Gulbju ezers

Ezera saimnieks.

Šodien atkal viena zuper-puper diena. Saule, zilas debesis, kuras rotā vareni mākoņi un patīkams siltums. Ar riteņiem aizmināmies līdz Ezerkrastam. Tieši burvīgā Liepājas ezera krastā pamanīju, cik daudz purnu. Manuprāt tik putnīgs ezers nav sen bijis. Un gulbji, šie varenie putni! Nemaz ļaužu nebīstas. Cik gan to šodien bija. I nemaz nesaskaitīt. Abos krastos. Gan pie Vītiņu pļavām, gan pie pilsētas. Omulīgi gar krastu peld, ziņkārīgi novēro. Protams, gribējās pabildēt. Es neesmu pārāk advancēts putnu lietās, taču manuprāt šis ir jauns gulbēns.

Kaitbordisti uz Liepājas ezera ledus

Pat meitenes, kamēr mēs- veči bēgam no sala...

Spīd saule, taču auksti. Ļoti auksti. Pāri Liepājas ezera ledum, kuru klāj sniega kupenas, pūš stindzinošs vējš. Tālumā gan tuvumā zilajās ziemas debesīs kontrastē raibās un spilgtās krāsās kaitbordistu pūķi. Kamēr liepājnieki sildās savos mājokļos, Liepājas ezera aizsalušos plašumus iekaro viņi- kaitbordisti.

Nu ja. Un arī pērngad pašā bargākajā laikā šie ekstremāļi te bija: http://www.liepajnieks.lv/2009/08/ara-sals-ka-rokas-nejut-sie-kaito.html.
Vairāk bildes ieliku te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623056544263/.

Dzelzsceļa uz Vecliepāju vairs nav

Sliežu demontāža, kas savienoja Jaunliepāju ar Vecliepāju.

Izlasīju, ka pašvaldība vērsusies pie "Latvijas dzelzceļa" ar lūgumu demontēt pusotra kilometra garo dzelzceļa posmu, ko ieriekš izmantoja sērkociņfabrika un citi uzņēmumi. Loģiski jau ir, ka vajadzības pēc šī dzelzsceļa atzara nekādas. Rūpnīcas Vecliepājas daļā tik pat kā nav, bet tās, kuras ir, pēc vilcieniem neprasās. Mūsdienās to visu paveic ceļu vilcieni- kravas mašīnas. Taču tīri emocionāli savādi. Kādreiz tak tik bieži te stūmās vilcieni. Un tieši šī atzara dēļ okupācijas laikos nojauca unikālo dzelzsceļa tiltu, kurš laikos, kad Liepājas ezers bija kuģojams, bija izgriežams.

Niedru lauki

Tie nav labību lauki karstā vasarā, tā nav Polija vai Vācija. Tikai Liepāja no ezera otras puses.

Nu taisni vai jocīgi. Drēgns un lietains rīts. Laiks kā radīts rudens ainavu meklējumiem uz meža ceļiem. Bet kā tas sanācis- gadīties Liepājas ezera otrajā pusē un ieraudzīt Liepāju tādu, nespēju saprast. Absolūts pretstats sajūtām.

Mazliet vairāk bilžu te: http://www.photoblog.com/prusis/2009/10/25/rudens-diena-vtiu-pavs.html

Ārā sals, ka rokas nejūt, šie kaito

2009. gada 17. februārī, Airītes ielas galā.

Biju jau pieradis, ka Liepājas pludmales viļņos redzami zēni, kas šķeļ viļņus, kaitojot pašos vējainākajos brīžos, kad vairums izvēlas pie jūras nebūt. Bet kā izrādās, tie vēl nav griesti. 17. februāra pēcpusdienā Airītes ielas galā mani pārsteidza gaužām nepierasta aina: kaitotāji pa apsnigušo Liepājas ezera ledu! Nebiju pat iedomājies, ka tā var darīt.

Gulbjiem pilns ezers

2007. gada 14. janvāris, Liepājas ezers.

Tādas ainas vēl nebija redzētas. Simtiem gulbju, kas pārziemot nolēmuši Liepājas ezerā. Kur vien acis lūkojās, ezers balts. Un nevis ziemai raksturīgi ar ledu, bet gulbjiem. Kā pasakā.

Ledusbraukšana pa Liepājas ezeru

Tikko Liepājā ledus, visi kā viens steidz uz Liepājas ezeru!

Diemžēl šī brīnišķā nodarbe palikusi par īstu eksotiku. Un ledus braukšanas mīlētājus tas sāpina tiktāl, ka viņi mēģina braukāt arī tad, kad ledus nepavisam nav drošs. Kā tas allaž beidzas, daudzi labi zin...

2004. gada janvāris.