Izlasīju gana satraucošu ziņu, kas pagalam nepārsteidza, jo vismaz man tā jau sen bija zināma. Proti, 18.jūnijā Konkurences padome pieņēmusi lēmumu, kurā konstatēta aizliegta vienošanās starp SIA "Aizputes ceļinieks" un SIA "Ceļu, tiltu būvnieks". Abas ceļu būves komercsabiedrības apmainījušās ar informāciju ar mērķi panākt to sniegto ceļu būvdarbu pakalpojumu cenu palielinājumu. Lietas gaitā padome konstatējusi, ka Liepājas pašvaldības SIA "Komunālā pārvalde" 2004.gadā ar SIA "Aizputes ceļinieks" un SIA "Ceļu, tiltu būvnieks" ir noslēgusi līdzīgus līgumus par asfalta seguma ikdienas un periodiskās uzturēšanas darbiem atšķirīgās teritorijās - Jaunliepājā un Vecliepājā, un abas ceļu būves komercsabiedrības, apmainoties ar informāciju par cenām, saskaņojušas savu rīcību, lai saskaņā ar šiem līgumiem 2007.gadā panāktu cenas paaugstinājumu.
Varētu jau pieņemt, ka nekādas lielas nelaimes nav. Sak, lai jau paši Liepājas puses vīri pelna un vietējiem dod darbu. Taču nebūt viss nav tik vienkārši.
Pirmkārt, liepājnieki uz savas ādas pēdējo gadu laikā izjutuši, ko nozīmē ceļu remonti. Netrūka atklāta ceļu remontētāju nekaunība un bieži vien arī tā darba kvalitāte vairāk atgādināja padomju paražas. Pēdējais absurds, kas izskanēja reģionālajos medijos bija visai nesen- 2008. gada augustā. Pieminētais "Aizputes ceļinieks" nodemonstrēja apbrīnojamas prasmes. Tiesa, sabiedrības sašutums bija par lielu, tādēļ nācās sastrādāto brāķi labot.
Otrkārt, sākoties ekonomiskās lejupslīdes laikam, izrādās, ka visus darbus ir iespējams veikt trīs reizes lētāk. Un interesantākais ir vēl kas: cik zināms, ceļu remonts un jaunu ceļu būvniecība Latvijā nebūt nebija tā nozare, kas uz Eiropas kopējās ainas izskatījās tā lētākā. Bet vai kvalitatīvākā? Tas ir jautājums, kuru pat uzdot ir nekaunība. Kādi ir ceļi, zinās visi...
Vienīgais, kas izbrīna, ka mums bija jānodzīvojas līdz tai faken krīzei, lai mafiozajām nodarbēm sāktu pievērst uzmanību valsts. Rodas sajūta, ka līdz šī gada pavasarim tāda Latvijas Republika kā valsts (un visa sabiedrība) ir bijusi gana liela formalitāte, ko apčakarēt ir bijis goda jautājums.
Varētu jau pieņemt, ka nekādas lielas nelaimes nav. Sak, lai jau paši Liepājas puses vīri pelna un vietējiem dod darbu. Taču nebūt viss nav tik vienkārši.
Pirmkārt, liepājnieki uz savas ādas pēdējo gadu laikā izjutuši, ko nozīmē ceļu remonti. Netrūka atklāta ceļu remontētāju nekaunība un bieži vien arī tā darba kvalitāte vairāk atgādināja padomju paražas. Pēdējais absurds, kas izskanēja reģionālajos medijos bija visai nesen- 2008. gada augustā. Pieminētais "Aizputes ceļinieks" nodemonstrēja apbrīnojamas prasmes. Tiesa, sabiedrības sašutums bija par lielu, tādēļ nācās sastrādāto brāķi labot.
Otrkārt, sākoties ekonomiskās lejupslīdes laikam, izrādās, ka visus darbus ir iespējams veikt trīs reizes lētāk. Un interesantākais ir vēl kas: cik zināms, ceļu remonts un jaunu ceļu būvniecība Latvijā nebūt nebija tā nozare, kas uz Eiropas kopējās ainas izskatījās tā lētākā. Bet vai kvalitatīvākā? Tas ir jautājums, kuru pat uzdot ir nekaunība. Kādi ir ceļi, zinās visi...
Vienīgais, kas izbrīna, ka mums bija jānodzīvojas līdz tai faken krīzei, lai mafiozajām nodarbēm sāktu pievērst uzmanību valsts. Rodas sajūta, ka līdz šī gada pavasarim tāda Latvijas Republika kā valsts (un visa sabiedrība) ir bijusi gana liela formalitāte, ko apčakarēt ir bijis goda jautājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru