Tradicionālo mediju noriets

Kādu gadu atpakaļ mazliet pakritizēju Latvijas Televīziju un radio. Manā ikdienā kopš tā laika mainījies maz- LTV1 skatos aptuveni 1 stundu nedēļā, LTV7 mazliet biežāk sporta dēļ. Latvijas radio 1 ieslēdzu, kad gaisā iet "Krustpunktā" vai dzirdams Streips, kurš pēdējā laikā nudien patīkami pārsteidz. Savukārt Latvijas radio 2 klausos tikai mašīnā un arī tad aizvien mazāk, jo zvanītāju laika prognozes, radio tirgus un monotonā ziņu lasīšana aizkapa balsī nav izturama.
Visbeidzot šodien konstatēju, ka jau krietnu laiku vairs nelasu avīzes (un nu jau tradicionālos interneta portālus arī). Ar lielu piespiešanos lasu tradicionāli pasūtīto žurnālu, kas savu pievilcību pliekanā un sausā satura dēļ manās acīs ir zaudējis, un pasūtīts vairs netiks. Ne tādēļ, ka paktiski katru dienu izmantoju internetu vai kāda konkrētā medija tematika man būtu palikusi mazāk svarīga. Lai man piedod laikraksti, taču Latvijas žurnālistiska mani ne tikai garlaiko, bet arī šokē. Nepietiek, ka 90% no visām ziņām ir prasta LETA's ziņu pārpublicēšana, tad arī fotogrāfijas, kuras mīlu aplūkot, vairāk atgādina kaut kādus neveiksmīgus mirkļa uzņēmumus. Es saprotu, ka pat Latvijas lielākās avīzes nekad nebūs žurnāls "Life", taču kaut kādiem kritērijiem ir jābūt.
Un tad vēl kas. Esmu secinājis, ka vairumu informācijas iegūstu tieši augstas raudzes blogu vidē. Varbūt mans diletanta viedoklis neko neizsaka, taču gara acīm redzu tradicinālo mediju norietu. Vismaz Latvijā noteikti. Tik mazai valstij ar tik ierobežotu informācijas telpu satura un žurnālistikas kvalitāte tomēr būtu jātur pienācīgos augstumos.
Piedodiet, bet man grūti iedomāties, kādu rītdienu sev redz profesionālā Latvijas mediju ģilde.