, ko bez krietna palielinājuma neizdarīt, teleobjektīvs godam der. Bet līdz ar viņu līdzi būs jāņem statīvs. Nu galu galā, ja esat vienkāršs cilvēks kā es, kam gribas mazliet padraiskoties, taču maciņš par plānu, lai apmierinātu savas iegribas pēc kaut kā tāda, šis Rokinona daikts tik un tā sagādās daudz prieka.
Pagaidām pieredze ar to noslēgusies. Sagaidīšu saulainu laiku un izpētīšu, ko šis korejiešu mazbudžeta objektīvs spēs jūras malā. Katrā ziņā, gaidiet jaunus mirkļus no Liepājas puses.

Piedzīvojums

Ieeju kādā veikalā, kas tirgo foto aparātus (neteikšu kādā), lai apskatītu kādu cienījamu maiņu savam Fuji večukam. Sāku prāšņāt, lai kāds pastāsta par aparātiem. Pēc gaidīšanas atnāk viens vīrs un prasa, ar ko fotogrāfēju tagad. Uzzinot, saka, ka ziepju trauciņus var apskatīt stendā. Es saku, ka neprasu ziepju trauku. Bet šis, ka Fuji esot ziepju trauki. Saku, ka Fuji izmanto Nikon objektīvus, kas nebūt neesot sliktāti par viņa piedāvātajiem. Viņš saka, ka tas nav nopietni, jo servisu piedāvājot tikai viņi, Fuji to nevar piedāvāt. Es saku, ka neprasu Fuji, bet vēlos uzzināt par aparātiem (neteikšu kādus), ko viņš piedāvā. Beidzot viņš sāk stāstīt, ka neesot vērts pirkt lētāku par 500 Ls ar kapeikām plus objektīvs. Es prasu, lai pastāsta par to, ko es varu atļauties. Viņš atbild, ka ar tādiem var fotografēt tikai automātiskā režīmā. Es saku, ka esmu amatieris, kas bieži izmanto automātisko režīmu, tāpēc mašīnu pret fotoaparātu nemainu. Tad viņš man norāda uz mazu rozā, gandrīz vai bērnu fotoaparātu. Pārprasu, vai tas joks, vai cienītais nolēmis ar mani kašķēties. Šis saka, ka man neko neesot vērts stāstīt, jo es neko nesaprotu.