Nenormālie

Izlasīju, ka Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs Izraēlas medijos paudis satraukumu par nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšanu, uzskatot, ka tādā veidā Eiropā izkropļo izpratni par Holokaustu. Šis nenormālais pat paziņojis, ka nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšana liedz izmeklēt un izprast Baltijas valstu lomu un līdzdalību nacisma noziegumos.
Īsti nezinu, kas notiek Zurofa prātā un kādi ir viņa tālejošie mērķi, taču viņa uzvedībai ar veselo saprātu un loģikas pamatprincipiem nav nekāda sakara. Lasot šī cilvēka pausto, šķiet, ka padomju savienībā veiktie medicīniskie eksperimenti ar cilvēkiem ir skaistāki par citiem, Sibīrijas nāves nometnes labākas par Treblinku, bet barbariskie tribunāli, kas cilvēkus burtiski likvidēja kā ātrdarbības gaļasmašīna, bija tiesiskais pārpratums. Šķiet, ka Zurofa acīs desmit miljonu badā nomērdēto ukraiņu Staļina un viņa sarkanās elites sarīkotajā Golodomorā, ir pārejoša saimnieciskā neveiksme, nevis pasaules vēsturē nežēlīgākā izrēķināšanās ar veselu tautu.
Zīmīgi, ka Kremļa un Zurofa nostājas ir gana līdzīgas. Abi komunistisko "sasniegumu" apjūsmotāji dažādās valstīs burtiski dreb kā apses lapas par katru mēģinājumu beidzot nosodīt komunistiskā režīma noziegumus. Bez tam Maskavas trubadūri nemaz neslēpj, ka ir lepni ar savu asiņaino pagātni un nemaz negrasās neko darīt, lai komunisma heroizētāji nekad vairs neuzdrošinātos pat domās pieļaut genocīdu pret citām tautām. Kādēļ? Mūsdienu Krievija ir spilgts divkosības piemērs. Šodienas Krievijas varenie sev sit pie krūtīm, ka esot lielvalsts un tiesiskā PSRS mantiniece, kurai esot visas tiesības uz to godu, ko bauda ASV un citas lielvaras. Taču līdz ko atskan aicinājums labot PSRS pastrādātās netaisnības, Krievijas varasvīri ar pietvīkušu seju bēgs no PSRS rēga, skaļi un pompozi apkaros staļinisma paliekas, piešķirot sen mirušam cariskās Krievijas armijas ģenerālim reabilitāciju. Lai ievilinātu savā valstī investorus, pārdalītu īpašumtiesības vai gluži vienkārši izlaupītu, aizmirsīsies arī cars tētiņš. Un visus konkurentus sabāzīs tuptūžos vai gluži vienkārši likvidēs kāpņu telpās, lai to vietā sev pietuvinātu vāji slēptus idiotus.

P.S."Nabucco" ir smags trieciens Krievijai- http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=25663803

Turku pilsoniskā drosme pret nekaunību

Pretēji manam uzskatam, ka no turkiem var gaidīt tikai absolūtu draudu, jo tā ir islamiska NATO dalībvalsts ar lielu karaspēku un strauji augošu tautu, noticis tas, ko negaidīju: Turcijas premjerministrs Redžeps Tajips Erdoans demonstratīvi pameta debates Pasaules Ekonomikas forumā, Davosā.
Pats fakts ir interesants un pārsteidzošs tajā, ka atklātas diskusijas veidā ar kritiku par Izraēlas karadarbības metodēm vērsās tieši NATO dalībvalsts vadītājs, nevis kāds iedomīgs alibaba no kādas naftas valsts. Protams, islamiskā Turcija ir un būs morāli tuvāka palestīniešiem, nekā izraēliešiem, taču vērts atcerēties, ka Turcija nav Jordānija, Sīrija vai pat samērā mērenā Ēģipte. Neskatoties uz vairums eiropiešu kritisko nostāju Turcijas vēlmēm integrēties Eiropas Savienībā, Turcija tomēr ir prorietumnieciski orientēta valsts, kura nekad neizdarīs ko līdzīgu kā Krievija, kas, mēģinot leģitimizēt Gruzijas teritoriju okupāciju, meklē diplomātisko solidaritāti pie "Hamas" un "Hezbollah".
Atgriežoties pie Gazas konflikta, nav šaubu, ka "Hamas" tomēr ir bīstama organizācija, kura diez vai pārlieku tīkotu pēc miera. Drīzāk gan, neskatoties uz palestīniešu doto mandātu, ievēlot hamasītus pašpārvaldē, šie cilvēki ir absolūti izgāzuši visas iespējas normalizēt Gazas sektora sadzīvi. Nav jau arī noslēpums, ka Gazas sektors ir pēdējā vieta, kur jebkāds normāls cilvēks vēlētos uzturēties, nerunājot par pastāvīgu dzīvošanu. Taču visiem šiem faktoriem ir gaužām prozaiski iemesli, kurus atrisināt diez vai būs lemts tuvāko gadu laikā.
Runājot par otro konflikta pusi- Izraēlu, varu atkārtot sen pausto, ka "Hamas" eksistence un darbība absolūti nav iemesls, lai rīkotos tieši tā, kā to darīja Izraēlas valsts. Runāt, ka izraēliešiem jau ir līdz kaklam šie palestīnieši, kuri to vien dara kā vairojas kā žurkas, nestrādā un spridzina nevainīgus cilvēkus, arīdzan nav samērīgs spriedums. Tieši tādu pašu nostāju demonstrējuši Krievijas līderi čečeņu problēmas sakarā. Kādas tam bija sekas, zinām visi. Vēlāk, lai apkarotu vienus, par sabiedrotajiem izvēlējās absolūtus izdzimteņus kā Kadirovs un ko.
Tādēļ loģisks ir spriedums: riebīgs kaimiņš nevar būt iemesls, lai nogrieztu galvas visiem kaimiņa radiniekiem. Un tādēļ, neskatoties, ka pret Turciju jāsaglabā piesardzība, Turcijas premjera demonstratīvais solis ir pelnījis aplausus.

Pusmierīgie notikumi

Cilvēkiem puslīdz aizmirsušās nekārtības Vecrīgā. Tādēļ tagad var sākt meklēt rakarus, kas demolēja māmiņu Rīgu. Medijos, kuri tik nesen, maigi maskējoties, aicināja ņemt rokās mēslu dakšas, sākusies sacensība pēc indulgences, tādēļ ar gluži staļinisko komjauniešu dedzīgumu tiek raportēts par to, cik grautiņu dalībnieki notverti ar acīgo liecinieku ziņojumu palīdzību. Smieklīgi, protams. Un smieklīgi, ka lielā daļā paši ziņotāji par grautiņu dalībniekiem ir paši grautiņu dalībnieki. Visticamāk, ka policijas veči tagad vēderus turēdami smejas, kad šīs liecības krustojas. Zinot viena otra politiskā veidojuma kroplumu un gļumību, pieļauju iespēju, ka varbūt vīrs palamā Štokijs iesniedzis kādu liecību, kurā apraksta, ka redzējis pie "Latvijas balzāma" bodes Vecrīgā savu domubiedru Arti, savukārt Artis bailēs no izsaukuma uz policijas drēgnajām telpām, nosūtījis kļauzu, ka tieši tur pat redzējis Štokiju...

Ir skaidrs, ka politikāņus mīl reti kurais. Šajos puslīdz briesmu laikos pa vienam. Tādēļ naids un dusmas politikas areāla zvaigznēm ir jāpieņem kā pašsaprotamu. Man ir tikai viens jautājums: kādam ir jābūt ambīlim, lai visas savas politiskās darbības laikā izraisītu tikai nievas, izsmieklus un atklātu ņirgāšanos? Te vēl: http://diena.lv/lat/politics/sabiedriba/nasing-spesl-iegust-jaunu-titulu-gada-nagla.

Tad vēl pārsteidz dzimtās puses āres. Piemēram, ka Liepājas tiesā sāka izskatīt civillietu, dzīvokļu īpašnieku biedrības "Dzintaru nams" prasību pret Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes priekšnieku Arturu Vaiteiku par īpašuma apsaimniekošanas parāda – 1615 latu – piedziņu. Ziņa jau neko sevišķa. Mazums kā gadās. Bet Liepājā taču puslīdz zin, kādas algas ir šādas raudzes amatpersonām. Tādēļ vietā jautājums: ko tad darīt parastam ierindas policistam, kam alga reizes desmit mazāka. Vai to kāds pieciestu? Arī policistu arodbiedrība šim faktam pievērsusi uzmanību: http://nparodbiedriba.lv/2009/01/27/tvnet-vai-policijas-sefu-atzis-par-paradnieku/.
Starp citu, iepriekš šādi jau rīkojusies kāda Liepājas amatpersona, kas saistīta ar justīcijas nozari: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=38844.

Puslīdz otrs pārsteigums Liepājas pusē. Vietējie politiskie margināļi atdzīvojušies. Barkašovieši zaudējuši savu legālo balstu- partiju, lai lakstotos ar līdzīgi domājošajiem provinciālās varas gaiteņos, atsāk bandītiskās paražas. Kaut kur mežā, kaut kur dubļos, tumsas laikā savākušies, lai zvērētu uzticību Krievijai un ziņo, ka tas notiekot, lai reģistrētu jaunu un ietekmīgu spēku, kas glābšot Latviju. Tas ne tikai ir aizdomīgi. Ir skaidrs, ka Osipovam šo 200 cilvēku vienkārši nav. Līdz ar to viņa bijušie labvēļi un dāsnie sponsori naudu vairs nedod. Atliek braukt uz mežu un melot, ka savākušies 200 cilvēki jaunas partijas reģistrēšanai. Taču acīgie žurnālisti šo faktu padarījuši par klaunādi. Fotoattēlos redzams, ka šajā svinīgajā mirklī starp dubļiem un govju kakām ir savākušies labi ja daži desmiti atsaldēto. Plašāk par šo ļembastu lasāms te: http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/sabiedriba/2009/01/27/-osipova-partiju--dibina-pa-grupinam/ un te: http://rekurzeme.lv/portals/liepaja/raksts.html?xml_id=8210.

Visbeidzot puslīdz ierastajā mierā pasaulē uztverts kāda prātā sajukuša rabīna vēstījums Izraēlas armijas karavīriem, kurā nemaz nav mēģināts slēpt savu attieksmi pret neebrejiem. Ja vien pašas Izraēlas cilvēktiesību aizstāvības organizāzijas neceltu šīs lietas gaismā, visticamāk, ka ne Izraēlas valsts, ne tās uzticamie sabiedrotie no ASV pat i neiepīkstētos. Tāpat būtu interesanti redzēt, kāda būtu reakcija tad, ja ar analoģiskām brošūrām savai armijai nāktu klajā, piemēram kāds Vācijas Bundesvēra kapelāns...

Nobeigumā smieklīgs atgadījums: http://www.apollo.lv/portal/life/articles/147354

Gazā dzīvo necilvēki un zvēri?

Esmu viens no tiem, kas nespēj saprast, kādēļ par Tibetas brīvību Latvijā bija gatavi rīkot mītiņus un piketēt, boikotēt Pekinas olimpiādi un nepirkt ķīniešu preces, bet kad karš skar citu pasaules nostūri, tiem pašiem miermīļiem kā ūdens mutē. Ar to es domāju Latvijā valdošo klusumu Izraēlas- Palestīnas konflikta sakarā, kurš mēneša laikā paņēmis jau krietni vairāk par tūkstoša cilvēku dzīvību. Neesmu ne islamistu pusē, ne pārlieku spēcīgs jūdaisma jautājumos. Saprotams, ka šis karš nav Hamas piesauktais ''briesmīgo ebreju nāves deja pār nelaimīgo palestīniešu ķermeņiem''. Ar izteikumiem neskopojas arī Izraēlas militāristi, kādā preses konferencē nosaucot palestīniešus par dzīvniekiem cilvēka izskatā. Nezvēra seju apliecinājušas abas konflikta puses. Taču mani pārsteidz, ka ir šī nevienlīdzība konfliktu selekcijā. Esmu vairāk nekā pārsteigts, ka pat pēc 1000 cilvēku bojāejas, izskan retorika, ka notiek karš ar teroristiem. Kaut sen jau zināms, ka nepastāv teroristu tautas, teroristu pilsētas, teroristu valstis vai teroristu armijas. Pat pēc definīcijas terorisms ir iebiedēšana vai vardarbības pielietošana, lai panāktu apdraudētās puses piekāpšanos politiskos, juridiskos vai ekonomiskos jautājumos. Kā var pastāvēt teroristu policija, teroristu mediķi, teroristu bērnu dārzi vai teroristu pilsētas, kuras jāapkaro ar lielgabaliem, raķetēm un bombardēšanu? Nāk prātā pārdomas, kāds vispār ir vienkārša cilvēka prātā noformējies priekšstats par teroristu. Visticamāk, ka viņš ir musulmanis, kas ienīst ASV, cionistus, kristiešus un visu labo. Visticamāk, ka viņš nēsā ap galvu aptītu autu, ir bārdains. Taču vēsturē iegājies tā, ka teroristi ir arī citādi. Tiem nav jābūt tikai musulmaņiem. Pieminēšu kaut vai IRA- "Irish Republican Army", kas cīnījās katolisko ziemeļīru interesēs. IRA nesmādēja iespējas gan spridzināt lielveikalus, gan atklāti slepkavot. Tālu neatpalika arī PSRS dāsni atbalstītais vācu RAF- ''Rote Armie Fraktion''. Galu galā, pašiem ebrejiem bijušas savas teroristu organizācijas. Viena no pazīstamākajām LEHI- ''Lohamei Herut Israel'', kura pēc Izraēlas nodibināšanas daļēji iekļāvās Izraēlas bruņotajos spēkos. Pirms tam gan LEHI pamatīgi paplucināja toreizējos Palestīnas saimniekus- angļus. Tiesa gan, nekad šos necilvēkus nav apkarojuši ar tanku brigādēm, bumbvedētājiem un raķetēm, nolīdzinot līdz ar zemi veselas pilsētas.
Subjektīvi es uzskatu, ka vislielākais terorists pasaules vēsturē ir bijis Staļins, kurš ar terorismu raksturojošām metodēm sistemātiski iznīcināja ne tikai konkurentus, politiskos darboņus un citādāk domājošos, bet arī paša vadītās valsts iedzīvotājus. Bet arī šo nelieti ASV prezidents Frenklins Delano Rūzvelts labvēlīgi dēvēja par mīlīgo tēvocīti Džo...
Šai kontekstā arī ar interesi noklausījos internetā klausāmo radiostaciju "Эхо Москвы'', kur bija klausāma saruna, kurā tika aizskarts Palestīnas, konkrēti Gazas konflikta jautājums. Saruna arī lasāma. Var jau būt, kāds tur šo to pārsālījis. Bet varbūt, ka ne.

Saruna pilnībā izlasāma te: http://www.echo.msk.ru/programs/personalno/566020-echo/

Pārprasta politiskā pieklājība

Redzot TV ziņās šausminošos sižetus par pilsētu bombardēšanu Palestīnas teritorijās, un simtiem nogalināto, kas guļ tieši uz ielām, nespēju palikt vienaldzīgs un vēlējos paust savu sašutumu par ārprātu, kas tur tiek realizēts. Bet tieši šodien Māris Zanders publicējis vienkārši izcilu un precīzu rakstu tieši par šiem notikumiem. Atkal jāsaka, ka parakstos zem katra vārda! Paldies autoram, pirmkārt par drosmi!

Izlasīt M. Zandera publikāciju var te: http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=575419

Kas ir Žirinovskis?

Vladimirs Žirinovskis, īstajā- tēva uzvārdā Ēdelšteins dzimis 1946. gada 25. aprīlī Kazahijā, Almaatā. Viņa māte strādāja Almaatas veterinārā institūta ēdnīcā, kuras pirmais vīrs bija NKVD virsnieks Andrejs Žirinovskis Vasīlija dēls, kas bija atbildīgais par drošību Ļeņingradas dzelzceļa līnijās. Par pārkāpumiem darbs bija jāpamet. Pusotru gadu pirms Vladimira Žirinovska dzimšanas A. Žirinovskis mira. Vladimira tēvs- Polijā dzimis ebrejs Volfs Ēdelšteins strādāja par plānotāju Almaatas apavu rūpnīcā, bet Vladimira Žirinovska tēva brālis Ārons Ēdelšteins bija jurists un 1946. gadā tas kopā ar savu sievu Bellu Ēdelšteinu atgriezās Polijā. Viņa tēvs gāja bojā tad, kad V. Žirinovskim bija tikai viens gads. Vēlākos gados, būdams politikā un mēģinot slēpt savu ebrejisko izcelsmi, V. Žirinovskis ir kļuvis slavens ar savu frāzi par saviem vecākiem: "Māte ir krieviete, bet tēvs- jurists."

Ēdelšteina dēls
Līdz 1964. gada 10. jūnijam, kad viņš iesniedza dokumentus uzvārda maiņai, Vladimirs Žirinovskis bija Vladimirs Ēdelšteins. Pēc skolas beigšanas 1964. gadā viņš dodas uz Maskavu un iestājas Austrumu un Āfrikas valodu institūtā, kur apgūst turku valodu un literatūru. Paralēli tam Žirinovskis studē Ļeņinisma un Marksisma universitātē. 1969. gadā visai mistiskā veidā (ne visi varēja braukt uz kapitālistisku valsti) viņu kā 4. kursa studentu nosūta uz Turcijas pilsētu Iskandurūnu gūt praksi diplomdarbam, taču visai drīz Turcijas policija viņu arestē, jo varas iestādēm izdodas noskaidrot, ka V. Žirinovskis pulcina turku jauniešus- izplata tur klaji komunistiskas idejas un izdala nozīmītes ar Ļeņina portretu. 24 stundu laikā Turcijas varas iestādes jauno Žirinovski izsūta no valsts...
Arests Turcijā kalpo par iemeslu, pēc Žirinovska vārdiem, lai viņš iestātos PSKP, taču tieši šī neveiksme, vērvējot turkus VDK aģentūrai, liedz iespēju Žirinovskim strauji kāpt pa PSKP nomenklatūras kāpnēm.
1970. gadā Žirinovskis beidz institūtu un nonāk PSRS Aizsardzības ministrijas rīcībā, kļūst par "poļitruku" Aizkaukāza Kara apgabalā Tbilisi, virsnieka pakāpē. Pēc trīs gadiem viņš beidz dienestu un iestājas Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un beidz to 1977. gadā. Jau 1973. gadā viņš kļūst par darbinieku Padomju Miera aizsardzības komitejas Rietumeiropas problēmu nodaļā, bet vairāku sīku kukuļņemšanas epizožu dēļ darbs tur ir jāpamet.
No 1975. gada viņš strādā Augstākajā Arodbiedrību skolas dekanātā, kur atbildēja par ārvalstu studentiem. Līdz 1983. gadam V. Žirinovskis strādā PSRS Juridskā kolēģijā, kas nodarbojās ar ārvalstu pilsoņu lietām- ārvalstnieku un PSRS pilsoņu laulību lietām utt. 1983. gadā Vladimirs Žirinovskis iegūst atļauju doties uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Tai pašā gadā viņš sāk vadīt izdevniecības "MIR" juridisko nodaļu. 1988. gadā Žirinovskis sāk aktīvi piedalīties Padomju Miera sargāšanas komitejas darbībā. Tieši tad arī viņš gūst ievērību kā orators. Viņam neizdodas iestāties apvienībā "Demokrātiskā savienība", jo aktīvi protestē pret šīs organizācijas statūtos ierakstīto apakšpunktu, ka PSKP ir gājusi pa noziedzīgu ceļu.

Ebreju sakņu aicinājums
1988. gada nogalē Vladimirs Žirinovskis kopā ar domubiedriem izveido Krievijas ebreju nacionālistu kustību. Uzstājoties Padomju ebreju kultūras biedrības "Šalom" kongresā, viņš gūst PSRS ebreju atzinību un kopā ar Birobidžānas pilsētas (Ebreju Autonomā apgabala galvaspilsēta) PSKP sekretāru Ļevu Šapiro, PSRS cionistu kustības līderi Jūliju Košarovski tiek ievēlēts organizācijas valdē. Žirinovskis ar saviem draugiem cenšas izveidot PSRS sociāldemokrātisko partiju, taču tās programma, kuru Žirinovskis sarakstījis uz vienas lapiņas, daudzus nepārliecina...
1989. gadā kopā ar Vladimiru Bogačovu Žirinovskis izveido iniciatīvas grupu Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas izveidei. Par tās pamatdoktrīnu kopumu kalpoja jau pieminētā programma uz vienas lapiņas...

Krievu šovinisma aicinājums
1989. gada 3. septembrī Vladimirs Žirinovskis uzstājas Lužņiku stadionā Maskavā, kur risinājās Krievu radikāļu kustības "Pamjaķ" mītiņš Baltijas republikās dzīvojošo krievu aizstāvībai. Šī diena uzskatāma par lūzuma punktu, kad Žirinovskis saprot, ka ebreju nacionālisms vairs nav modē- laiks lielkrievu šovinismam!
Pēc desmit dienām notiek Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas dibināšanas kongress (ЛДПСС) un par tās vadītāju loģiski kļūst Žirinovskis. Tolaik tā bija otrā partija PSRS, it kā alternatīva līdz tam vadošajai un valdošajai PSKP. Tika uzskatīts, ka partijas organizēšanu inspirējusi PSRS Valsts drošības komiteja. Par šīs partijas dibināšanu rādīja PSRS Centrālās televīzijas ziņu raidījums "Vremja" un rakstīja vai visas lielākās avīzes. Uzreiz pēc tam viņš mēģina piedalīties Maskavas Tautas deputātu padomes vēlēšanās, taču cieš neveiksmi un kļūst par kāda rajona VDK vadītāja atbalstītāju, kas vēlēšanās konkurēja ar kādu demokrātiskā spārna kandidātu.
1990. gada rudenī Žirinovskis kopā ar Jurija Bokaņa vadīto "PSRS Zilo kustību" (Синеe движениe CCCP) un Viktora Alkšņa vadīto kustību "Sojuz" Kremlī tiekas ar PSKP politbiroja locekli Nikolaju Rižkovu, lai apspriestu valdības veidošanu. 6. oktobrī Žirinovskis tiek izslēgts no paša radītās partijas, sakarā ar ciešajiem sakariem ar VDK un neokomunistisko nostāju, kas diskreditējot partiju. 20. oktobrī Žirinovskis sasauc savu atbalstītāju konferenci, un tā tiek nodēvēta par PSRS Liberāldemokrātiskās partijas II. kongresu. Tiek nomainīta partijas vadība, par līderi atkal kļūst Žirinovskis.
Laikā, kad sākas Barikāžu laiks Latvijā un visā Baltijā, laikā, kad mirst simtiem lietuviešu pie Viļņas TV centra, Žirinovskis kopā ar V. Voroņinu Maskavā sasauc konferenci, kurā izsaka pilnīgu atbalstu PSRS armijas darbībai Baltijā un aicina M. Gorbačovu atlaist Baltijas republiku parlamentus, un ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi...
1991. gada 27. februārī V. Žirinovskis piedalās un dedzīgi uzstājas komunistiskās partijas rīkotajā konferencē "Par varenu, par vienotu Krieviju!". 14. aprīlī Žirinovskis tiek izvirzīts par kandidātu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta amatam, bet vēlēšanās iegūst "tikai" 7,81% balsu (par viņu nobalsoja vairāk nekā seši miljoni Krievijas iedzīvotāju!). Vēlēšanās uzvarēja mums zināmais Boriss Jeļcins. Savā priekšvēlēšanu programmā Žirinovskis solīja PSRS saglabāšanos un samazināt cenas šņabim...

Viens no pēdējiem PSRS aizstāvjiem
1991. gada jūlijā Žirinovskis ieradās Moldovā, pašpasludinātā krievu separātistu Piedņestrā. Mītiņa laikā Tiraspolē viņš paziņoja, ka B. Jeļcins drīz tikšot gāzts (no kurienes šīs ziņas, mēnesi pirms puča?). Sekoja 1991. gada augusta pučs, kura laikā viņš aktīvi atbalstīja Vissavienības Glābšanas komiteju un tās rīcību. Krievijas ģenerālprokuratūra ierosināja pret V. Žirinovski krimināllietu ("М-Е" №17/ 92) par sešiem pantiem, bet nezināmu iemeslu dēļ viss apklusa...
1992. gada 22. jūnijā V. Žirinovskis sastāda Krievijas ēnu Ministru kabinetu, kurā Aizsardzības ministra vieta ierādīta homoseksuālajam dzejniekam Eduardam Ļimonovam. Jau 1992. gada 11. augustā Krievijas Justīcijas ministrijas anulē Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas reģistrāciju, taču visai drīz- 1992. gada decembrī tiek reģistrēta "jauna"- Krievijas Liberāldemokrātiskā partija.

Klauna aicinājums
1992. gada 22. decembrī Minskā kāda mītiņa laikā Žirinovskis tiek piekauts. Ar to uzbrukumi neibeidzas. 1993. gada 31. janvārī Žirinovskim uzbrūk ap desmit cilvēku maskās, kas smagi piekauj viņa miesassargus, bet pats Žirinovskis tiek "cauri" ar sasistu plecu. 1993. gada vasarā Žirinovskis sāk tuvināties Borisam Jeļcinam un valsts varai kā tādai. Viņš atklāti atbalsta Krievijas parlamenta atlaišanu (drīz pēc tam to izdarīja ar tanku palīdzību).
1993. gada Krievijas Domes vēlēšanās KLDP izraisa sensāciju, iegūstot 22,92%!
1993. gada 13. decembra TV stdijā "Ostankino" naktī Žirinovskis piekauj prokuratūras izmeklētāju Tēlmanu Gdļjanu, bet viņa miesas sargi TV studijā izpūš asaru gāzi. Sākās pamatīgs skandāls.
1994. gada 14. janvārī Krievijas parlamenta zālē kāds deputāts iesit Žirinovskim pa seju, jo pēdējais parlamenta ēdnīcā ar saviem miesas sargiem sācis ieviest "savu kārtību". Drīz pēc tam- 8. aprīlī Žirinovskis un viņa apsardze Krievijas parlamenta ēkā piekauj savas partijas deputātu Borzjuku, bet kad to gribēja aizstāvēt kāds cits deputāts un korespondents, viņus piekauj Žirinovska miesas sargi.
Tai laikā Baltijas valstīm viņš draudēja pierobežā izvietot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem radiāciju dzīt uz Igauniju un Latviju...
1994. gada jūnijā Krievijas ģenerālprokurors lūdz atņemt Žirinovskim deputāta imunitāti, lai to tiesātu par klajiem likumpārkāpumiem, kas konstatēti V. Žirinovska grāmatā "Pēdējais metiens uz Dienvidiem" (šajā grāmatā Žirinovskis aicināja izrēķināties ar saviem tautiešiem- Krievijas politiķiem). Parlaments gan atteica.
1994. gada 1. jūlijā Žirinovskis uzbrūk milicijas darbiniekam, saplēš protokolu un norauj tam dienesta zīmotnes, kad milicis apturējis viņa partijas mašīnu par ātruma pārsniegšanu.
1995. gada 31. janvārī Žirinovskis Strasbūrā paziņo, ka 100% atbalstot brutālo Krievijas armijas rīcību Čečenijā un nekādi upuri neesot par lielu!
1995. gada 9. septembrī Vladimirs Žirinovskis Krievijas Valsts Domes zālē piekauj deputāti Tiškovsku un velk sievieti aiz matiem pa plenārsēžu zāli, līdz to pārtrauc citi deputāti.
1996. gadā Žirinovskis aicina Valdību nacionalizēt vairākus Krievijas TV kanālus. Pakāpeniski tas arī tiek izdarīts.
1997. gada 8. maijā Maskavā pie Nezināmā kereivja kapa Žirinovskis piekauj un ievelk savā mašīnā kādas telekompānijas žurnālisti, bet TV "MTK" operatora galvu apzināti ar brutālu spēku iecērt tās pašas automašīnas durvīs. Ierosinātā krimināllieta pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 213. panta atkal izbeigta...

Vai ilglaicīga Kremļa uzticības persona?
Politiskie analītiķi konstatējuši, ka tieši V. Žirinovskis nereti izsaka idejas, kas, iespējams, nāk no Kremļa puses. Šādā veidā Krievijas vadītāji vienkārši vēlas pārbaudīt iespējamo reakciju uz saviem nākotnes plāniem. Varbūt tāpēc Žirinovskis bauda tādu imunitāti?
Zīmīgi, ka Žirinovskis, būdams visai agresīvs pret sievietēm un žurnālistiem, ir visai bailīgs. Viņš pat nepieņem ziedus no saviem piekritējiem, motivējot to ar gadījumu, kas notika ar Indijas premjeru Radživu Gandiju (viņu uzspridzināja teroriste pašnāvniece).
Apskatot Žirinovska personīgo dzīvi, jāpiemin, ka viņam ir dēls, kas nēsā mātes uzvārdu- Ļebeģevs. Viņš strādā KLDP birojā, atbildīgā amatā.
Cik var spriest, tad Žirinovskis ir pamatīgi gatavojies karjeras darbam VDK, taču sakarā ar sava mātes vīra Andreja Žirinovska pārkāpumiem un atbrīvošanu no NKVD, tas nav izdevies. Tomēr, daži avoti liecinājuši, ka PSRS Galvenās Izlūkošanas pārvalde (GRU) Žirinovski tomēr savērvēja, tādēļ arī sūtīja to uz Turciju. Sava lielīgā un skaļā rakstura dēļ, kā jau minēts, pasākums izgāzās.
Kā ziņo daži Krievijas mediji, tai skaitā "Московские ведомости", viņiem no Žirinovska tuviniekiem izdevies uzzināt, ka tik agresīvs viņš esot tikai publiskos pasākumos. Savās mājās Vladimirs Žirinovskis daudz guļot un esot ļoti mīļš pret sievu.
Pats Žirinovskis dažādiem ebreju izdevumiem labprāt stāsta par sevīm. Tā viņš atklāj, ka mācījies skolā, kurā klasē visas meitenes bija ebrejietes. Viņam ļoti patīkot ebreju sievietes. Žirinovskis pat paziņojis, ka studentu gados apmeklējis Maskavas sinagogu, tomēr pazīstams esot tikai ar vienu rabīnu- Berlu Lazaru, kas ir Krievijas virsrabīns. Kad tiek prasīts, par ko viņš sevi uzskata, tad atbild, ka par krievu, jo ebreji par ebreju pēc savām tradīcijām uzskatot tikai to, kas piedzimis ebrejietei. Tā kā viņa māte neesot ebrejiete, viņš esot krievs.
Žirinovskim arī esot savs uzskats Izraēlas jautājumā. Viņš uzskata, ka Izraēlas radīšana patreizējā vietā bija kļūda, jo apkārtējās arābu valstis nekad neļaušot tai mierīgi eksistēt. Vajadzēja veidot "jauno" Izraēlu Dienvidukrainā, iekļaujot tur Odesu, Hersonu un Izmaīlu (šīs pilsētas PSRS tradicionāli skaitījās ebreju pilsētas). Bez tam, Žirinovskis aicina visus emigrantus, kas no PSRS brauca uz Izraēlu, atgriezties Krievijā.
Neskatoties uz to, ka visai bieži Žirinovskis ir bijis tik atklāts par savu izcelsmi un tautību, tik pat bieži viņa rīcība bijusi pretēja. Vēl nesen, pirms Krievijas Domes vēlēšanām Žirinovskis aicināja savus apsargus nošaut kādu politiķi, kad tas TV ēterā nosauca Žirinovski... par ebreju...
Zīmīgi, ka vēl 1983. gadā Žirinovskim bija VDK atļauja emigrēt uz Izraēlu, bet tagad Izraēla ir liegusi šīs iebraukšanas tiesības.

Aigars Prūsis

Pundurimpērijas gūstā

1986. gadā pasauli satricināja šokējoša ziņa- nelielās, tomēr ārkārtīgi ietekmīgās Tuvo Austrumu valsts Izraēlas rīcībā ir vairāk nekā 200 kodolgalviņu. Tas nozīmēja, ka Izraēlai ir viens no lielākajiem kodolarsenāliem pasaulē. Lielāks bruņojums bija tikai ASV, PSRS, Lielbritānijai un Francijai. Speciālisti pat aprēķināja, ka ar šo atomieroču daudzumu visus zemeslodes iedzīvotājus varētu iznīcināt vairākkārtīgi. Pasaules sabiedrība bija šokēta: kā Izraēla, kuras zemes dzīlēs nav ne urāna, ne citu minerālu, spēja iegūt komponentus, lai izstrādātu šos masu iznīcināšanas ieročus? Pie tam- šādu komponentu tirdzniecība uz citām valstīm, nevar būt likumīga, jo visas starptautiskās vienošanās to kategoriski aizliedz. Arī tad, ja runa ietu tikai par vienu kodolgalviņu, arī tad tas būtu starptautiskas uzmanības centrā, jo tikai viena kodolbumba spētu iznīcināt jebkuru pasaules pilsētu, bet Izraēlas arsenālā to bija vairāki simti!

Kā Izraēla kļuva par kodollielvalsti?
Daudzi uzdeva jautājumu: kā tad mazā Izraēla spēja radīt ko tādu! Līdz šim taču neviens neko nezināja. Tomēr tas ir mānīgs priekšstats. Izraēlas kodolprogrammu aktīvi atbalstīja dažas Rietumvalstis. Tas, ka Izraēlai ir sniegts atbalsts masu iznīcināšanas ieroču radīšana, ir pierādīts fakts. No ASV kompānijas „Newman” mistiskā veidā nozuda urāna konteineri- kopumā ap 350 kg urāna. Izmeklēšana atbildes, protams, nesniedza, kaut tika atrasti pavedieni, kas veda Izraēlas virzienā. Izraēlas specdienesti ir arī regulāri zaguši, lai iegūtu urānu. Piemēram no Vācija Federatīvās Republikas kravas kuģa „Scheersberg” un vairākiem kravas konvojiem Vācijas teritorijā tika nolaupītas urānu saturošas kravas slēgtos konteineros. Jau 1960. gadā ASV spiegošanas lidmašīna U-2 Negevas tuksnesī nofotografēja lielas dzelzsbetona ēkas celtniecību, kuras sienu biezums spēja noturēt lielu radioaktīvo starojumu. ASV eksperti nekļūdīgi noteica, ka objekts tiek būvēts kodolreaktoram. Bet tad notika dīvainākais- kad Izraēlu apmeklēja „neatkarīga” ASV kongresmeņu komisija, Izraēla viņiem iesniedza detalizētus plānus, kurā Negevas tuksneša slepenais objekts izrādījies vienkārša tekstilfabrika... Un dīvainākais, ka ASV kongresmeņi, Negevas tuksnesi neapmeklējot, vairāk nevienu lieku jautājumu neuzdeva. Tomēr apskatot ASV Kongresa etnisko sastāvu, nākas secināt, ka ASV Kongress maz atšķiras no Izraēlas kneseta...

Vai kodolieroči ir bīstami tikai musulmaņu vai komunistu rokās?
Izraēla tā arī nekad nav pievienojusies Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (par to pašu- par nepievienošanos Kolodieroču neizplatīšanas līgumam, Ziemeļkorejai ir noteikta ekonomiskā blokāde), taču iepriekš sevi pasludināja par valsti, kas aktīvi apkaro kodoldraudus. Šīs Izraēlas dīvainās misijas apogejs bija 1981. gada 7. jūnijs, kad 8 Izraēlas Gaisa spēku lidmašīnas F- 16 veica nekaunīgu un pārdrošu uzbrukumu Irākai, sabombardējot tās civilo kodolreaktoru Ozirakā, motivējot, ka Irāka vēloties (atkārtoju- vēloties, nevis to jau dara) izgatavot kodolbumbu, kas varot apdraudēt Izraēlas valsti. Pēc šī uzbrukuma starptautiskās Atomenerģijas aģentūras eksperti secināja, ka šajā reaktorā tik tiešām nav bijušas ietaises, ar kuru varētu ražot komponentus kodolieročiem, taču, bez šaubām, ja Irāka ļoti gribētu, tās izgatavotu. Tomēr civilizētā pasaulē šāds kaujas aviācijas iebrukums kaimiņvalstī būtu neiedomājams, bet acīmredzot tikai ne Izraēlai, kas šādu taktiku lieto joprojām, regulāri bombardējot kaimiņvalstu teritorijas. Starp citu, viens no tiem, kas bombardēja Irākas reaktoru bija pirmais izraēliešu kosmonauts Ilans Ramons, kurš pēc paša vārdiem: no izplatījuma raidījis uz zemi talmudiskās lūgšanas, bet uz zemes tā tomēr neatgriezās, jo atspoles lidaparāts „Columbia” cieta katastrofā...

Izraēlas militārā kodolprogramma lielā slepenībā
Kad ietekmīgais britu laikraksts „The Sunday Times” ziņoja par to, ka Izraēlas rīcībā ir ne tikai vairāki simti kodolgalviņu, bet tās teritorijā- Negevas tuksnesī Dimonā atrodas milzīga, bunkuram līdzīga pazemes laboratorija (šij bunkurā ir līdz pat desmit stāviem, pie tam- zem zemes), kurā ikdienas tiek izgatavoti aizvien jauni masu iznīcināšanas ieroči. Šī „The Sunday Times” publikācija ne tikai satrieca pasaules sabiedrību, bet iedragāja pirmkārt pašas Izraēlas prestižu, kurai, protams, tas bija mazsvarīgi. Visvairāk šīs valsts vadība un militāristi satraucās par to, ka ir atklāti šīs valsts praktiski neierobežotā bruņošanās un nekaunīgā melu politika- Izraēla pat vēl līdz šīm dienām noliedz, ka tās rīcībā ir bīstamie kodolieroči, taču tas, ka tie ir meli, pierādīt vairs nav vajadzības. Kādēļ? Sāksim ar to, ka drosmīgais cilvēks, kurš atklāja šo Izraēlas valsts noziedzīgo drudžaino kodolbruņošanos- ebreju fiziķis, kristietis Mordehajs Vanunu no 1986. gada līdz pat 2004. gada aprīlim izcieta ilgu gadu cietumsodu par Izraēlas kodolarsenāla esamības publiskošanu. Vēl kas- M. Vanunu Rietumvalstu medijiem paziņojis, ka pret viņu visus šos gadus Izraēlas cietumos izturējušies ārkārtīgi necilvēcīgi. Izejot pa cietuma vārtiem, viņš rādīja uzvaras zīmi un teica: „18 gadus es cietu, jo biju godīgs kristietis!” Un te rodas neskaidrības: „kā var notiesāt par to, ka cilvēks publisko to, kā nemaz nav?” Vai par goda un neslavas celšanu, vai par melošanu Izraēlā tiesā ar mūža ieslodzījumiem? Ja tas tā nav, tad kādēļ Mordehaju Vanunu izraēliešu specdienestiem bija jānolaupa tūkstošiem kilometru attālumā no Izraēlas valsts robežām- Lielbritānijā? Līdzīgi Izraēla rīkojusies ne tikai šajā gadījumā vien- laupīt cilvēkus Izraēla iesāka krietni agrāk- arī latvieti H. Cukuru „Mossad” fanātiskie algotņi zvēriski nogalināja, mēģinot viņu nolaupīt Ar ko bija izskaidrojama šāda duāla un gaužām neizprotama Izraēlas rīcība šajā gadījumā? Domājams, ka atbildi sniedz pats Mordehajs Vanunu, apgalvodams, ka vairs neredz nekādu jēgu Izraēlas valsts pastāvēšanai un nekontrolētajai bruņošanās mānijai ar masu iznīcināšanas ieročiem. Pats M. Vanunu pasaulē un pašā Izraēlā tikmēr iemantojis neviltotu popularitāti, jo tikai retais spētu rīkoties tik drosmīgi: paziņodams par Izraēlas slepeno kodolprogrammu. M. Vanunu ne tikai neslēpās, bet pat atteicās no jebkādiem honorāriem un samaksām par šīs informācijas publiskošanu, jo viņš uzskata, ka rīkojies godprātīgi, kā kristietim pienākas. Zinot, ka Izraēla vienmēr ir lietojusi pārmērīgu spēku pret ikvienu, kas atļāvies to ne tikai apdraudēt, bet pat kritizēt, M. Vanunu izdarītais nav pārvērtējams- nešaubos, ka Izraēla ar šo kodolarsenālu nevilcinātos rīkoties, ja šāda iespēja rastos, īpaši, ja to varētu izdarīt slepeni, varbūt, pat cita vārdā. Precedenti šādai rīcībai jau ir, kaut vai, kad Izraēlas bruņoties spēki slepeni uzbruka ASV karakuģim „USS Liberty”. Uzbrukumā gāja bojā un ievainojumus guva daudz amerikāņu jūrnieku. Tikai retais noticēja Izraēlas militāristu skaidrojumam, ka notikusi traģiska sagadīšanās...

Labie kodolieroči un sliktie
Šis Dimonas kodolreaktora jautājums šķiet aktuāls arī tādēļ, ka nu jau vairāk nekā gadu notiek asiņains karš Irākā, valstī, kuru praktiski visi Izraēlas militāristi dēvēja par ienaidnieku Nr. 1. Un karš sākās tikai tādēļ, ka Irāka tika apvainota masu iznīcināšanas ieroču radīšanas mēģinājumos, bet kā tagad jau mēs visi redzam, tādu ieroču Irākai nebija, nav un nebūs. Vai tie bija meli vai liktenīgi maldi, lai spriež katrs atsevišķi, tomēr zināms ir viens- neviens nevar noliegt to, ka viens no iniciatoriem un virzītājspēkiem uzbrukuma Irākai bija tieši Izraēla. Bez tam ir grūti nepieminēt to, ka Irākā atrodas arī Latvijas karavīri. Par ko viņi tur cīnās, grūti saprast. Kaut vai tādēļ, ka ir grūti ieskaidrot vienkāršam irākietiem: ar ko tad ir labāka šodienas Irākas „demokratizēšana” ar tai sekojošo asinsizliešanu gada garumā, bet ar ko bija sliktāks daudz mazasinīgākais „briesmoņu” Huseinu klans...

Mordehaja Vanunu biogrāfija īsumā
Mordehajs Vanunu ir dzimis lielā daudzbērnu ģimenē (ģimenē bija 11 bērni)Marokā 1954. gada 13. oktobrī, Merakešas pilsētā. 1963. gadā kopā ar vecākiem viņš izceļo uz Izraēlu. No 1971. līdz 1974. gadam M. Vanunu dienē Izraēlais aizsardzības spēkos, sapieru vienībā un dienestu beidz kā seržants. Dienesta laikā viņš saņēmis apbalvojumu par priekšzīmīgu dienestu. No 1975. līdz 1985. gadam viņš strādā Izraēlas kodoobjektā Dimonā kā laborants, kad viņu no darba atbrīvo. Tai pat laikā viņš mācās Ben Guriona universitātē 1985. gadā viņš beidz studijas filozofijā un ģeogrāfijā. Jau šajā laikā M. Vanunu ir neapmierināts ar valdības politiku un viņš kļūst par profesora Efrona Polakova atbalstītāju, kurš savas pārliecības dēļ (viņš atteicās dienēt armijā tad, kad Izraēla veica asiņaino iebrukumu kaimiņvalstī Libānā, bet par to viņu notiesāja ar diezgan ilgu cietumsodu). Izraēlas specdienesti šā iemesla dēļ un "radikālo" uzskatu dēļ (viņš pauda atbalstu Palestīnas neatkarībai) sāk pievērst Vanunu pastiprinātu uzmanību. 1986. gadā viņš apceļo Nepālu, Taizemi un Birmu. Beigās viņš apmeklē Austrāliju, kurā viņš iepazīst kristietību un nolemj te palikt uz laiku. Tai pašā gadā viņš ir kristījies Svētā Jāņa anglikāņu baznīcā Sidnejā. Šā iemesla dēļ no viņa atteicās vecāki un visi viņa brāļi un māsas.

1986. gada kristiešu draudzē notika diskusijas par mieru pasaulē un viņš atklāj sev zināmo par Izraēlas kodolieročiem. Kolumbiešu žurnālista Oskara Gerero mudināts viņš nolemj publiskot sev zināmos faktus par Izraēlas kodolbruņošanos. Austrālijas mediji, nevēloties saasināt attiecības ar ietekmīgo Tuvo Austrumu valsti, atsakās publicēt Vanunu pausto informāciju, taču britu laikraksts „The Sunday Times” norīko žurnālistu Pīteru Hunamu izmeklēt Vanunu zināmās ziņas. P. Hunamu un M. Vanunu kļūst par draugiem un abi nolemj informēt pasauli par Izraēlas noziegumiem. Tai pat laikā, kad sākās gatavošanās publikācijai, cits britu laikraksts "Sunday Mirror" publicē rakstu, kurā kvēli tiek aizstāvēta Izraēla un M. Vanunu tiek nodēvēts par nelietīgu meli. Vanunu ir šokēts. Laikraksts „The Sunday Times” 1986. gada 5. oktobrī publicē viņa sniegto informāciju. Izraēlas reakcija seko momentāli- uzreiz pēc tā "Mossad" organizē fiktīvu Vanunu iepazīšanos ar ebreju spiedzi. Vanunu notic spiedzei, kura apgalvoja, ka esot tādās pašās domās kā viņš. Kaut Pīters Hunams brīdina Vanunu neticēt šij sievietei, liekas Vanunu ir apmāts un dodas viņai līdzi uz Romu. Vanunu tur pazūd... Romā spieddze un divi citi "Mossad" teroristi M. Vanunu piekauj, injicē viņam narkotikas un nolaupa viņu. „Mossad” fanātiskie aģenti nogādā M. Vanunu Izraēlā, kur 1987. gada augustā slēgtā tiesas sēdē viņam piespriež ārkārtīgi bargu un ilgu cietumsodu- 18 gadus cietumā. 11 gadus Vanunu sēž vieninieka kamerā un viņam ir liegti jebkādi kontakti ar citiem cilvēkiem. Vanunu vesleības stāvoklis šajos gados strauji pasliktinājās. Pēdējos septiņus gadus vi am gan ļauj lasīt, kontaktēties ar citiem ieslodzītājiem. Cietumā viņam atraksta ASV, Minesotā dzīvojošs kristiešu pāris- Marija un Nikolas Eolofi, kuri pieņem Vanunu par savu audžudēļu. Vanunu sapņo pārcelties uz dzīvi pie šiem labajiem cilvēkiem. Esot cietumā ar Vanunu kontaktējās un atbalstīja tikai divi viņa brāļi- Meirs un Ašers. Ne vecāki, ne pārējie brāļi un māsas viņu pat nevēlējās redzēt...

Vanunu izdarītais un drosme pārsteidza pasauli. Viņa aizstāvību uzņēmās ietekmīgi cilvēki, starp kuriem bija Daniels Elsbergs, kurš septiņdesmitajos gados cīnījās pret karu Vjetnamā, Nobela miera prēmijas laureāts profesors Rotblats, kodolatbruņošanās kampaņas vadītājs Brūss Kents, aktrise Sjūzana Jorka.

Atrodoties ieslodzījumā, Vanunu atbalstīja pasaules sabiedrība. Tā 1987. gadā Zviedrija piešķir viņam Livelihood prēmiju, ko dēvē arī par alternatīvo Nobela prēmiju. Pēc gada viņam tiek piešķirta Dānijas Miera prēmija. 1990. gada 20. septembrī Eiropas Parlaments pieņem pirmo rezolūciju M. Vanunu sakarā. 1991. gada oktobrī M. Vanunu aizstāvībai pievienojas „Amnesty International”. 1991. gada 21. decembrī Londonā pie Izraēlas vēstniecības notiek pirmā lielā demonstrācija M. Vanunu aizstāvībai. 1994. gadā demonstrācijas notiek arī ASV. Tikai 1995. gadā Izraēlas valdība atļauj neatkarīgai Lielbritānijas mediķu komandai apskatīt un novērtēt ieslodzītā M. Vanunu veselības stāvokli. 1997. gadā tiek uzņemta dokumentālā filma "The Vanunu Story” (Vanunu stāsts). Tikai 1998. gada 17. februārī M. Vanunu audžuvecākiem- Marijai un Nikolasam Eolofiem tiek atļauta pirmā tikšanās ar audžudēlu. Olimpiādes laikā Austrālijā 2000. gadā Sidnejas Anglikāņu baznīcā, kurā kristījās M. Vanunu tiek uzstādīts liels plakāts, pieprasot brīvību M. Vanunu.

2004. gada 21. aprīli M. Vanunu negribīgi tiek atbrīvots no apcietinājuma, bet Izraēlas iekšlietu ministrs Ābrams Porazs izdeva rīkojumu, lai maksimāli diskriminētu un ierobežotu M. Vanunu. Viņam tiek liegta iespēja pamest Izraēlu, tuvoties lidostām, ostām, ārvalstu vēstniecībām un militārajiem objektiem. M. Vanunu ir aizliegti jebkādi kontakti ar ārzemniekiem. Viņš arī nedrīkst lietot inernetu. Izraēlas tiesa M. Vanunu uzliek par pienākumu ziņot par savu atrašanos vietu ik reizi, kad pamet savu dzīvokli. Ja viņš pārkāps šos noteikumus, Izraēlas policija viņu atkal apcietinās… Zinot Izraēlas attieksmi pret šo vīru, kodolatbruņošanās kampaņas sekretārs Ernests Rodkers paziņoja, ka Vanunu draud fiziska iznīcināšana, ko Izraēla praktizējot itin bieži, ja viņš nepametīs šo valsti. Šo pieņēmumu apstiprina skandalozais Izraēlas prezidents Ezers Veismans (pērn viņš teatrāli atteicās apmeklēt Okupācijas muzeju Rīgā), kurš 1997. gadā teica: "Viņš ir spiegs, kas nodevis mūsu noslēpumus. Tas, ka viņš to izdarījis pārliecības, nevis naudas dēļ, neko nemaina. Viņs ir ebreju nodevējs!"

Tikmēr britu TV kanāls BBC noīrēja varonīgajam ebreju kristietim plašu un mājīgu dzīvokli Telavivā- “Andromedā”. Tas ir ekskluzīvs dzīvojamo namu kvartāls, kurā dzīvo citu valstu pilsoņi, galvenokārt žurnālisti, bet pats Vanunu vēlas apmesties kādā no nedaudzajām Izraēlas kristiešu dievnamiem, kamēr viņam būs iespēja pamest šo ļauno valsti.
Arī tagad Izraēla veic virkni tādu lietu, ko nosoda praktiski visas pasaules valstis, varbūt, izņemot Latviju un ASV. Par visu, ko dara Izraēla, imperatīvi selektīvā veidā mums tiek ziņots, neļaujot objektīvi izprast šīs valsts būtību- kalpot pārprastai idejai par izredzētību, lai ko tas nemaksātu, kaut vai pārējās pasaules bojāeju.

Protams, mums nevajadzētu uzskatīt, ka visi Izraēlas iedzīvotāji to vien gaida, kā radīt kādu kodolbumbu, lai nodarītu ļaunumu pasaulei. Tam piemērs ir jau pieminētais Mordehajs Vanunu, kurš ziedoja savas dzīves 18 gadus, lai informētu pasauli, par Izraēlas plānoto kodolkaru.

Aigars Prūsis

Traģēdija vai biznesa plāns?

Vairumam Latvijas iedzīvotāju 4. jūlijs neizsaka pilnīgi neko, savukārt bija tādi, kas svinēja Amerikas Savienoto Valstu neatkarības dienu, citi tikmēr teicās sērojam par holokaustā bojā gājušajiem ebrejiem. Sēras bez šaubām nomāca visu pārējo. Vismaz medijos radās tāds iespaids. Ticu, ka bija sērojošie, bet nevarēju nepamanīt tos, kuri šo traģēdiju izmanto kā savas karjeras pakāpienus, izdabājot noteiktam sabiedrības slānim. Protams, jebkurš genocīds, vardarbība, ciešanas un nelaimes ir briesmīgas. Nav pieņemami jebkādi aizspriedumi ne pret vienu tautu. Saprotams, ka ebrejiem ir pamats sērot 4. jūlijā par saviem Otrajā pasaule karā kritušajiem tautiešiem. To pašu dara ikviena tauta, pieminot traģiskos vēstures notikumus. Tomēr ik reiz, kad Latvijā pienāk 4. jūlijs, notiek lietas, kuras nekādi nevar palikt nepamanītas. Tas ir tikai labākajā gadījumā. Netrūkst gadījumu, kuri atstāj paliekošas un negatīvas sekas. Viens, ko ar katru gadu noklusēt kļūst aizvien grūtāk, ir nemitīgā vainas apzināšanas tapināšana par tā sauktajām „latviešu šāvēju vienībām”, kuras Viktora Arāja un Herberta Cukura vadībā esot Latvijā sarīkojušas bez maz vai lielākās ebreju eksekūcijas Eiropā.

Bez tā nevar nepieminēt par tradīciju kļuvušos ebreju kopienas sēru mītiņus pie memoriāla Gogoļa ielā Rīgā, kur katru gadu pulcējas tie, kas piemin 1941. gadā nodedzinātajā sinagogā bojāgājušos. Nevienam nebūtu tiesību pārmest šiem cilvēkiem to darīt, taču runa jau nav par to. Runa ir par to, ka ik reiz, kā šeit ieskanas rabināta pārstāvju un atnākušo valsts amatpersonu balsis, sākas runas un minējumi par milzīgo bojāgājušo skaitu šajā sinagogā. Dažus gadus atpakaļ Maijas Miglas reportāžā no pasākuma vietas LTV1 “Panorāmā” skanēja sekojošais: “Pirms 63 gadiem nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tajā tika ieslēgti un dzīvi sadedzināti cilvēki. Nav bijis iespējams noteikt viņu skaitu– daži desmiti vai vairāki tūkstoši.” Saprotiet pareizi, noziegums jau tāpēc nekļūst mazāks vai attaisnojams, bet kamdēļ šī savādā aritmētika? Beidzamos gados vismaz tiek diskutēts par to vai šajā sinagogā var ietilpt divi tūkstoši cilvēku, kas mokošā nāvē esot nosmakuši un sadeguši. Vismaz šogad atklāti bez liekas propagandas tiek pieminēts, ka neesot izdevies apzināt, cik tad ir to bojāgājušo, jo dažādos avotos esot minēti skaitļi no pieciem ebrejiem līdz pat trijiem tūkstošiem nelaimīgo. Ļoti precīzi šīs bezatbildīgās manipulācijas ar skaitļiem nodēvējis vēsturnieks Aivars Stranga, kurš Latvijas Radio 1 to reiz nodēvēja par neķītru melošanu. Viņš pauda, ka nedrīkst ikvienam noziegumam piegleznot fantastiskus skaitļus, minot par piemēru Gogoļa ielas sinagogu un Salaspils nometni, kad padomju režīms centās pierādīt, ka Salaspilī esot nogalināti bez maz vai simtiem tūkstoši cilvēku.

Ko tur liegties, bija Latvijā Viktors Arājs, bija tādi, kuri piedalījās ebreju administratīvajās pārvietošanās un sodu izpildēs. Bija arī tādi, kas piedalījās ebreju tautības cilvēku apšaušanā.

Melu sacensības?
Dāsni savos apgalvojumos par latviešu zvērībām ir daudzi, piemēram- Marģerts Vestermans starp lielākajiem Otrā pasaules kara slepkavām pat min latviešu lidotāju un aviokonstruktoru Herbertu Cukuru, kurš esot vainojams 30 000 ebreju nāvē.
Nav šaubu, ka tie ir neticami pārspīlējumi un izdomājumi, kas balstās uz acīmredzami izdomātiem, pat fantastiskiem faktiem. Herberts Cukurs nav piedalījies masu slepkavībās un pat ne sinagogas nodedzināšanā Gogoļa ielā, ne sinagogas dedzināšanā Šmerlī, kas notika 1941. gada 2. jūlijā. Nevar nepieminēt, ka šodienas sēru procesiju dalībnieku versijas par bojāgājušo skaitu šajā traģēdijā saskan ar okupētās Latvijas (LPSR) Valsts Drošības komitejas izstrādāto versiju, kurā minēti aptuveni 300 bojāgājušie. Vēlāk šis skaitlis pat palielinājās līdz neticamiem skaitļiem- diviem tūkstošiem. Liecības, uz kuru pamata gan LPSR VDK balstīja savas apsūdzības, gan šodienas Gogoļa ielas sērotāji uzskata par ticamu pamatu notikušajam, ir vairāk nekā nekorektas un robežojas ar šķebinošu fantastiku. Pārsteidzoši “precīzas” ir liecības, kuras glabājas “Yad Vashem” arhīvā Jeruzalemē. Tajā galabājas holokausta laikā Latvijā izdzīvojušo ebreju liecības. Piemēram Rafaels Šubs, kas esot izdzīvojušais šajos slaktiņos, 1949. gadā esot liecinājis, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā sadedzināja astoņus ebrejus- sinagogas kalpotāju Feldheinu, viņa sievu un četrus viņu bērnus, un beigās arī rituālo kalpotāju Mincu. Ja arī šāda traģēdija notika, tad pierādījumu vai jebkādu ticamu liecību, ka to tik tiešām izdarīja Herberts Cukurs, nav un nemaz nevar būt, jo 1941. gada jūlijā latviešiem un latviešu militarizētajām vienībām nebija pilnīgi nekādas lemšanas tiesības. Vēl Šubs liecinājis, ka 4. jūlijā Cukurs esot aizdedzinājis Lielo sinagogu uz Gogoļa ielas, kurā tajā brīdī esot uzturējušies 300 Lietuvas ebreju. Savukārt Abrahams Šapiro no Minhenes liecinājis, ka Cukurs jau pieminētajā 1941. gada 2. jūlijā ar saviem padotajiem ielauzies Šapiro ģimenes dzīvoklī un pieprasījis, lai visu vērtīgo, kas tur atradās, atdodot viņam, bet ģimenes galvu Pinkusu Šapiro Cukurs aizvedis sev līdzi. Visbeidzot Cukurs esot pievācis arī šo dzīvokli, kas nonācis viņa īpašumā. Vēl viens Minhenē mītošais liecinieks Makss Tukacīrs 1948. gadā liecināja, ka 1941. gada 1. jūlijā Cukurs esot iestājies organizācijā “Pērkoņkrusts”, kas nav patiesība, protams, un ievācies pazīstamā ebreju baņķiera Šmulana namā, kas atradies Valdemāra ielā 19 (Rīgā). Viņš arī liecināja, ka Cukuram bijis revolvers, ar ko viņš sistemātiski sitis un nogalinājis ebreju sievietes. Katru dienu ar savu “naganu” viņš esot nositis no desmit līdz piecdesmit cilvēkiem. Maks Tukacīrs ir viens no tiem lieciniekiem, kas esot redzējis, kā Cukurs Rīgas geto centrālajā laukumā apstaigājot rindas, kurās stāvēja ap 30 000 ebreju. Viņš esot bijis akcijas vadītājs, kas pavēlējis vairākas dienas pēc kārtas vest uz Biķernieku mežu un nošaut 4000 ebreju. Tos, kuri negribēja vai nevarēja paiet, Cukurs esot sitis un nošāvis ar pieminēto “naganu”. Tā tas esot noticis līdz pat 1941. gada 8. decembrim. Mihails Mironovičs, kurš pēc apmešanās Ņujorkā (ASV) kļuva par Mihaēlu Mironu, liecināja, ka redzējis kā Cukurs, jājam zirga mugurā, šāvis uz ebrejiem. Šo liecību apšauba Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs, kurš noskaidrojis, ka nevis Cukurs, bet gan V. Arājs mēdzis doties izjādēs ar zirgiem, jo Cukurs jau kopš Latvijas neatkarības laikiem bija aizrāvies ar tehniskajiem transporta līdzekļiem (tai skaitā aviāciju). Vācu okupācijas laikā Cukurs izmantoja tikai vieglo automašīnu. Gluži vai Holivudiskas šausmu ainas savās liecībās minējusi Sonja Kalmanoviča no Telavivas (Izraēla), kura Cukura sakarā stāstījusi, ka 1941. gada 30. novembrī viņš esot sitis ebrejus ar lielu pātagu, kuras galā bijis piesiets smags metāla gabals. Ar šo pātagu Cukurs esot sitis ap 300 ebreju sievietes. Vēlāk viņas visas esot nošautas divu dienu laikā. Īzaks Karms no Ņujorkas esot pat redzējis, kā Cukurs nošauj kādu vecu ebrejieti, bet pēc tam kādu mazu ebreju bērnu.

Kā “īpašs” liecinieks minams Dāvids Fiškins, kurs apgalvojis, ka Herbertu Cukuru pazīstot personiski. Fiškins apgalvoja, ka Cukurs esot sadists un liels kara noziedznieks, neskatoties uz to, ka par tādu atzīst tikai tiesa, jo viņš personīgi nogalinājis simitiem ebreju. Cukurs personīgi esot konvojējis 10 000 ebreju, kuri vesti uz nošaušanu. Tos, kas nav varējuši paiet, Cukurs atkal nošāvis. Starp nošautajiem bijuši desmit bērni un zīdaiņi. Tieši desmit. Tajā pašā dienā Cukurs mežā personīgi esot nošāvis piecsimts ebreju. Gerds Vanreihs savā liecībā min vēl šaušalīgākas ainas- viņš minējis, ka Cukurs kādai ebreju sievietei no rokām izrāvis divus zīdaiņus un sašķaidījis tiem galvaskausus. Tas esot noticis Rīgas ebreju slimnīcā un tā ārsta klātbūtnē, kas H. Cukuru esot izmeklējis un dakterējis pirms slavenā lidojuma uz Gambiju…

Faktiski šīs arī ir tās liecības, uz kuru pamata Izraēlas valsts specdienests organizēja Herberta Cukura sadistisko noslepkavošanu 1965. gada 23. februārī Montevideo (Urugvajā). Ticēt tām vai nē? Ir daudzi fakti, kas ir apšaubāmi. Kaut vai tas, ka Herbertam Cukuram bija tik pārcilvēciskas spējas, lai ar revolvera spalu vienas dienas laikā nosistu piecdesmit cilvēku. Tāpat maz ticams, ka Cukurs izmantojis milzīgu pātagu ar tajā iesietu dzelzs gabalu, lai piekautu trīssimts ebreju sievietes. Ir grūti iedomāties, kā Cukurs varēja uzspēt dažu dienu laikā nogalināt tūkstošiem ebreju, vairākus simtus no tiem personiski, atrodot vēl laiku un galvenais- spēku staigāt pa turīgo Rīgas ebreju dzīvokļiem, lai tos izlaupītu. Tāpat liekas neticams tas, ka izdzīvojušie liecinieki pauž pārliecību par to, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā nodedzinājis gan divas sinagogas, kas bija stāvgrūdām pilnas ar ebrejiem, paspējis apšaut dažus simtus un vēl sist ar savu slaveno “naganu” ducim nelaimīgo. Jā, Cukurs ir bijis virsnieks V. Arāja vienībā, bet jau sen zināms, ka viņš bijis tikai tehniskais virsnieks, kas atbildējis par autotransporta garāžu. Nekādu pilnvaru rīkot tik vērienīgas ebreju slepkavošanas, laupīšanas un īpašuma pārdales Ostlandes galvaspilsētā viņam protams nebija. Neticami, ka Cukurs vai kāds cits to būtu darījis seperātā veidā, slepeni no vācu amatpersonām. Un kā zināms, nav nekādu pazīmju, ka šādu pilnvarojumu ir bijis. Pat arī ne Arājam.

Par vēsturi bez pārspīlējumiem!
Jau iepriekš esmu rakstījis, ka šāda nekorekta faktu sagrozīšana, apvainojumu vispārināšana un pārspīlēšana, nekādi nekalpo objektīvai vēstures izpratnei. Kam jānotiek, lai beidzot sabiedrība apjēgtu, īpaši ar to domāju tos, kas itin centīgi apmeklē 4. jūlija un tam līdzīgos pasākumus, ka ne jau kolektīvās atbildības nastas uzlikšana kādai tautai būs tas labākais ceļš. Īpaši, ja paši nav bez grēka, ar to domāju ebreju kopienas lielākās daļas lojalitāti Latvijas okupācijas spēkiem 1940.- 1941. gados. Veicot pašu elementārāko aptauju, palasot komentārus un diskusijas internetā, kontaktējoties ar cilvēkiem, ir redzams, ka ar katru gadu šī nedabiskā holokausta “pētīšana”, asaru pieprasījums no latviešiem, nes tikai aizvien lielāku nepatiku, neiecietību un pat dusmas. Ir viena “lieliska” recepte, kas izrakstāma, lai panāktu asu konfrontāciju starp latviešiem un nelatviešiem, šoreiz ebrejiem- lieciet pirmajiem visu laiku justies vainīgiem par to, ko viņi nav darījuši. Pieprasiet meslus par to, par ko maksāt nenākas. Un rezultāts ilgi neliks gaidīt. Bet vai nevarētu būt tā, ka kāds spēks tieši to grib, jūtot, ka holokausta tēma atkal tiek mazliet piemirsta? Gribas prasīt tā pat kā to rakstīja bijušais Latvijas goda konsuls Čikāgā (ASV) Norberts Klaucēns: “Cik ilgi vēl Holokaustu pētīsim?” Viņš rakstīja: “ar kādām tiesībām prezidente (V.V. Freiberga) runā tautas vārdā ar pasaules ebreju organizācijām, un nepārtraukti atbalsta turpmākas holokausta izpētes? Prezidente neņem vērā, ka latvieši ir inteliģenti cilvēki, kuri visi kādreiz prata iemācīties krievu valodu, un, ka viņus nav jāturpina mācīt bērnu dārza līmenī par holokaustu. Prezidentei nav no svara, ka apmēram 90% latviešu nebija pat dzimuši pirms 1945. gada, un viņiem nav nekāds sakars ar noziegumiem pret ebrejiem, ne ar holokaustu”. Vēl kas- tai pašā LTV1 “Panorāmā” izskanēja aicinājums no atceres pasākuma- “pielikt spēkus cīņā pret vardarbību un aizspriedumiem, lai nekas līdzīgs neatkārtotos un ļaunuma spēki nevaldītu pasaulē.” Izdzirdot šo, neviļus nobijos: “ko tad esmu palaidis garām?” Vai tiešām Latvijā atsācies holokausts? Vai Latvijā atkal ienākuši Vācijas karavīri? Vai Biķernieku mežā un Šķēdē atkal atskan šāvieni? Laikam gan nē. Tad pret kādu vardarbību mums būtu jāpieliek spēki? Vai būtu jāsāk vadīties no skandalozā cilvēku mednieka E. Zurofa direktīvām- “stučīt” ebreju ienaidniekus?

Vai noziegumam ir lielāks svars, ja upuru sarakstiem pieliksim klāt dažas nullītes? Domāju, ka nē. Bet ja kāds tādā veidā iegūst tik pat nullītes klāt pie savas bankas konta, cik izdomā to nelaimīgo skaitu, kas tika nogalināti Salaspilī vai kādā sinagogā, nedomāju, ka to vairs var uzskatīt par traģēdiju. Tas jau sāk atgādināt nekrietnu biznesa plānu, kura dalībnieki ir pelnījuši sabiedrisko nosodījumu.

Aigars Prūsis

Pasaules varenie netīko pēc miera

Šķiet nebūs ilgi jāgaida, kad Tuvo Austrumu karš aiznesīs pirmo tūkstošu dzīvības, jo bojāgājušo libāniešu skaits jau pārsniedzis 600 civilo iedzīvotāju. Pats šausmīgākais, ka liela daļa no bojāgājušiem ir bērni, kuriem ar šo dīvaino un bezjēdzīgo karu nav absolūti nekāda sakara. Savukārt ANO misija Libānā jau pārliecinoši apgalvo, ka bojāgājušio skaits krietni pārspēj sešus simtus, jo daudzi ievainotie un bojāgājušie atrodas zem daudzstāvu namu drupām Beirutā. ANO humānās palīdzības koordinators Jāns Egelands ANO Drošības padomes sanāksmē jau darījis zināmu, ka no visiem Izraēlas nogalinātiem libāniešiem vismaz trešdaļa ir sievietes un bērni. Egelands savos izteikumos bija gaužām tiešs: "šajā karā kaut kas ir dziļi nepareizi, ja nogalināto vidū bērnu ir daudz vairāk, nekā bruņotu vīru".

Tas, ka šis nav karš, kādu varētu nodēvēt divu valstu konfliktu, skaidrs jau ir sen. Jo bēgot no karadarbības, savas mājas pametuši aptuveni 800 000 libānieši, kamēr Izraēlas pretinieki no militarizētās kustības "Hezbollah", kuri esot šīs "pretterorisma operācijas" mērķis, nesuši izteikti nelielus zaudējumus, neskatoties uz to, ka ik dienas Libānas teritoriju bombardē desmitiem lidmašīnu un apšauda simtiem lielgabalu, tanku un raķešu. Tai pat laikā pretēji 1982. gadam, kad Izraēla atklāti okupēja Libānu un līdz pamatiem nolīdzināja šo Tuvo Austrumu pērli, lai apkarotu Jasifa Arafata palestīniešu brīvības cīnītājus, 2006. gadā "Hezbollah" izrāda spēcīgu pretestību, raidot savas raķetes pret Izraēlas karaspēku un Izraēlas pilsētām. Vēl vairāk, pēdējo dienu laikā "Hezbollah" karavīri ir spējuši veikt efektīvu pretuzbrukumu un padzīt Izraēlas karaspēku no vairākiem ieņemtiem ciemiem Libānas pierobežā un Bintdžbeilas pilsētas.

Kā sākās konflikti Libānā?
Šodienas konflikta un organizācijas sākums ''Hezbollah" meklējams jau kopš 1968. gada, kad pēc visiem zināmā Izraēlas- arābu kara konfliktu virpulī tika ierauta arī salīdzinoši neitrālā Libāna, kas attīstijās pēc relatīva miera perioda kopš 1958. gada. Jau kopš sešdesmito gadu beigām izraēlieši nemitīgi iebruka Libānas pierobežā, vajājot palestīniešus, kuri nespēja samierināties, ka 1948. gadā viņiem vairs nebija dzimtenes. Palestīniešu un izraēliešu konflikts pašiem libāniešiem nav nesis neko citu, kā vien ciešanas. Libānai regulārie Izraēlas iebrukumi nesa sociālās krīzes, ekonomikas kritumu un infrastruktūras postījumus. Pakāpeniski Libāna sadalījās divās nometnēs. Daļa libāniešu, kuri pieslējās tradicionālajai kristietībai vēlējās Libānas tuvināšanos Rietumiem, līdz ar to maldīgi uzskatīdama, ka palestīnieši- musulmaņi, kurus regulāri apkaroja ebreji, bija destabilizācijas un nelaimju cēlonis. Izraēlas panākumi cīņā ar Ēgipti un Sīriju kalpoja kā katalizators libāniešu kristiešu eiforijai, ka arābu politika cieš fisasko un ir vāji pēc savas būtības. Tādēļ trīs lielākās Libānas kristīgās daļas partijas- Falangistu partija, Nacionāli liberālā partija un Nacionālais bloks paziņoja par trīspusējā bloka- "Helf" izveidi. "Helf" aktīvi iestājās par Libānas rietumnieciskošanu, savukārt pret "Helf" bija Libānas musulmaņu daļa, kura atklāti simpatizēja palestīniešiem, kas bija ļoti neapskaužamā stāvoklī, jo savas mājas viņiem nebija.

Libānas fenomens bija tāds, ka labējie nosacīti bija kristieši, bet kreisie musulmaņi, kuri izveidoja bloku no Libānas Komunistiskās partijas un Arābu nacionālistu partijas. Patiesībā polarizācija notika uz izteikti konfesionāliem principiem, liekot pamatus reliģiskajai neiecietībai, kura vēlāk uzliesmoja gan Eiropā- bijušajā Dienvidslāvijā, gan pašos tuvajos Austrumos. Tagad to redzam pat Irākā, kura pēc Ģirta- Valda Kristovska vārdiem ir "veiksmīgi demokratizēta", kur musulmaņi sākuši slepkavot musulmaņus dēļ nelielu reliģisku atšķirību dēļ.

Izraēlas iejaukšanos Libānas iekšējās lietās sekmēja to, ka Libānas labējie politiķi ar Izraēlas atbalstu vēlējās musulmaņu ietekmes mazināšanos. Kad 1972. gadā Izraēla iebruka Libānā, Libānas armijā valdīja izteikti labējais- pankristietisks noskaņojums, jo valsti vadīja proizraēliskais prezidents Suleimans Franze. Mēģinot panākt daudzskaitlīgo palestīniešu organizāciju darbības aizliegumu, Libānas labējā spārna politiķi sāka bezjēdzīgu konfliktu- armijai pavēlēja sākt uzbrukumu palestīniešu bēgļu nometnēm. Valstī saasinājās situācija un sākās asinsizliešana. Kaut pēc dažām dienām Libānas prezidents izsludināja uguns pārtraukšanu, miera nebija. Tieši otrādi. Libānas kreisais spārns, pamatā musulmaņi, guva lielāku sabiedrības atbalstu. Viņi iestājās par to, lai Libānā izbeigtu politiski- reliģisko dalījumu, kas jau bija nonācis krīzes situācijā. Taču konfliktu apturēt neizdevās. 1975. gadā palestīnieši un Libānas musulmaņi no vienas puses nostājās pret Libānas armiju un libāniešu kristiešu kopienas paramilitāristiem no otras puses. Sākās pilsoņu karš, kurā labējiem spēkiem atbalstu sniedza ASV un Izraēla, savukārt kreisajiem, pamatā musulmaņiem, arābu zemes.

Libānas valdība pakāpeniski bija zaudējusi kontroli pār Libānas valsts dienvidiem, kurā bija ienākuši un nobāzējušies no Jordānijas padzītie Jasifa Arafata vadītie Palestīnas Atbrīvošanas kustības aktīvisti. Uzreiz jāvērš uzmanība uz to, ka 1970.- 1975. gados notika tā saucamais lūzums, kad izplēnēja mīts par visu arābu vienotību (dēļ Jordājijas valsts un palestīniešu karadarbības). Uz to brīdi Libānā mitinājās aptuveni pusmiljons palestīniešu bēgļu, kurus Izraēla bija padzinusi no savām mājām.

Libānas valdība lūdza Izraēlas palīdzību, kas ilgi negaidot okupēja daļu Libānas un tur izveidoja proizraēlisku Libānas miliciju, kurā pamatā, kauns pat teikt kristiešu nāciju vārdā, bija libāniešu kristiešu daļas pārstāvji, kas vēlāk kopā ar ebreju militāristiem izcēlās ar neredzētām zvērībām. Pilsoņu karš gan nebeidzās, pat pastiprinājās. Atbildot uz ebreju iespējamo hegemoniju, Sīrija, tradicionālā Izraēlas pretiniece, 1976. gada 1. septembrī Libānā ieveda savas armijas kontingentu- vairāk nekā 5000 karavīru. Tiesa, Libānas musulmaņiem tas nedeva nekādu lielu labumu, jo Sīrija izvietojās tikai savos stingri kontrolētos apgabalos, atklāti ar Izraēlu nekarojot. Konflikti turpinājās un dzīvību bija zaudējuši vairāk nekā 35 000 libāniešu. Pēcāk, pēc 1976. gada 21. oktobra "Arābu miera uzturēšanas spēku" sastāvā Sīrija Libānā ieveda vēl 30 000 karavīru (Sīrijas spēki Libānā palika līdz pat 2005. gadam, kad tās armijas izvešanu pieprasīja paši libānieši ar ASV un Izraēlas atbastu pēc premjera Rafika Hariri nogalināšanas). Par mierīgu noregulējumu Libānā iestājās arī Jasifa Arafata PAO.

Miers Libānā joprojām nenāca. Izraēla kopā ar marionešu Dienvidlibānas armiju turpināja veikt militārās operācijas, okupējot daļu Libānas Litānijas apgabala. Izraēlas militāristu saimniekošanu Libānā izdevās samazināt tikai 1978. gadā pēc ANO Drošības padomes prasības. Un arī tad Izraēla saglabāja kontroli pār Libānas daļu- 80 km garu un 10 km platu zemes strēli, kuras kontroli uzņēmās proizraēliskā Dienvidlibānas armija. Visi vēlākie Libānas valdības politiskie centieni atjaunot savu kontroli par šo joslu bija neveiksmīgi. Paralēli tam valstī turpinājās labējo un kreiso politisko spēku paramilitāristu sadursmes. Pat neskatoties uz to, ka 1981. gada 24. jūlijā tika noslēgta vienošanās par uguns pārtraukšanu Libānas pierobežā, Izraēla turpināja apšaudīt palestīniešu bēgļu nometnes Libānas dienvidos, sagādājot ciešanas jau tā nomocītiem civilistiem.

Libānu centās padarīt par civilizāciju konflikta kaujas lauku
1982. gadā Izraēla sāka plašu uzbrukumu Libānai, kam tika dots nosaukums "Miers Galilejā". Iebrukuma formālais iemesls bija miera nostiprināšana Izraēlas valsts Ziemeļu teritorijās, ko nereti apšaudīja musulmaņi no Libānas puses. Faktiski Izraēla iebruka Libānā, lai satriektu no Jordānijas izdzītos palestīniešu neatkarības cīnītājus un sagrautu viņu galveno vadību un centrus, kas uzturējās Beirutā. Plāni bija vēl tālejošāki, proti, Izraēlas aizsardzības ministrs Ariels Šarons (dz. 1928. g.), kuru vecāki bija audzinājusi sociālistisko dogmu garā, ar šo operācija vēlējās panākt proizraēliska Libānas prezidenta iecelšanu, kurš parakstītu miera līgumu ar Izraēlu Ēgiptes- Izraēlas vienošanās sakarā. Iebrukuma laikā Izraēla apšaudīja arī Sīrijas karaspēku. Izraēlas armijai kopā ar kristiešu partiju paramilitāristiem izdevās pilnībā ielenkt Rietumu Beirutu, kuru kontrolēja Libānas musulmaņi. Ielenkumā nonāca pusmiljons beirutiešu un aptuveni 200 Sīrijas karavīru. Ebreju militāristi sāka ielenktās Beirutas bombardēšanu.

Daudzi militārie eksperti atzinuši, ka Izraēlas iebrukuma laiks Libānā netika izvēlēts nejauši. Izraēlai, līdzīgi kā tagad, tas bija ļoti izdevīgs periods. Pirmkārt musulmaņu valstis, kuras uz to laiku bija spēcīgas, jo daļa (Irāka un Sīrija) baudīja PSRS atbalstu, savukārt Irāna ASV militāri politisko atbalstu. Tāpat kopš 1980. gada notika bezjēdzīgais karš starp Irāku un Irānu. Visbeidzot musulmaniskā Ēģipte bija arābu valstu izolēta, jo bija noslēgusi vienošanos ar Izraēlu.
Kā ieganstu 1982. gada iebrukumam Libānā Izraēla izmantoja ļoti līdzīgus motīvus, kādus šogad. 1982. gada 3. aprīlī Parīzē tika nogalināts ebreju diplomāts (noziegumam ar Libānu gan neesot bijis sakars), savukārt 21. aprīlī uz kājnieku mīnas okupētajā Libānā gāja bojā kāds Izraēlas virsnieks. Pēc tā Izraēlas gaisa spēki sāka plašu Libānas galvaspilsētas Beirutas bombardēšanu. Atšķirībā no mūsdienām, kad ''Hezbollah" rīcībā ir raķetes, palestīniešu brīvības cīnītājiem tādu nebija. Tādēļ momentālas atbildes reakcijas no palestīniešu puses nesekoja. Paši palestīnieši izrādīt bruņotu pretošanos arī vairījās, jo tad pēc viņu domām Izraēla sāktu plašus pretpalestīniešu akcijas. Taču karu tas aizturēja vien uz dažiem mēnešiem, kad Londonā tika nogalināts Izraēlas vēstnieks. Neskatoties uz to, ka Jasifa Arafata vadītā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO), kas bija spēcīgākā palestīniešu kustība Libānā un ārpus tās, atklāti noliedza savu vainu diplomāta slepkavībā, kauliņi jau bija mesti. Ar iespaidīgu artilērijas uzbrukumu Izraēlas militāristi nolīdzināja ceļu sauszemes karaspēkam, kurš trīs kolonnās šķērsoja neatkarīgās Libānas robežu. Pēc deviņām dienām Izraēlas tanki ielenca un sāka apšaudīt Libānas galvaspilsētu, izraisot katastrofālus postījumus. 1982. gada 4. augustā ANO aicināja Izraēlu pārtraukt karadarbību Libānā, taču tai pat dienā izraēlieši, ignorējot ANO, ieņēma Beirutas lidostu. Izraēlas uzbrukumi turpinājās līdz pat 19. augustam, kamēr ebreju politiķi piekrita PAO evakuācijai no Beirutas, lai neciestu libāniešu civiliedzīvotāji.

1982. gada 23. augustā par Libānas jauno prezidentu ievēlēja proizraēlisko Baširu Zmailu, taču viņš tiek nogalināts 14. septembrī. Par atmaksu 18. septembrī Izraēla iebrūk Rietumu Beirutā, kur ar izraēliešu atbalstu vietēj0 libāniešu "kristiešu milicija" majora Saada Hadana vadībā sarīko īstu asinspirti un noslepkavo vairāk nekā 1000 neapbruņotus palestīniešu bēgļus, tostarp daudz sieviešu un bērnus. Par šo noziegumu atbildību būtu jānes patreiz komā guļošajam Izraēlas armijas ģenerālim un bijušajam Izraēlas premjerministram Arielam Šaronam, kurš Izraēlas armijai lika apsargāt Šatilas un Sabras bēgļu nometnes, neļaujot palestīniešiem bēgt.

21. septembrī praktiski bez nekādas cīņas par Libānas jauno prezidentu kļuva nogalinātā Bašira Zmaila brālis Amins Zmails. Septembra nogalē izpostīto Beirutu pameta Izraēlas karaspēks un pilsētā atgriezās NATO spēki, kuri to nesaprotamu iiemslu dēļ pameta pirms karadarbības sākuma.

Izraēla ar iebrukumu Libānā konfliktus saasināja
Karadarbības rezultātā Izraēlas izdevās no Libānas izspiest palestīniešus un APO kapitulēja, taču tai pat laikā Izraēla panāca pretēju efektu- lielākā daļa libāniešu atklāti nostājās pret ebrejiem, kurus agrāk Libānā par saviem pretiniekiem atklāti neuzskatīja. Nācās ciest arī Izraēlas sabiedrotajiem ASV karavīriem, kuri toreiz ka vidutāji uzturējās Libānā. Daudzo un asiņaino uzbrukumu dēļ ASV armija 1984. gadā Libānu atstāja. Vairāki noslēgtie līgumi tā arī netika realizēti, savukārt Libānas armija atklāti sadalījās musulmaņu un kristiešu karaspēka daļās.

Izraēla savus spēkus no Libānas sāka izvest tikai 1985. gadā, taču saglabāja savu klātbūtni, īpaši Libānas dienvidos.
1982. gada Izraēlas iebrukums Libānā nenesa mieru. Tieši otrādi. Salīdzinoši mērenā Jasifa Arafata Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas izdzīšana no Libānas tikai saduļķoja Libānu un visu Tuvo Austrumu reģionu kopumā. PAO vietā radās citas, daudz agresīvākas islamiskas kustības. Viena no tām- ''Hezbollah". Līdz ar ''Hezbollah" izveidi uzbrukumi Izraēlai kļuva nežēlīgāki, daudz labāk koordinēti un izplānoti. Vēl vairāk. Šiītu militāriski pat uzbruka palestīniešu bēgļu nometnēm Sabrā un Šatilā. Pasaulē pat ieviesās tāds konfliktu apzīmējums kā "libanizācija"- konflikta noregulējuma bezcerīgums.

''Hezbollah"
Šiītu musulmaņu kustība ''Hezbollah" izveidojās 1982. gadā ar Irānas aktīvu atbalstu, kad Izraēla pirmo reizi iebruka Libānā. ''Hezbollah" tiešā tulkojumā no arābu valodas nozīmē "Allaha (Dieva) partija", kas kalpoja kā antonīms "sātana partijai"- neticīgajiem. ''Hezbollah" pamatos ir iedvesmojusies no irāņu reliģiskā vadītāja ajatollas Homeinī. Sākumā ''Hezbollah" pamatmērķi bija Libānas un Palestīnas (Palestīnas autonomija un visa patreizējā Izraēlas teritorija) atbrīvošana no cionistu okupācijas. 1982. gadā ''Hezbollah" nostiprināja Irāna, nosūtot uz Libānu kā instruktorus savus militāros speciālistus no Irānas Revolucionārās gvardes. Loģiski, ka šodien ''Hezbollah" ir izteikti "irāniska" kustība.

Laika gaitā ''Hezbollah" kļuva par iespaidīgu un sazarotu organizāciju, kurai bija sava augsti motivēta un disciplinēta armija, politiskais spārns un populārām palīdzības struktūrām, kas sniedza milzu atbalstu palestīniešu bēgļiem. Politiski ''Hezbollah" pamatmērķis bija izveidot Libānā islama valsti. Paralēli politiskajai darbībai ''Hezbollah" militāristi rīkoja uzbrukumus Izraēlas armijai, kura atradās Libānā, un citiem objektiem, tostarp tradicionālajam Izraēlas sabiedrotajam-ASV. Vieni no pirmajiem plašākajiem un zināmajiem bija uzbrukumi ASV un Francijas militārā kontingenta kazarmām Libānā. Visnežēlīgākais uzbrukums notika 1983. gada 23. oktobrī, kad bumbas sprādzienā tika nogalināti 241 amerikāņu desantnieki un 56 franču karavīri. Uzbrukumus bija sarīkojuši spridzinātāji- pašnāvieki. "Hezbollah" rīkoja arī uzbrukums Izraēlas iestādēm. 1982. gadā "Hezbollah" organizēja Izraēlas vēstniecības uzspridzināšanau Argentīnā, Bueinosairesā. Pēc diviem gadiem, 1984. gadā, turpat "Hezbollah" uzspridzināja Bueinosairesas Ebreju kultūras centru.

Patreiz ''Hezbollah" militarizētajos formējumos ir vairāk nekā 5000 labi apmācītu karavīru. ''Hezbollah" ir savi biroji, kazarmas, skolas, medicīnas un labdarības iestādes utt. Tas iespējams, jo kustībai Irāna vairāk nekā desmit gadus sniedz diezgan iespaidīgu finansiālu atbalstu. Tai pat laikā katru gadu ''Hezbollah" sniedz plašu atbalstu bēgļiem un trūkumcietējiem gan Libānā, gan Palestīnas autonomijā, gan citās valstīs, tostarp Āfrikā, gūstot plašu popularitāti Islama pasaulē. Kustībai ir daudzas ārvalstu filiāles Āfrikā, Eiropā un pat Dienvidu un Ziemeļamerikā. Speciālisti aprēķinājuši, ka dažādas valstis un musulmaņu organizācijas ik gadu ''Hezbollah" piešķir vismaz 100 miljonu ASV dolāru. Lai kā arī negribētos krāsot velnu melnu, musulmaņu radikāļi reāli dara to, ko ANO un citas organziācijas nespēj, savukārt pasaules ietekmīgākās valstis nevēlas.

"Hezbollah" kā politiska partija ir pārstāvēta arī Libānas parlamentā, kur ieņem 23 vietas no 128. Kopš 2005. gada "Hezbollah" ir divi ministru amati Libānas valdībā. Pēc otrā Izraēlas iebrukuma Libānā "Hezbollah" sāka gūt ļoti plašu popularitāti, jo atšķirībā no Libānas armijas, kura līdzīgi kā Latvijas armija ir neliela un mazefektīva, turklāt diezgan sašķelta, "Hezbollah" aktīvi iesaistās kaujās ar daudz spēcīgāko un ASV uzturēto Izraēlas armiju. Kad Izraēlas kaujas lidmašīnas bombardēja Beirutu, "Hezbollah" pretgaisa aizsardzības ložmetēji sargāja Libānas debesis, savukārt "Hezbollah" tuvās darbības raķetes novirzot uz Izraēlu, spēja samazināt uzbrukumu intensivitāti visai Libānai. Pat augstprātīgie izraēliešu ģenerāļi atzinuši: redz, negaidījām tik labi sagatvotus pretiniekus...
Visa kara laikā Libānas armija karadarbībā praktiski nav iesaistījusies, tomēr pēc Izraēlas ieceres rīkot Libānā plašu sauszemes iebrukumu, notika negaidītais- Libānas premjers paziņoja, ka Libānas armija kopā ar "Hezbollah" pretosies Izraēlas intervencei.

Šodien Izraēla par mieru domā vismazāk
2006. gada vasarā Izraēlas iebrukums Libānā, protams, nav nekāda specoperācija, lai panāktu divu izraēliešu karavīru atbrīvošana. Kāds vācu laikraksts pat citēja kādu anonīmu Izraēlas virsnieku, kurš izteicās, ka divi izraēliešu karavīri nemaz netika nolaupīti un nogādāti Libānā.

Līdzīgi, kā tas bija astoņdesmito gadu sākumā, arī šoreiz Izraēla veica viltīgu priekšspēli, lai panāktu pilnīgu hegemoniju reģionā. Pirmkārt ar aktīvu Izraēlas un ASV presingu Libānu pēc 20 gadu klātbūtnes pilnībā pameta sīriešu karavīri. Tāpat kā toreiz, Sīrijai ir "sasietas rokas", jo ASV to atklāti pieskaitījusi pie tā saucamās "ļaunuma ass". Zīmīgi arī tas, ka Sīrija nekad nav atbalstījusi Libānas pārveidošanu par Islāma republiku. Arī pati Sīrija nav klerikāla valsts. Kaut islams tur ir valdošā reliģija, islama noliegšana vai musulmaņu dzīvesveida nepiekopšana Sīrija netiks uzskatīts par kriminālnoziegumu, atšķirībā no valstīm, kurās valda Šariata tiesu sistēma.

Bez tam ASV atklāti un nepārpotami ir bloķējusi praktiski visus ANO Drošības padomes mēģinājumus nosodīt Izraēlas agresiju. ASV prezidents Džordžs Bušs konflikta sākuma pat netieši deva mājienu, ka Izraēlai tiks dota nedēļa, lai atrisināti "Hezbollah" problēmu...

Tomēr šķiet, ka Izraēla un ASV kārtējo reizi ir pamatīgi kļūdījušās. Šoreiz no Izraēlas ieročiem cieš ne vien Libānas musulmaņi, bet arī Izraēlas tradicionālie sabiedrotie- kristieši. Bumbas un lodes vairs nešķiro labējos un kreisos politisko oponentus. Zem Izraēlas kara mašinērijas ir pakļuvuši gan palestīnieši, gan libānieši, gan paši ebreji, kuriem tagad nākas ciest no "Hezbollah" raķešu uzbrukumiem. Libānas valdība pat pilnīgi atklāti deklarējusi, ka armija kopā ar "Hezbollah" vēl vienu Libānas okupāciju nepieļaus. Daudzi libānieši pat atklāti atzinuši, ka Sīrijas armijas izdzīšana ar svilpieniem, lāstiem un apvainojumiem, kura pēdējo gadu laikā nenoliedzami kalpoja kā līdzsvara elements reģionā, bijusi kļūda.

Karš Tuvajos Austrumos, kaut arī gaužām acīmredzami, ka par to Rietumu mediji un politiķi runā ļoti klusos toņos, ir nekrietns cilvēcības un vispārpieņemto tiesību normu pārkāpums. Izraēla, izmantojot savu aizbildņa impērijas un pasaules lielvaras statusu, atklāti dara to pašu, ko Staļins vai nacistiskā Vācija Eiropā pagājušā gadsimta sākumā. Atšķirība tikai tā, ka atklātu un nepamatotu vardarbību, brutālu spēku un necieņu pret citiem demonstrē cilvēki, kuri tik ļot mīl apelēt pie savām ciešanām. Rodas sajūta, ka viss, kas nepārsniedz skaitli 6 000 000, ir nenozīmīgs.

Eiropas homoseksuālistu labsajūta svarīgāka par cilvēku tiesībām dzīvot!
Bēdīgi un kauns, ka mūsu valsts ārlietu resors Arta Pabrika personā, kuram gādāšana par mieru ''šodien būtu primārais uzdevums, rod laiku vien izplatīt nožēlojamu paziņojumu, ka "Izraēlai ir tiesības uz pašaizsardzību", ne vārda neminot par teju miljons no mājām izdzītiem bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem. Rodas arī sajūta, ka Latvijas valdošo politiķu galvās ir vairāk homoseksuālās problēmas, nevis cilvēku dzīvība un diplomātijas pamatprincipi. Ak jā, šo nenormālību labi atainoja savā vēstulē organizācijas "Mozaīka" aktīvists, pazīstamā politiķa Ulda Gravas brāļa dēls Lāris Grava, izplatot Lielbritānijas medijos, ziņu ka "ārlietu ministrs, mūsu mīļais draugs Artis Pabriks noorganizēja tikšanos slēgtā telpā ar premjera pienākumu izpildītāju Aigaru Štokenbergu"...
Redziet, cik labi!

Aigars Prūsis
2006. gadā