Nesvētki

Šodien "Dienas" portālā izlasīju, ka gana neviennozīmīgi vērtētajā pasākumā Uzvaras parkā Rīgā uzstāsies viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem Ainārs Mielavs. Mazliet neticot rakstītājam, ziņu pārlasīju vēlreiz, meklējot kādu atsauci, ka Mielavs nekādā gadījumā kopā ar PCTVL un barkašoviešiem neko nesvinēs, zinot, cik patriotiskus darbus spēja radīt šis mākslinieks Atmodas gados. Diemžēl nē, laikam Mielavs tomēr tur būs. Un man vienalga- 8. maijā vai 9. maijā. Lietas būtība nemainās. Šajās dienās nevienam pašam Latvijas iedzīvotājam ar dziesmām vai dejām svinēt nav ko. Es pieņemtu Aināra Mielava izvēli aiziet uz kapiem, godinot vienas vai otras puses kritušos karavīrus, taču es nekādi nerodu atbildi, kas tur darāms laikā uz skatuves, kad visapkārt plīvos Krievijas un PSRS karogi dažādās interpretācijās. Ar sirpjiem vai bez, ar ērgļiem vai bez, nekāda svara- viss viens. Vai tiešām Ainārs to neredz?

Lai nu paliek Mielavs ar savām dziesmām. To, ka Otrā pasaules kara laikā miljoniem vienkāršo krievu cilvēku drosmīgi cīnījās, cieta un gāja bojā, neviens nemaz neuzdrošinās apstrīdēt. To, ka Krievijai 9. maijs ir lieli svētki, arī neviens negrasās polimizēt. Ikviens godprātīgs cilvēks sirsnīgi apsveiks karu pārdzīvojušos padomju armijas veterānus, kas cīnījušies kaujas laukos un novēlēs viņiem saules mūžu. Taču neiedziļinoties vēstures anālēs, nav jābūt pārlieku apdāvinātam ar spriešanu, lai redzētu, cik politiski elektrizēti ir šie Krievijas svētki, kurus par visu varu cenšas padarīt par citu valstu svētkiem. Manās acīs šādu svētku pastiprināta manifestēšana valstī, kura pēc šīs "uzvaras" zaudēja neatkarību uz ilgiem 40 gadiem, bet desmitiem tūkstoši cilvēki tika represēti, ir mazākais pretīgi un tam dodams apzīmējums kā piespiedu svētki ar piespiedu tradīcijām un piespiedu godināšanu. Paldies Dievam, neesmu piedzīvojis kara šausmas un labi apzinos, ka jebkāds miers ir labāks par karu. Taču 1945. gada maijā līdz Latvijai miers neatnāca. Kā par mieru var uzskatīt atklātu un bruņotu teroru, spaidus un diskrimināciju pret Latvijas iedzīvotājiem vēl turpat desmit gadus pēc karadarbības beigām?

Tādēļ, godātā 9. maija draudze, nespiediet mūs mīlēt to, kas nav mūsu. Nav mūsu raksturā heroizēt karu, apdziedāt bumbas un raķetes.