Sanāca nokļūt Kuldīgā, par kuru man visskaistākās atmiņas palikušas tieši vasaras laikā un vecos labos skolas laikos. Palika atmiņās Ventas Rumba, tilts, skaistie dievnami, vecpilsētas bruģis, muzejs un skulptūras pie tā. Bet pēkšņi, sajutu īstu šoka stāvokli. Iespējams, tas dēļ patiesi riebīgā laika: teju Ziemassvētku priekšvakars, bet līst lietus, drēgns, uz ielām vietām pusizkusis ledus, uzbrubusi zeme, dzeltenbrūns zālājs. Bet pati pilsēta, neskatoties uz laiku, arī gaužām drūma šķita: bedraini trotuāri un praktiski neviena svētku rotājuma. Un tad vēl tā mana apņemšanās aptaigāt kultūrobjektus, lai tos iemūžinātu. Beidzās viss ir ar slapjām kājām, slapjām drēbēm, lielu steigu, meklējot labierīcības un gaužām pelēkām bildēm. Uzreiz gan jāmin, ka esot Kuldīgā pēc gada, aina bija pavisam cita...
Slavenais ķieģeļu tilts pār Ventu.
Joprojām esmu nesaprašanā, kāpēc tik unikāla celtne stāv kā nevienam nevajadzīgs malkas šķūnis...
Drēgs, lietus, peļķes, veci satrupējuši namiņi. Bet... ja to nebūtu, vai Kuldīgu mēs redzētu tik daudzās filmās?
Pagalms.
Tādu Kuldīgu es gribu. Un tāda jau tā lēni top.
Trotuārs.2005. gada decembris.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru