Mūžam lai dzīvs Kalpaka gars

Šodien tik skaista saulaina sestdiena. Zilas, zilas debesis. Sniegs, neliels sals. Atcerējos, ka pulkveža Oskara Kalpaka bojāejas diena. Reizē drūmas atmiņas, taču lepnums, ka no mūsu tautas vidus nākuši tādi vīri. Un ne jau viens vai daži. Cik tūkstoši droši gāja pretīm ienaidniekam, lai cīnītos par jauno Latviju, vien ir vērts pieminēt.
Šorīt izlsīju, ka Latvijas Valsts arhīvā atrasts kāds iepriekš nezināms dokuments, kas apliecina to, kas atradies pie pulkveža Oskara Kalpaka viņa nāves brīdī 1919. gada 6. martā. It kā jau nekā tāda, kas varētu pārsteigt. Vien uzskaitīts, kas jau kārtīgam virsniekam vienmēr ir līdzi- personiskās higiēnas lietas, kabatas baterija, rakstāmpiederumi, daži veļas gabali, pulkstenis utt. Taču lasot es sajutu tādu kā neaprakstāmu to dienu traģismu, kam nācās iziet cauri ne tikai pulkvedim, bet arī pārējiem vīriem. Karavīrs un varonis tā kā, taču reizē viens no mums. Ar domām, pārdzīvojumiem, rūpēm par savu veselības stāvokli vai raizēm par uzdotā uzdevuma izpildi. Un tas lika padomāt par senatnē teikto, ka par varoņiem nepiedzimst. Tas nav rakstīts ne zvaigznēs, ne izzīlējams pie maksas šarlatāniem. Par varoņiem kļūst daudzi no mums pašiem, kas bieži vien šai misijai nav pat mērķtiecīgi gatavojušies. Un tieši šīs sajūtas manī vēl vairāk stiprināja apziņu, cik man personīgi ir svarīga mūsu valsts, mūsu Dzimtenes pagātne, visa tauta un tās nākotne.

Sarkanbaltisarkanā lentīte

Izlasīju par to atgadījumu ar "Okupantu autoparka" numuriem. Varētu jau lieki nešūmēties, jo nekā jauna te nav un viss. Kā ir, tā ir. Bez tam es jau iepriekš darīju zināmu, ka turpmāk atturēšos no jebkā negatīva savā publiskajās pardomās. Bet tieši šodien nejauši izlasīju šo ziņu, kas manī patiešām radīja dusmas (maigi sakot). Proti, vietējie Liepājas radikāļi nolēmuši kārtējo reizi mest izaicinājumu sabiedrībai un lepni dara zināmu, ka tikuši pie 5 kilometrus gariem oranži melno lentīšu baķiem, lai kārtējo reizi ap 9. maija laiku sāktu naidot cilvēkus. Tad nu lai es nepārkāptu paša uzliktos rāmjus negatīvajam, daru zināmu, ka esmu nopircis gana daudz un nopirkšu vēl vismaz tik pat sarkanbalti sarkanās lentītes, kuras no 1. marta līdz pat 4. maijam ikvienam, kas to gribēs, bezmaksas izdalīšu (papildus informāciju publicēšu tepat!). Uzskatīsim to par individuāli- sociālo akciju "Sarkanbaltisarkanā lentīte". Un lai šajā vēlēšanu gadā kāda ķēmīga sīkpartija šo sociālo ieceri nepadara par bezjēdzīgu politisku populismu, aicinu ikvienu, kam nepatīk paša paplašinātās ģimenes (tautas) apņirgšana un kopējo māju (Latvijas) zaimošana, nākt talkā. Un to varēs darīt sekojoši: ap februāra vidu individuāli (varam arī sazināties) izlemsim (izvērtēsim), kas var atlicināt kādu latiņu sarkanbalti sarkanās lentītes iegādei, lai to tālāk izplatīt, bet kas var šīs lentītes izplatīt tās iznēsājot pa ielām, ejot pie autovadītājiem, nesot uz skolām, uzdāvinot karavīriem, policistiem utt. Ap to pašu laiku es sameklēšu, kur šīs lentītes vislētāk var nopirkt. Patreiz varu padalīties, ka mūsu pašu Rīgas ražotāji- SIA "Lenta" (tā nav reklāma!) par gana pieņemamu cenu šīs lentītes piedāvā Rīgā, Jelgavas ielā 68/78. Iespējams, kādam ir vēl kāds variants, tad- ziņojiet!

P.S. Pie šīs pašas iniciatīvas pieder arī Latvijas karodziņi- gan tādi, ko liek pie mašīnas, gan tādi, ko ielikt nama logā, jo visu nosaka tikai rocība, draugi!