Ir silts pavasaris. Maijs. Visu mēneša pirmo nedēļu praktiski visās krievu valodā raidošās radiostacijās un TV kanālos skan dziesmas un raidījumi par Otrā pasaules kara uzvarām. Skan frontinieku atmiņas, tiek rādītas padomju laiku filmas par karu. Arī interneta ziņu portālos daudz Otrā pasaules kara iznākumam veltītu animāciju, spēļu, publicistikas. Pie daudzu mašīnu antenām piesietas oranži melnas lentītes. Daudzviet notiek padomju armijas panākumiem veltīti pasākumi. Pie pieminekļiem sarkanarmiešiem pulcējas ļaudis. Daudzi rotājuši savas drēbes ar nozīmītēm, medaļām un tām pašām oranži melnajām lentītēm. Netrūkst tādu, kuri no skapja izvilkuši padomju armijas formastērpus. Kāds rokās tur visu laiku asiņainākā diktatora Josifa Staļina ģīmetni, saudzīgi ierāmētu un glabātu. Tiek iedzerts, tiek uzdziedāts un dejots. Skaļruņos skan daudz runu. Līksmošanās savu kulmināciju sasniedz 9. maija vakarā, kad daudzviet notiek uguņošana. Pēc uguņošanas ielās daudz cilvēku. No kāda daudzstāvu nama atskan bajāna skaņas. Pie guļamrajonu mazo veikaliņu durvīm drūzmēšanās rindas. Tuvojas 22.00.
Pilna demonstratīvā pretlatviskuma "pakete" Latvijā. Numura zīmi dekorē CCCP, salonā goda vietā Krievijas trīskrāsu karodziņš ar oranži melno lentīti. Lai arī noprotams, ka spēkrata saimnieks patiesi ir Padomju Savienības un Krievijas patriots, tomēr braukt ar žiguli vai gazeli šis cilvēks neizvēlas. Otrā pasaules kara zaudētāju Audi labāks...
(autora foto)
Ir pats maija vidus. Pie daudzām mašīnu antenām joprojām oranži melnās lentītes. Neviļus uzmanību pievērš par modes lietu kļuvušie automašīnu numura zīmju stiprinājumi, uz kuriem burtu CCCP salikums. Modē nākušie sarkanie treniņtērpi ar to pašu CCCP arī manāmi. Dažām mašīnām uzraksts RUSSIA. Reizi pa reizei garām pabrauc kāds lepns spēkrats pie kura piestiprināts Krievijas Federācijas karodziņš.
Pie televizoru ekrāniem daudzi skatās hokeja čempionāta finālu. Spēle spraiga un uzvar Krievijas valsts izlase. Pēc pārdesmit minūtēm aiz loga dzirdamas klaigas, kopsaucieni ROSSIJA, ROSSIJA, kas neapklust krietnu laiku pēc pusnakts. Apkārt braukā mašīnas, kuras skaļi signalizē.
20. maija vakars. Krievijas televīzijas kanāls NTV raida ziņas. Pirmās piecas minūtes rāda Krievijas prezidentu Dmitriju Medveģevu, kurš Kremlī sveic pasaules čempionus hokejā. Nākamās piecas minūtes rāda premjerministru Vladimiru Putinu, kurš viesojas kādā Krievijas reģionā. Ar skarbu sejas izteiksmi Putins runā par Krievijas panākumiem- hokejā, avioindustrijā un citur. Nākamās desmit minūtes sižets par valsti, kura diktoru vārdiem ''esot pievienojusies to valstu sarakstam, kurā vajā padomju savienības varoņus un Lielā Tēvijas kara veterānus''. Šoreiz tā esot Igaunija, kurā notiekot tiesas process pret smagi slimo Arnoldu Meri. Viņš ir vainojams masu deportāciju organizēšanā nelielajā Hījumā salā 1949. gadā. Ziņu raidījuma vadītāji nelieto vārdu deportācijas, bet aizstāj to ar vārdu salikumu ''administratīvā pārvietošana''. Kā laikos, kad par par izsūtīšanām runāt bija bīstami...
Nezinātājam varētu šķist, ka iepriekš aprakstītais ir kāda PSRS iedzīvotāja redzētais pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados vai labākajā gadījumā kāda aina no Krievijas iedzīvotāja ikdienas. Tomēr nē. Esam Latvijā, NATO un Eiropas Savienības dalībvalstī. Ir 2008. gads.
Informatīvā kara uzvarētāji un zaudētāji
Mēs uztraucamies par divkopienu valsti, par nepilsoņiem, nelojāliem pilsoņiem, kuri neprot latviešu valodu vai tiem, kuri dzīvojot Latvijā pieņēmuši Krievijas pilsonību. Mēs nebeidzam brīnīties, kāpēc Latvijā ir liela daļa cilvēku, kuri Jauno gadu sagaida 31. decembrī 23.00. Viņi plaši atzīmē 9. maiju kā Latvijas atbrīvošanas dienu. Viņi pārdzīvo par Krievijas hokeja izlasi, saucot to par "mūsējiem". Mēs nesaprotam, kādēļ šī cilvēku daļa lamā Vāciju, ASV vai Japānu, kuras esot sazvērējušās pret Krievijas tiesībām, ieskaitot Arktiku, Kuriļu salām, Kaļiņingradas apgabalu, Pečoriem, Dienvidosetiju, Piedņestru utt., tomēr par par saviem braucamrīkiem izvēlas tieši šo valstu ražojumus.
Visbiežāk no šo cilvēku puses redzam naidpilnu attieksmi pret Latvijas valsti meklējot tanī tikai nepilnības un nelaimes: lokālus korupcijas skandālus, pa Rīgas ielām maršējošus fašistus 16. martā, kukuļus ņemošu prezidentu, kuru ievēl oligarhi zooloģiskajā dārzā, kašķīgus valodas inspektorus, kuri liek hokeja trenerim atbildēt uz jautājumiem latviski un skolas, kurās neļaus runāt krieviski. Kamēr Putina- Medvedeva Krievijā viņi redz tikai labo: panākumus sportā, krāšņas armijas parādes, Krievijas prezidenta asprātīgo retoriku, daudzus raudulīgus kostīmseriālus, cietumā ieliktu miljardieri- afēristu un Krievijas iesākto gāzes presingu pret valstīm, kuras vainojamas PSRS sabrukumā.
No kurienes šiem cilvēkiem rodas priekšstats, ka Latvija viņu dzīvē ir traucēklis, bet Krievija lielais laimests? Kādēļ šie cilvēki, meklējot labākus dzīves apstākļus ārpus savas dzimtenes, izvēlas būt naidīgi, noraidoši vai labākajā gadījumā vienaldzīgi pret valsti, kurā tie dzīvo? Visbiežāk tiek vainota neveiksmīgā integrācijas politika. Tā ir daļa patiesības. Paši krievi visbiežāk sevi pozicionē kā Atmodas upurus, kurus nodeva jaunā vara. Vairums no viņiem esot balsojuši PAR Latvijas neatkarību, bet Latvija viņiem nedeva pilsonību. Arī tā daļēji varētu būt patiesība, tomēr tie bija individuāli gadījumi, nevis iemesls teju miljons cilvēkiem palikt par nelojāliem iedzīvotājiem. Par Latvijas neatkarību 1991. gada martā nobalsoja aptuveni 70% no aptuveni 60% balstiesīgo, kas piedalījās aptaujā. Ir arī viedoklis, ka cittautiešu masa Latvijā lasa, klausās un skatās Krievijas, un vietējos krievu valodā rakstošos medijus. Tāpēc ir radīta pateicīga augsne Krievijas politikas atbalstošai Latvijas krievu kopienai.
Krievijas mediji un Latvijas mediji
Kāds ir iemesls acīmredzamai eiforijai par vareno Krieviju un riebumam pret Latviju? Pēdējos desmit gadus praktiski visi Krievijas TV kanālu ziņas sākas ievadu, kurā galveno lomu spēlē Krievijas prezidents. Nedaudz šī loma tika iepriekšējam prezidentam Borisam Jeļcinam. Tomēr galvenais varonis bija un paliek Vladimirs Putins. Lai kāds nebūtu sarunas temats, Putins uz visu atbildēs. Kamēr savu Latvijas medijos ziņu virsraksti ir citādi. Tiek rakstīts par smagos noziegumos apsūdzēto Ventspils mēru vai Latvijas prezidentu, kurš esot kļuvis bagāts pateicoties aplokšņu algām. Kremļa tēla veidotāji un TV ziņu pasūtītāji savu darbu dara teicami. Bet Latvijas tēla veidotāji un ziņu autori? Pat kauns atcerēties: krievu ziņās rādīja Putinu, kurš apmeklē džudo nodarbības, lido ar kara lidmašīnu un dodas konflikta zonu Čečenijā, bet Latvijas ziņās agrākā Latvijas prezidente tikmēr spalgā balsī iedziedāja tautasdziesmas un apbrīnojamā pacietībā cīnījās pret valodas likumu un asi uzbruka Abrenes aizstāvjiem.
Vēl kāds ziņu pasniegšanas piemērs. 2006. gada vasarā Maskavā un Rīgā cilvēki neļauj notikt homoseksuālistu gājieniem. Maskavā pat neiztika bez vardarbības. Maskavas notikumus krievu informācijas telpā atpoguļoja kā pareizticīgo jauniešu un daudzu maskaviešu nevēlēšanos pieļaut izvirtības demonstrēšanu, kamēr Latvijas ziņu dienesti teju sacentās savā starpā, kā izteiksmīgāk apvainot protestu dalībniekus. Tūkstošiem kristiešu tika nodēvēti par dažiem simtiem protestētāju, lielākoties no sektas "Jaunā paaudze", un dažiem dzērājiem, kuri rupji lamājušies. Un rezultāti ilgi nav jāgaida. Maskavā ir pareizticīgie, bet Rīgā sektanti.
Vērtību sistēma
Savas prezidentūras pēdējā gadā Putins atklāti flirtēja ar savu tēlu. Padomāts, lai visi gūtu baudu un reizē lepnumu par valsts vadītāju. Netrūka fotosesijas bez krekla kumeļa mugurā. Tas aizskustina sievietes. Netrūka greznu ceremoniālu, kurā imperatora cienīgi Putins pa zelta vārtiem ienāca Kremlī. Tas aizkustina skumstošos pēc senās greznības un cara laikiem. Pāri visam, godinot Krievijas trīskrāsu karogu, skan Staļina impērijas himna, kas pārveidota par Krievijas himnu. Gar Putina- Medveģeva duetu armija soļo zem sarkaniem karogiem. Tas aizkustina tos, kuri joprojām nespēj pārdzīvot, ka sabruka PSRS.
Uzmanīgi vērojot, duras acīs, ka Krievijas informatīvajā telpā lielākoties skan tikai politiķu labie darbi. Gandrīz nemaz neizskan kritika valsts varai. Visas iepriekšējās nelaimes iemestas kopā ar dažiem oligarhiem cietumā. Pie visa vainīgs bija Berezovskis un Hodorkovskis. Kas spējis pielāgoties, piemēram Čukču Autonomā apgabala gubernators Romāns Abramovičs, tas joprojām tiek godāts. Citādi Krievijā lielākoties viss esot labi. Un Krievijas varenuma apmāktie steidz salīdzināt, ko piedāvā Latvija. Bet mūsu mediji atkal atrod citas prioritātes. Bieži vien ziņas tiek izvēlētas nesaprotami. 4. maija tematikai veltīt laiku Latvijas Televīzija tā īsti nevarēja, tomēr atspoguļot, ka Dienvidāfrikā uzbrukts lauksaimniekiem var. Mūsu armijai nav tanku, bet plaši atspoguļo Aizsardzības ministra vēlmi pēc kavalērijas, ko nekavējoši ikviens ar veselo saprātu apveltītais steidz kritizēt. Izskan daudz skandālu. Eļļu ugunī pielej krievu valodā rakstošie laikraksti, kuri atklāti proponē: labie PCTVL, ''Saskaņas centrs'' un visi tie, kas ar viņiem, bet visi citi ir sliktie. Tai pat laikā kaimiņzemes mediji rāda, ka Krievijas armijai slaveni modes dizaineri izstrādājuši jaunus formastērpus. Rāda, ka Maskavā ar mēra Lužkova svētību top dzlezsceļš uz magnētiskajiem spilveniem. Rāda, ka Sočos notiks Olimpiskās spēles. Rāda, ka Čečenijā valda miers un pārticība. Rāda, ka Čečenijā tagad taisīšot žiguļus.
Ja Krievijā rāda sliktās ziņas, tad lielākoties no ārzemēm. Īpaši ''tuvām'' ārzemēm. Galvenie ''sliktie'': Gruzija, kura neatdod Krievijai Abhāziju, Igaunija, kura no Tallinas centra uz kapiem pārapbedīja kritušos, Latvija, kurā bez krievu valodas vajadzēs mācīties arī latviski, ASV ar savu pretraķešu aizsardzības sistēmu, Ukraina, kura neatdod Krimu un vēlas, lai Krievijas flote pamet Sevastopoli, un Polija, kura nevēlas pakļauties Putina- Šrēdera gāzes spiedienam. Dažreiz tiek arī Norvēģijai, kura atļaujas padzīt no saviem ūdeņiem kārtējo sarūsejušo Krievijas zvejas kuģi. Kapteinis, kurš bēdzis no Norvēģijas krasta apsardzes ziņās tiek attēlots kā varonis.
Krievijas ziņās pēdējos gadus praktiski vairs nerunā par inflāciju, kura maz atpaliek no mūsu pašu nelaimīgās inflācijas. Tur nerunā par bojāgājušajiem karavīriem un viņu bēdu sagrauztām mātēm. Nerunā par korumpētiem ierēdņiem, bet ja runā, tad tikai kā par abstrakciju ar kuru jācīnās. Nepiemin neveiksmes sportā. Ja tādas ir, biežāk dzirdēsim pārmetumus par slikto tiesāšanu. Ja kāds sportists Olimpiskajās spēlēs pieķerts dopinga lietošanā, vainu uzvels citiem, bet sportisti- steroīdiķi padarīs par cietēju, kurai grib atņemt medaļu.
2008. gada 9. maijs Liepājā. Svinēšana sit augstu vilni. Nākas iejaukties prāviem policijas spēkiem.
(autora foto)
Krievijas mediji plaši atspoguļo 9. maija parādi no Maskavas, kurā pirmo reizi kopš PSRS sabrukuma atkal brauc tanki, bet vairāk nerāda to, ka katru gadu simtiem jauniesaukto karavīru tiek noslepkavoti ārpusreglamenta attiecību rezultātā. Krievijas ziņās mēs redzam pompozus tālās aviācijas bumbvedēju lidojumus gar Lielbritānijas vai Japānas krastiem, bet neredzam to, ka katru gadu dučiem militāro lidaparātu nogāžas.
Vai cīņa ir zaudēta?
Protams, Latvijas ir brīva un demokrātiska valsts, kurā katru ziņu izlaidumu nav jāiesāk ar prezidenta uzrunu. Tomēr grūti iedomāties lielāku muļķību par to, kādu nākas pieredzēt valsts tēla veidošanā. Ikdienas par galveno centrālo notikumu atspoguļojumu valstī ir jākaunas. Vai tā būtu kuģošana pa Rīgas kanālu, vai putuplasta cūka Centrāltirgū vai zaglīgo KNAB ļautiņu nedienas, viss viens. Tas pazemo visu sabiedrību. Bet pretsvara negatīvajam kā nav, tā nav. Netiek piedāvata alternatīva pazemojumam, negatīvajam un drūmajam. Nav sižetu par drosmīgiem ugunsdzēsējiem un policistiem (kādu Latvijā noteikti ir pietiekami), nav ziņu, kurā tiek parādītas Jūras spēku, armijas un robežsargu SPĒJAS pildīt savus pienākumus. Nav neviena paša raidījuma, kurā pozitīvi kultivētu nacionālo apziņu un piederību šij valstij. Tikai nožēlojami šovi, kurā izvirtušas otrās šķiras slavenības mācās dziedāt un raidījumi, kuros izmisuša aizkadra balss lūdz ziedot bērnu ārstēšanai.
Latvijas ekonomika ne tuvu nav tik iespaidīga, kāda tā ir lielajās valstīs. Tomēr mūsu valsts nav tik nabadzīga un maza, lai nevarētu atļauties godam atzīmēt 4. maiju vismaz ar vakara uguņošanu un sabiedriskiem pasākumiem visā valstī. Tas pats attiecas gan uz 11. novembri, gan 18. novembri.
Latvijas medijiem nav pienākums slavēt politiķus, noklusēt par noziegumiem un atspoguļot tikai labās ziņas. Tāpat ir skaidrs, ka vairums no tiem kādam pieder. Taču privātajiem medijiem nav tiesību graut valsti, kurā viņi pelna naudu. Kūtrums ar kādu tiek aizstāvētas sabiedrības un Latvijas intereses, ir apbrīnojams. Ar tādu panākt lūzumu un cieņu pret Latvijas valsti nelatviešu kopienā nevar. Tieši tāpat, kā panākt latviešu tautas lepnumu par savu Dzimteni.
Aigars Prūsis
Pilna demonstratīvā pretlatviskuma "pakete" Latvijā. Numura zīmi dekorē CCCP, salonā goda vietā Krievijas trīskrāsu karodziņš ar oranži melno lentīti. Lai arī noprotams, ka spēkrata saimnieks patiesi ir Padomju Savienības un Krievijas patriots, tomēr braukt ar žiguli vai gazeli šis cilvēks neizvēlas. Otrā pasaules kara zaudētāju Audi labāks...(autora foto)
Ir pats maija vidus. Pie daudzām mašīnu antenām joprojām oranži melnās lentītes. Neviļus uzmanību pievērš par modes lietu kļuvušie automašīnu numura zīmju stiprinājumi, uz kuriem burtu CCCP salikums. Modē nākušie sarkanie treniņtērpi ar to pašu CCCP arī manāmi. Dažām mašīnām uzraksts RUSSIA. Reizi pa reizei garām pabrauc kāds lepns spēkrats pie kura piestiprināts Krievijas Federācijas karodziņš.
Pie televizoru ekrāniem daudzi skatās hokeja čempionāta finālu. Spēle spraiga un uzvar Krievijas valsts izlase. Pēc pārdesmit minūtēm aiz loga dzirdamas klaigas, kopsaucieni ROSSIJA, ROSSIJA, kas neapklust krietnu laiku pēc pusnakts. Apkārt braukā mašīnas, kuras skaļi signalizē.
20. maija vakars. Krievijas televīzijas kanāls NTV raida ziņas. Pirmās piecas minūtes rāda Krievijas prezidentu Dmitriju Medveģevu, kurš Kremlī sveic pasaules čempionus hokejā. Nākamās piecas minūtes rāda premjerministru Vladimiru Putinu, kurš viesojas kādā Krievijas reģionā. Ar skarbu sejas izteiksmi Putins runā par Krievijas panākumiem- hokejā, avioindustrijā un citur. Nākamās desmit minūtes sižets par valsti, kura diktoru vārdiem ''esot pievienojusies to valstu sarakstam, kurā vajā padomju savienības varoņus un Lielā Tēvijas kara veterānus''. Šoreiz tā esot Igaunija, kurā notiekot tiesas process pret smagi slimo Arnoldu Meri. Viņš ir vainojams masu deportāciju organizēšanā nelielajā Hījumā salā 1949. gadā. Ziņu raidījuma vadītāji nelieto vārdu deportācijas, bet aizstāj to ar vārdu salikumu ''administratīvā pārvietošana''. Kā laikos, kad par par izsūtīšanām runāt bija bīstami...
Nezinātājam varētu šķist, ka iepriekš aprakstītais ir kāda PSRS iedzīvotāja redzētais pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados vai labākajā gadījumā kāda aina no Krievijas iedzīvotāja ikdienas. Tomēr nē. Esam Latvijā, NATO un Eiropas Savienības dalībvalstī. Ir 2008. gads.
Informatīvā kara uzvarētāji un zaudētāji
Mēs uztraucamies par divkopienu valsti, par nepilsoņiem, nelojāliem pilsoņiem, kuri neprot latviešu valodu vai tiem, kuri dzīvojot Latvijā pieņēmuši Krievijas pilsonību. Mēs nebeidzam brīnīties, kāpēc Latvijā ir liela daļa cilvēku, kuri Jauno gadu sagaida 31. decembrī 23.00. Viņi plaši atzīmē 9. maiju kā Latvijas atbrīvošanas dienu. Viņi pārdzīvo par Krievijas hokeja izlasi, saucot to par "mūsējiem". Mēs nesaprotam, kādēļ šī cilvēku daļa lamā Vāciju, ASV vai Japānu, kuras esot sazvērējušās pret Krievijas tiesībām, ieskaitot Arktiku, Kuriļu salām, Kaļiņingradas apgabalu, Pečoriem, Dienvidosetiju, Piedņestru utt., tomēr par par saviem braucamrīkiem izvēlas tieši šo valstu ražojumus.
Visbiežāk no šo cilvēku puses redzam naidpilnu attieksmi pret Latvijas valsti meklējot tanī tikai nepilnības un nelaimes: lokālus korupcijas skandālus, pa Rīgas ielām maršējošus fašistus 16. martā, kukuļus ņemošu prezidentu, kuru ievēl oligarhi zooloģiskajā dārzā, kašķīgus valodas inspektorus, kuri liek hokeja trenerim atbildēt uz jautājumiem latviski un skolas, kurās neļaus runāt krieviski. Kamēr Putina- Medvedeva Krievijā viņi redz tikai labo: panākumus sportā, krāšņas armijas parādes, Krievijas prezidenta asprātīgo retoriku, daudzus raudulīgus kostīmseriālus, cietumā ieliktu miljardieri- afēristu un Krievijas iesākto gāzes presingu pret valstīm, kuras vainojamas PSRS sabrukumā.
No kurienes šiem cilvēkiem rodas priekšstats, ka Latvija viņu dzīvē ir traucēklis, bet Krievija lielais laimests? Kādēļ šie cilvēki, meklējot labākus dzīves apstākļus ārpus savas dzimtenes, izvēlas būt naidīgi, noraidoši vai labākajā gadījumā vienaldzīgi pret valsti, kurā tie dzīvo? Visbiežāk tiek vainota neveiksmīgā integrācijas politika. Tā ir daļa patiesības. Paši krievi visbiežāk sevi pozicionē kā Atmodas upurus, kurus nodeva jaunā vara. Vairums no viņiem esot balsojuši PAR Latvijas neatkarību, bet Latvija viņiem nedeva pilsonību. Arī tā daļēji varētu būt patiesība, tomēr tie bija individuāli gadījumi, nevis iemesls teju miljons cilvēkiem palikt par nelojāliem iedzīvotājiem. Par Latvijas neatkarību 1991. gada martā nobalsoja aptuveni 70% no aptuveni 60% balstiesīgo, kas piedalījās aptaujā. Ir arī viedoklis, ka cittautiešu masa Latvijā lasa, klausās un skatās Krievijas, un vietējos krievu valodā rakstošos medijus. Tāpēc ir radīta pateicīga augsne Krievijas politikas atbalstošai Latvijas krievu kopienai.
Krievijas mediji un Latvijas mediji
Kāds ir iemesls acīmredzamai eiforijai par vareno Krieviju un riebumam pret Latviju? Pēdējos desmit gadus praktiski visi Krievijas TV kanālu ziņas sākas ievadu, kurā galveno lomu spēlē Krievijas prezidents. Nedaudz šī loma tika iepriekšējam prezidentam Borisam Jeļcinam. Tomēr galvenais varonis bija un paliek Vladimirs Putins. Lai kāds nebūtu sarunas temats, Putins uz visu atbildēs. Kamēr savu Latvijas medijos ziņu virsraksti ir citādi. Tiek rakstīts par smagos noziegumos apsūdzēto Ventspils mēru vai Latvijas prezidentu, kurš esot kļuvis bagāts pateicoties aplokšņu algām. Kremļa tēla veidotāji un TV ziņu pasūtītāji savu darbu dara teicami. Bet Latvijas tēla veidotāji un ziņu autori? Pat kauns atcerēties: krievu ziņās rādīja Putinu, kurš apmeklē džudo nodarbības, lido ar kara lidmašīnu un dodas konflikta zonu Čečenijā, bet Latvijas ziņās agrākā Latvijas prezidente tikmēr spalgā balsī iedziedāja tautasdziesmas un apbrīnojamā pacietībā cīnījās pret valodas likumu un asi uzbruka Abrenes aizstāvjiem.
Vēl kāds ziņu pasniegšanas piemērs. 2006. gada vasarā Maskavā un Rīgā cilvēki neļauj notikt homoseksuālistu gājieniem. Maskavā pat neiztika bez vardarbības. Maskavas notikumus krievu informācijas telpā atpoguļoja kā pareizticīgo jauniešu un daudzu maskaviešu nevēlēšanos pieļaut izvirtības demonstrēšanu, kamēr Latvijas ziņu dienesti teju sacentās savā starpā, kā izteiksmīgāk apvainot protestu dalībniekus. Tūkstošiem kristiešu tika nodēvēti par dažiem simtiem protestētāju, lielākoties no sektas "Jaunā paaudze", un dažiem dzērājiem, kuri rupji lamājušies. Un rezultāti ilgi nav jāgaida. Maskavā ir pareizticīgie, bet Rīgā sektanti.
Vērtību sistēma
Savas prezidentūras pēdējā gadā Putins atklāti flirtēja ar savu tēlu. Padomāts, lai visi gūtu baudu un reizē lepnumu par valsts vadītāju. Netrūka fotosesijas bez krekla kumeļa mugurā. Tas aizskustina sievietes. Netrūka greznu ceremoniālu, kurā imperatora cienīgi Putins pa zelta vārtiem ienāca Kremlī. Tas aizkustina skumstošos pēc senās greznības un cara laikiem. Pāri visam, godinot Krievijas trīskrāsu karogu, skan Staļina impērijas himna, kas pārveidota par Krievijas himnu. Gar Putina- Medveģeva duetu armija soļo zem sarkaniem karogiem. Tas aizkustina tos, kuri joprojām nespēj pārdzīvot, ka sabruka PSRS.
Uzmanīgi vērojot, duras acīs, ka Krievijas informatīvajā telpā lielākoties skan tikai politiķu labie darbi. Gandrīz nemaz neizskan kritika valsts varai. Visas iepriekšējās nelaimes iemestas kopā ar dažiem oligarhiem cietumā. Pie visa vainīgs bija Berezovskis un Hodorkovskis. Kas spējis pielāgoties, piemēram Čukču Autonomā apgabala gubernators Romāns Abramovičs, tas joprojām tiek godāts. Citādi Krievijā lielākoties viss esot labi. Un Krievijas varenuma apmāktie steidz salīdzināt, ko piedāvā Latvija. Bet mūsu mediji atkal atrod citas prioritātes. Bieži vien ziņas tiek izvēlētas nesaprotami. 4. maija tematikai veltīt laiku Latvijas Televīzija tā īsti nevarēja, tomēr atspoguļot, ka Dienvidāfrikā uzbrukts lauksaimniekiem var. Mūsu armijai nav tanku, bet plaši atspoguļo Aizsardzības ministra vēlmi pēc kavalērijas, ko nekavējoši ikviens ar veselo saprātu apveltītais steidz kritizēt. Izskan daudz skandālu. Eļļu ugunī pielej krievu valodā rakstošie laikraksti, kuri atklāti proponē: labie PCTVL, ''Saskaņas centrs'' un visi tie, kas ar viņiem, bet visi citi ir sliktie. Tai pat laikā kaimiņzemes mediji rāda, ka Krievijas armijai slaveni modes dizaineri izstrādājuši jaunus formastērpus. Rāda, ka Maskavā ar mēra Lužkova svētību top dzlezsceļš uz magnētiskajiem spilveniem. Rāda, ka Sočos notiks Olimpiskās spēles. Rāda, ka Čečenijā valda miers un pārticība. Rāda, ka Čečenijā tagad taisīšot žiguļus.
Ja Krievijā rāda sliktās ziņas, tad lielākoties no ārzemēm. Īpaši ''tuvām'' ārzemēm. Galvenie ''sliktie'': Gruzija, kura neatdod Krievijai Abhāziju, Igaunija, kura no Tallinas centra uz kapiem pārapbedīja kritušos, Latvija, kurā bez krievu valodas vajadzēs mācīties arī latviski, ASV ar savu pretraķešu aizsardzības sistēmu, Ukraina, kura neatdod Krimu un vēlas, lai Krievijas flote pamet Sevastopoli, un Polija, kura nevēlas pakļauties Putina- Šrēdera gāzes spiedienam. Dažreiz tiek arī Norvēģijai, kura atļaujas padzīt no saviem ūdeņiem kārtējo sarūsejušo Krievijas zvejas kuģi. Kapteinis, kurš bēdzis no Norvēģijas krasta apsardzes ziņās tiek attēlots kā varonis.
Krievijas ziņās pēdējos gadus praktiski vairs nerunā par inflāciju, kura maz atpaliek no mūsu pašu nelaimīgās inflācijas. Tur nerunā par bojāgājušajiem karavīriem un viņu bēdu sagrauztām mātēm. Nerunā par korumpētiem ierēdņiem, bet ja runā, tad tikai kā par abstrakciju ar kuru jācīnās. Nepiemin neveiksmes sportā. Ja tādas ir, biežāk dzirdēsim pārmetumus par slikto tiesāšanu. Ja kāds sportists Olimpiskajās spēlēs pieķerts dopinga lietošanā, vainu uzvels citiem, bet sportisti- steroīdiķi padarīs par cietēju, kurai grib atņemt medaļu.
2008. gada 9. maijs Liepājā. Svinēšana sit augstu vilni. Nākas iejaukties prāviem policijas spēkiem.(autora foto)
Krievijas mediji plaši atspoguļo 9. maija parādi no Maskavas, kurā pirmo reizi kopš PSRS sabrukuma atkal brauc tanki, bet vairāk nerāda to, ka katru gadu simtiem jauniesaukto karavīru tiek noslepkavoti ārpusreglamenta attiecību rezultātā. Krievijas ziņās mēs redzam pompozus tālās aviācijas bumbvedēju lidojumus gar Lielbritānijas vai Japānas krastiem, bet neredzam to, ka katru gadu dučiem militāro lidaparātu nogāžas.
Vai cīņa ir zaudēta?
Protams, Latvijas ir brīva un demokrātiska valsts, kurā katru ziņu izlaidumu nav jāiesāk ar prezidenta uzrunu. Tomēr grūti iedomāties lielāku muļķību par to, kādu nākas pieredzēt valsts tēla veidošanā. Ikdienas par galveno centrālo notikumu atspoguļojumu valstī ir jākaunas. Vai tā būtu kuģošana pa Rīgas kanālu, vai putuplasta cūka Centrāltirgū vai zaglīgo KNAB ļautiņu nedienas, viss viens. Tas pazemo visu sabiedrību. Bet pretsvara negatīvajam kā nav, tā nav. Netiek piedāvata alternatīva pazemojumam, negatīvajam un drūmajam. Nav sižetu par drosmīgiem ugunsdzēsējiem un policistiem (kādu Latvijā noteikti ir pietiekami), nav ziņu, kurā tiek parādītas Jūras spēku, armijas un robežsargu SPĒJAS pildīt savus pienākumus. Nav neviena paša raidījuma, kurā pozitīvi kultivētu nacionālo apziņu un piederību šij valstij. Tikai nožēlojami šovi, kurā izvirtušas otrās šķiras slavenības mācās dziedāt un raidījumi, kuros izmisuša aizkadra balss lūdz ziedot bērnu ārstēšanai.
Latvijas ekonomika ne tuvu nav tik iespaidīga, kāda tā ir lielajās valstīs. Tomēr mūsu valsts nav tik nabadzīga un maza, lai nevarētu atļauties godam atzīmēt 4. maiju vismaz ar vakara uguņošanu un sabiedriskiem pasākumiem visā valstī. Tas pats attiecas gan uz 11. novembri, gan 18. novembri.
Latvijas medijiem nav pienākums slavēt politiķus, noklusēt par noziegumiem un atspoguļot tikai labās ziņas. Tāpat ir skaidrs, ka vairums no tiem kādam pieder. Taču privātajiem medijiem nav tiesību graut valsti, kurā viņi pelna naudu. Kūtrums ar kādu tiek aizstāvētas sabiedrības un Latvijas intereses, ir apbrīnojams. Ar tādu panākt lūzumu un cieņu pret Latvijas valsti nelatviešu kopienā nevar. Tieši tāpat, kā panākt latviešu tautas lepnumu par savu Dzimteni.
Aigars Prūsis
2 komentāri:
Piekrītu par visiem 1 000 000%!!!!
Raksta secinajumiem piekritu pilniba.
Sava laika nepatikamu iespaidu atstaju laikam ka LTV1 - Jaunalksnes un kolega teiktais, ka , luk, vadiba no siem prasot vairak pozitivu zinu, lai tadejadi aizmaletu tautai acis, bet vini, saproties, esot varoni, nepadosoties un turpinasot "atmaskot" ari talak.
Nu jauki it ka ir, bet vai tiesam cilvecini nesaprot, ka tauta nu jau driz bus 20 gadus ka dzivo depresija un tas zinas, ko mes sanemam, ir tik negativas, ka ir TV ieslegt negribas.
Kur paliek zinas par "veiksmes stastiem"? Kas kur ko labu ir izdarijis, varejis, spejis!? Ka vins to izdarija? Ka citi varetu rikoties lidzigi? Ka augt, attistities!?
Ta vieta tikai vienas vienigas passaustosas samazgas.
Loti nekonstruktivi. Man saja zina it ipasi nesimpatiska ir kluvusi Jaunalksne, jo man skiet, ka vina ir izvelejusies tada "krusta karotaja pret Tumsu" telu un gatava jebko saplest, ka tik uzraktu kaut ko pretigu un smirdigu un katru dienu par to visiem stastitu, so to pat piedomajot klat, lai ir baigak.
Apnicis. Tauta ir depresija un neredz izeju. Jo "ja jau viss ir tik sudigi, vai vispar ir verts ko censties", labakaja gadijuma aizlaisties uz Iriju...
Ierakstīt komentāru