Pretēji manam uzskatam, ka no turkiem var gaidīt tikai absolūtu draudu, jo tā ir islamiska NATO dalībvalsts ar lielu karaspēku un strauji augošu tautu, noticis tas, ko negaidīju: Turcijas premjerministrs Redžeps Tajips Erdoans demonstratīvi pameta debates Pasaules Ekonomikas forumā, Davosā.
Pats fakts ir interesants un pārsteidzošs tajā, ka atklātas diskusijas veidā ar kritiku par Izraēlas karadarbības metodēm vērsās tieši NATO dalībvalsts vadītājs, nevis kāds iedomīgs alibaba no kādas naftas valsts. Protams, islamiskā Turcija ir un būs morāli tuvāka palestīniešiem, nekā izraēliešiem, taču vērts atcerēties, ka Turcija nav Jordānija, Sīrija vai pat samērā mērenā Ēģipte. Neskatoties uz vairums eiropiešu kritisko nostāju Turcijas vēlmēm integrēties Eiropas Savienībā, Turcija tomēr ir prorietumnieciski orientēta valsts, kura nekad neizdarīs ko līdzīgu kā Krievija, kas, mēģinot leģitimizēt Gruzijas teritoriju okupāciju, meklē diplomātisko solidaritāti pie "Hamas" un "Hezbollah".
Atgriežoties pie Gazas konflikta, nav šaubu, ka "Hamas" tomēr ir bīstama organizācija, kura diez vai pārlieku tīkotu pēc miera. Drīzāk gan, neskatoties uz palestīniešu doto mandātu, ievēlot hamasītus pašpārvaldē, šie cilvēki ir absolūti izgāzuši visas iespējas normalizēt Gazas sektora sadzīvi. Nav jau arī noslēpums, ka Gazas sektors ir pēdējā vieta, kur jebkāds normāls cilvēks vēlētos uzturēties, nerunājot par pastāvīgu dzīvošanu. Taču visiem šiem faktoriem ir gaužām prozaiski iemesli, kurus atrisināt diez vai būs lemts tuvāko gadu laikā.
Runājot par otro konflikta pusi- Izraēlu, varu atkārtot sen pausto, ka "Hamas" eksistence un darbība absolūti nav iemesls, lai rīkotos tieši tā, kā to darīja Izraēlas valsts. Runāt, ka izraēliešiem jau ir līdz kaklam šie palestīnieši, kuri to vien dara kā vairojas kā žurkas, nestrādā un spridzina nevainīgus cilvēkus, arīdzan nav samērīgs spriedums. Tieši tādu pašu nostāju demonstrējuši Krievijas līderi čečeņu problēmas sakarā. Kādas tam bija sekas, zinām visi. Vēlāk, lai apkarotu vienus, par sabiedrotajiem izvēlējās absolūtus izdzimteņus kā Kadirovs un ko.
Tādēļ loģisks ir spriedums: riebīgs kaimiņš nevar būt iemesls, lai nogrieztu galvas visiem kaimiņa radiniekiem. Un tādēļ, neskatoties, ka pret Turciju jāsaglabā piesardzība, Turcijas premjera demonstratīvais solis ir pelnījis aplausus.
Pats fakts ir interesants un pārsteidzošs tajā, ka atklātas diskusijas veidā ar kritiku par Izraēlas karadarbības metodēm vērsās tieši NATO dalībvalsts vadītājs, nevis kāds iedomīgs alibaba no kādas naftas valsts. Protams, islamiskā Turcija ir un būs morāli tuvāka palestīniešiem, nekā izraēliešiem, taču vērts atcerēties, ka Turcija nav Jordānija, Sīrija vai pat samērā mērenā Ēģipte. Neskatoties uz vairums eiropiešu kritisko nostāju Turcijas vēlmēm integrēties Eiropas Savienībā, Turcija tomēr ir prorietumnieciski orientēta valsts, kura nekad neizdarīs ko līdzīgu kā Krievija, kas, mēģinot leģitimizēt Gruzijas teritoriju okupāciju, meklē diplomātisko solidaritāti pie "Hamas" un "Hezbollah".
Atgriežoties pie Gazas konflikta, nav šaubu, ka "Hamas" tomēr ir bīstama organizācija, kura diez vai pārlieku tīkotu pēc miera. Drīzāk gan, neskatoties uz palestīniešu doto mandātu, ievēlot hamasītus pašpārvaldē, šie cilvēki ir absolūti izgāzuši visas iespējas normalizēt Gazas sektora sadzīvi. Nav jau arī noslēpums, ka Gazas sektors ir pēdējā vieta, kur jebkāds normāls cilvēks vēlētos uzturēties, nerunājot par pastāvīgu dzīvošanu. Taču visiem šiem faktoriem ir gaužām prozaiski iemesli, kurus atrisināt diez vai būs lemts tuvāko gadu laikā.
Runājot par otro konflikta pusi- Izraēlu, varu atkārtot sen pausto, ka "Hamas" eksistence un darbība absolūti nav iemesls, lai rīkotos tieši tā, kā to darīja Izraēlas valsts. Runāt, ka izraēliešiem jau ir līdz kaklam šie palestīnieši, kuri to vien dara kā vairojas kā žurkas, nestrādā un spridzina nevainīgus cilvēkus, arīdzan nav samērīgs spriedums. Tieši tādu pašu nostāju demonstrējuši Krievijas līderi čečeņu problēmas sakarā. Kādas tam bija sekas, zinām visi. Vēlāk, lai apkarotu vienus, par sabiedrotajiem izvēlējās absolūtus izdzimteņus kā Kadirovs un ko.
Tādēļ loģisks ir spriedums: riebīgs kaimiņš nevar būt iemesls, lai nogrieztu galvas visiem kaimiņa radiniekiem. Un tādēļ, neskatoties, ka pret Turciju jāsaglabā piesardzība, Turcijas premjera demonstratīvais solis ir pelnījis aplausus.