Meklēšana

2009. gada 7. novembris

Neliels atskats uz militārā diletantisma desmitgadi Gaisa spēkos

Viens no četriem Latvijas Gaisa spēku helikopteriem Mi-17.
Vakar lasīju zinātnisko žurnālu par drošību un aizsardzību „Militārais Apskats”. Izdevumā izlasīju Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu pētniecības centra vadītāja, brigādes ģenerāļa Kārļa Krēsliņa publikāciju ''Aizsardzības sistēmas restrukturizācija''. Lasot rakstu, biju patīkami pārsteigts, ka cienītais ģenerālis par pietiekami ticamu uzskatījis manu publikāciju par Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājumu, tādēļ atsaucies uz to vairākos faktos. Neslēpšu, ka K. Krēsliņa publikācija man lika turpināt pārdomas par mūsu bruņoto spēku retrospektīvo attīstību. Sākšu ar nelielu atskatu nesenā vēsturē.
Lūk, žurnālista Sandra Metuzāla raksts "Krievu karakuģis pie Latvijas robežām", kas presē bija lasāms 1997. gada 8. oktobrī: "[...]Latvijas Jūras spēki pie valsts ekonomiskās zonas robežas fiksējuši Krievijas Baltijas flotes flagmani – eskadras mīnu kuģi Nastoičivij.[...] Krievu karakuģi priekšpusdienā ievērojusi kāda zvejas kuģa apkalpe apmēram 40 jūras jūdžu (vairāk nekā 70 kilometru) no Ventspils. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos ziņa par Nastoičivij parādīšanos izraisījusi tādu pašu rosību kā līdzīga atomkreisera Pjotr Veļikij vizīte, kas notika pirms gada. Arī šoreiz krievu kuģi uzraudzīt devās Jūras spēku Dienvidu rajona patruļkuģis, un paredzams, ka tam pievienosies arī Lietuvas fregate Žemaitis. Pagājušajā reizē no gaisa krievu karakuģi uzmanīja zviedru kara lidmašīnas (viena no tām pat nogāzās netālu no Pjotr Veļikij un pilots gāja bojā), bet šoreiz novērošanu no gaisa uzņēmušies Latvijas lidotāji ar transportlidmašīnu L – 410. Pērn tas vēl nebija iespējams, jo L – 410 atradās remontā un Latvijai nebija ko sūtīt tik atbildīgā lidojumā. Tiesa gan, transportlidmašīna novērošanai nav īpaši piemērota, taču nekādas izvēles iespējas Gaisa spēkiem arī nav. Nav gan izslēgts, ka situācija drīzumā varētu mainīties, jo jau šodien uz Zviedriju dodas Gaisa spēku delegācija, un iespējams, ka tur paredzamās pārrunas skars arī zviedru lidmašīnu dāvinājumu Latvijai." Pievērsiet uzmanību tekstam sarkanajā krāsā, kur aprakstīts Gaisa spēku stāvoklis. Bez tam joprojām nav īstas skaidrības, kā tad palika ar to retrospektīvo Zviedrijas atbalstu Latvijas Gaisa spēkiem.
Turpinot iztirzāt Gaisa spēku tēmu, pievērsu uzmanību "Latvijas Avīzes" rakstam "Kas Latvijas gaisa spēkus sagaida NATO?", ko laikrastā varēja lasīt 2004. gada 17. februārī. Tātad, burtiski īsu laiciņu pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Tas noteikti bija lielu cerību laiks. Bija pārliecība, ka daudzās nebūšanas no armijas izskaudīs, NATO jau nepieļaus nejēdzības, vai ne? Lūk, ko Arta Drēziņa rakstā varēja izlasīt: "Latvijas Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēkos šobrīd dien 278 cilvēki, no kuriem absolūti lielākā daļa ir virsdienesta karavīri un virsnieki, neliela daļa ir civilie speciālisti. Diviem — gaisa spēku štāba priekšnieka pienākuma izpildītājam pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam un 1. eskadriļas komandierim pulkvežleitnantam Aivaram Mežoram — ir lidošanas pieredze ar kaujas lidmašīnām vēl no PSRS laikiem. Gaisa spēkos ir 10 lidmašīnas AN-2, no kurām tikai divas ir pilnīgā lidošanas kārtībā, transportlidmašīna L-410, piecas mācību lidmašīnas "Vilga", divi helikopteri Mi-2, divi — Mi-8, tuvākajā laikā tiks nopirkti vēl divi Mi-8MTV1." Bet tagad pievērsiet īpaši, kas saistīts ar lidmašīnu iegādi: "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra. [...]Jau tagad var paredzēt, ka trūks cilvēku. Tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem, bet vai mēs to spēsim?" Īpaši atcerēsimies tekstu sarkanajā krāsā ar pasvītrojumu!

Tagad lasām ziņu, kas laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāma 2004. gada 18. aprīlī. Tās nosaukums ļoooti iespaidīgs- "Līdz 2015. gadam Latvija nepirks iznīcinātājus F-16". Un tur atrodams sekojošais: "aizsardzības ministrs Atis Slakteris pavēstīja, ka kopā ar kolēģi, Lietuvas aizsardzības ministru Linu Linkeviču, savu valstu bruņoto spēku vadībai uzdevuši līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai. Pēc A. Slaktera teiktā, pašreiz Latvijai nav nepieciešams iegādāties šos lidaparātus un tā ir nākotnē pārdomājama ideja."
Un tagad salīdzināsim divu aizsardzības nozares amatpersonu pausto. 2004. gada 17. februārī Gaisa spēku pulkvežleitnants Jānis Liepiņš apgalvo, ka ''Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana''. Savukārt 2004. gada 18. aprīlī Aizsardzības ministrs Atis Slakteris NBS vadībai uzdevis līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai.

Bet tagad lidmašīnu jautājuma fināls. 2009. gada septembrī Aizsardzības ministrija ar plašu vērienu manifestē Lielvārdes militārās aviācijas bāzes skrejceļa būvdarbu atklāšanu, kurā "visus būvdarbus un piegādes (izņemot bremzēšanas iekārtu piegādi un uzstādīšanu) veiks vietējie Latvijas uzņēmumi.'' Pievērsiet uzmanību iekavās iekrāsotajam tekstam par bremzēšanas iekārtām. Rodas jautājums: kas tās par bremzēšanas iekārtām? Vai tādas nepieciešamas vienīgajai Latvijas Gaisa spēku lidmašīnai L-410? Vai tādas vajadzīgas četriem Gaisa spēku helikopteriem Mi-17? Cik zināms, tad nē. Tādēļ iesaku vēlreiz pārlasīt Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto laikrakstam "Latvijas Avīze" 2004. gada 17. februārī, ka "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 000 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra." Piecus gadus atpakaļ tika spriests, ka ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem'', paralēli apgalvojot, ka Latvijas lidmašīnas nevar atļauties, jo esot nepieciešama attiecīga infrastruktūra. 2009. gada septembrī tiek sākta lidlauka būvniecība un cik noprotams šī attiecīgā infrastruktūra tiek veidota arī. Iespējams, ka ir izlemts, nemaz negaidot Ata Slaktera 2007. gadā uzdoto izvērtēšanas noslēgumu par F-16 iegādes lietderību, ka arī turpmāk mūsu debesis sargās citu NATO valstu lidmašīnas. Taču arī šādam lēmumam ir jābūt skaidri un pilnīgi formulētam, konkretizējot, kādi Gaisa spēki Latvijai ir vajadzīgi un kādi tie būs. Šķiet, ka gan Lietuvai, gan Igaunijai tas ir skaidrs.

Iespējams, manis rakstītais atkal izsauks protestu vētru viena otra Aizsardzības ministrijas klerka izpildījumā, sakot, ka Latvija kā maza valsts ar nepietiekamu finansējumu (kam kategoriski nepiekrītu) nevar atļauties kaujas aviāciju. Prioritāte esot cilvēku glābšanai. Un tieši ar šo glābšanu vēlos turpināt.
2007. gada februārī ar lielu pompozitāti tika izziņots, ka "[...]prioritāšu maiņas dēļ pārskatītais solījums Ventspils lidlaukā pastāvīgām dežūrām novietot glābšanas darbos izmantojamu armijas helikopteru patiesībā slēpj daudz vērienīgākus plānus – pilsētas pievārtē plānots uzbūvēt militārās aviācijas posteni. Pat augstākā līmeņa politiķi par Latvijas Gaisa spēku plāniem pagaidām nav informēti, taču Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs paskaidro – tikai tagad nākotnes ieceres ieguvušas publiski izklāstāmu veidolu. Vairāku gadu pieredze ļāvusi secināt, ka armijas aviācijas darbību tieši saistīt ar civilu lidlauku nav vēlams.[...] Saskaņā ar valdības akceptēto koncepciju Par meklēšanas un glābšanas spēju attīstību un pilnveidošanu, izmantojot helikopterus jau nākamgad vienam helikopteram pastāvīgā 24 stundu dežūrrežīmā būtu jāatrodas Ventspils lidostā." Gaisa spēki neskopojās ar konkrētiem plānu izpildes termiņiem, sakot, ka "līdz 2010. gadam tiks uzbūvēts helikoptera nosēšanās laukums, angārs tā glabāšanai, mītnes vieta, kur uzturēties apkalpojošajam personālam. Prognozējamie celtniecības izdevumi tiek lēsti 500 000 latu, taču šajā aprēķinā neietilpst infrastruktūras (pievedceļu izbūve, elektrības pievilkšana) un jauna radionovērošanas posteņa uzbūvēšana līdzās esošās kāpas galā." To visu varēja izlasīt portālā Apollo. Taču atkal pārsteigumi. Jau 2007. gada 23. aprīlī laikraksts "Neatkarīgā" vēsta, ka Aizsardzības ministrija plānus maina. Imanta Vīksnes rakstā lasāms, ka "lidojumu drošības apsvērumu dēļ meklēšanas un glābšanas darbos Kurzemē izmantojamās militārās aviācijas postenis tomēr netiks veidots jūras piekrastē Vārves pagastā – glābēji bāzēsies Ventspils lidostā, kā jau tas sākotnēji bija paredzēts." Pievērsiet uzmanību iekrāsotajam tekstam! Vēl pirms dažiem mēnešiem Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs militāro helikopteru uzturēšanos Ventspils lidostā raksturoja kā nevēlamu, jo militārā klātbūtne civilai lidostai uzliek dažādus ierobežojumus. Nepaiet ne divi mēneši un gan Gaisa spēki, gan arī Ventspils lidosta apgalvo, ka militārās aviācijas klātbūtne civilistiem tomēr nekādus apgrūtinājumus neradīs. No malas vērojot, absolūta nekonsekvence. Putrošanās un pilnīgs vīzijas trūkums. Būtu jau labi, ja ar to viss beigtos un Gaisa spēki lietas labā kaut ko būtu darījuši. Taptu postenis kaut Ventspils vai Liepājas tirgus laukumā. Tomēr nē. Pienāca 2008. gada 2. decembris. Trīs jūdzes no Liepājas krastiem Jūras spēku acu priekšā nogrima kuģis "Beverīna". Un izrādījās, ka Ventspilī ne tikai nav sākta posteņa būvēšana, bet Gaisa spēku rīcībā pat nav minimālais pilotu skaits. Dažas dienas pēc nelaimes atklājies, ka Gaisa spēkos esot tikai 3 lidotāji, kas varot lidot nakts laikā virs jūras un kādu glābt. Pie tam neviens no viņiem neesot atradies postenī. Un tagad aicinu vēlreiz pārlasīt 2004. gada publikācijā atrodamo Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto: ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem''.

Nobeigumā.
Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni latu. Pirms tam aizsardzības nozarē arī nebūt nebija pabērna lomā. Pat pie krīzes apstākļiem nozarei ir finansējums, par kādu gadus desmit atpakaļ pat sapņot nevarēja. Neskatoties uz to, ir grūti atrast pazīmes, kas liecinātu, ka Latvijas Aizsardzības ministrijai, NBS un pašiem Gaisa spēkiem būtu redzējums vai izpratne par savu vietu valstī un aizsardzības sistēmā. Šo attieksmi spilgti raksturo Gaisa spēku jaunā mājas lapa, kas sākusi darboties pēc tam, kad vairākus gadus šim dienestam tādas nebija vispār. Saistībā ar gaidāmiem svētkiem, kad atceramies varonīgos Latvijas karavīrus (un lidotājus), kas cīnījās par mūsu Tēvijas neatkarību, šodienas Aizsardzības ministrijas un NBS amatpersonu nostāja ir gaužām apkaunojoša. Tādi cilvēki no Bermonta ordām Latviju nosargājuši nebūtu!

1 komentārs:

Jānis teica...

Ja tagad būtu jāatvaira jauns Bermonta uzbrukums, armija noteikti sāktu ar jauna štāba un ēdnīcas celtniecību.