Uzrakstot savas pārdomas par Jūras spēkiem un to traci ap mīnu meklēšanas kuģiem portālā Liepājniekiem.lv, kārtējo reizi pārsteigts secināju, ka cilvēku zināšanas ārpolitikā un iekšpolitikā, militārajos jautājumos un gluži vienkārši loģiskos spriedumos pat nav fragmentāras. Lielākā daļa savos spriedumos nebalstās uz izlasīto, redzēto vai mācībās uzzināto. Tie pat nebalstās uz kopējās empīriskās pieredzes, jo secinājumi tiek izdarīti, balstoties uz subjektīvu izpratni un emocionālo stāvokli. Vēl vairāk- komentāru saturs un to rakstības stils atstāj iespaidu, ka cilvēkiem pat nav elementāras izpratnes gramatikā. Tas liek secināt, ka šī daļa sabiedrības ne tikai ir ierobežota savās zināšanās, bet ir absolūti deklasēta. Un tas notiek laikmetā, kad teju pie katras tualetes ir vadiņš ar internetu, kad katrā gružkastē ir televizors.Krīzes triumfa laikā bieži izskan gudri termini par tautsaimniecības regresu, deflāciju un citām likstām. Manās acīs regress pirmkārt skāris pašu sabiedrību. Veselais saprāts teiktu, ka šis ir cilvēces progresa kulminācijas laiks. Eiropas robežas ir plaši atvērtas, pārvietošanās ir tik brīva kā vēl nekad, pa ceļiem traucas jaudīgi spēkrati, kosmosu vago satelīti, ziņas un jebkurš mazākais notikums nepaliek nepamanīts. Visa pasaule burtiski dzīvo onlainā. Pat ar primitīvām zināšanām var gūt plašu priekšstatu par jebko, atverot to pašu internetu. Vai tādēļ sabiedrība kļuvusi daudz zinošāka? Grūti spriest par citurieni, taču ir acīmredzami, ka Latvijas sabiedrība pamatīgi regresē. To pašu piemērot citādāk: kā jums šķiet, vai vidusmēra latvietis 21. gadsimtā ar visiem civilizācijas sasniegumiem ir kļuvis gudrāks par latvieti, kas dzīvoja 20. gadsimta pirmajā pusē ar tā laika tehniskajām un intelektuālajām augšanas iespējām?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru