Jauns datums histērijai

Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.

Georga lentītes?

Vienu dienu man kāds krievu tautības kaimiņš jautāja: kādēļ latvieši tik ļoti neieredzot Krievijas karogu un Georga lentītes pie mašīnām? Kādēļ latvieši, ieraugot pie kādas mašīnas Krievijas karogu vai šo Georga lentīti, kļūstot tik dusmīgi, ka esot gatavi pat logu mašīnai izdauzīt? Ko tie simboli esot slikti nodarījuši latviešiem? Es tā padomāju, padomāju un vēl mazliet padomāju. Tad es šim prasu: vai tu zini, cik daudzi latvieši ir cīnījušies un krituši zem Krievijas karoga Pirmā pasaules kara laikā? Šis sakās, ka neko par to nezin. Tad es prasu, vai viņš zin, cik daudz latvieši ar lepnumu ir nēsājuši Georga lentīti? Viņš smaida un izskatās, ka šis pārliecināts par manu blefošanu. Tad es viņam atgādināju, ka tikai vienā Ziemassvētku kaujā vien pret vācu armiju Tīreļpurvā krita vairāk nekā 5000 latviešu karavīru, kuri kaujā devās ar Krievijas karogu. Tad es viņam atgādināju, ka Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks ir apbalvots ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi (знаком Отличия Военного ордена святого Георгия ). Un tādu gadījumu ir pietiekami daudz, piemēram ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tad es viņam prasu, kādās kaujās dalību ir ņēmis viņš, ka viņa nodirsto Opel Omega rotā Georga lentīte? Šis apvainojas, sakot, ka tas esot par piemiņu vectēvam, kas esot karojis pret vāciešiem. Nemaz neprasot, kāds viņa vectēvam sakars ar Liepāju un Latviju, saku, ka par piemiņu parasti uz kapiem aiznes ziedus vai vismaz mājās uzklāj galdu, atceroties kādus svarīgus notikumus. Vismaz tā mēs darām, atceroties savus varoņus, piemēram 11. novembrī. Tad šis saka, ka viņš lepojas, ka viņa vectēvs esot cīnījies pret fašismu, tādēļ tā lentīte. Es saku, ka arī lepojos, ka mans vectēvs ir cīnījies Otrā pasaules kara frontē, tikai tādēļ jau manu mašīnu Dzelzs krusta lentes (Das Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes) nerotā. Šis izbrīnīts prasa, par ko manam opim Dzelzs krusts iedots. Es atbildu, ka tāds viņam nebija, taču tavam vectēvam Sv. Jura krusts arī nebija. Šis turpina, ka tā lentīte esot simbols. Tad es prasu, kāds simbols ir tas Krievijas karogs viņa mašīnā. Šis atbild, ka esot lepns par Krieviju. Prasu kādēļ, viņš saka, ka tā esot varena lielvalsts, kas uzvarējusi fašismu. Kad redzu, ka jebkurš jautājums grozās ap fašisma sakaušanu, prasu, kādēl tad viņš savu mašīnu neizrotā konkrēti un precīzi ar simboliem, kas vizualizētu par viņam tik svarīgo uzvaru Otrajā pasaules karā, piemēram Georgija Žukova ģīmetni vai ar attēlu par sarkanā karoga pacelšanu virs Reihstāga. Šis plāta rokas, sakot, ka runāju kā fašists. Un tad es viņam sniedzu atbildi uz to, kas viņu tik ļoti satrauca: latviešiem riebjas, ka ar kaut kādiem simboliem viņiem visu laiku grūž sejā kaut ko un par kaut ko. Latviešiem riebjas patvaļīga vēstures interpretācija, faktu sagrozīšana jautājumos, kas skar pašus latviešus. Tālajā 1914. gadā latvieši ar ziediem un Krievijas karogiem tika pavadīti uz fronti, vēl 1991. gadā latvieši bija gatavi Latvijas karogam blakus turēt jaunās Krievijas karogu, kad Maskavā krievi cīnījās pret PSRS armijas tankiem. Vai neliekas savādi, ka kopš tā laika tik daudz mainījies? Kā jau gaidīju, vīrs tumši zilās treniņbksēs un melnā žokejcepurē atbildi nesniedza. Vien aizslāja uz savu pelēko opeli, virs kura vēja kratīta, purinājās izplūkāta un izbalējusi lentīte oranži melnā krāsā...
Un kad esmu atstāstījis savu piezīvojumu un strauji tuvojas sabiedrībā tik neviennozīmīgi vērtētais 9. maijs, un pie viena otra spēkrata jau redzama provocējošā oranži melnā lentīte, būtu vērts noskatīties pamācošu sižetu, kurā par šīm lentītēm un ar to saistīto vēsturi stāsta militāros un vēstures jautājumos erudītais liepājnieks Juris Raķis.

Nevaroņi

Katram ir savs paņēmiens, kā kāpināt pašapziņu. Viens pie simts gramiem kļūst bravūrīgs un gatavs mesties uz varoņdarbiem, citam pat to nevajag. Līdzīgi ar dažādām sabiedrībām. Vieni kaifo par savām demokrātijas tradīcijām un tējas rituāliem, cits par savu impērisko pagātni. Līdz ar pavasara tuvošanos pēdējo rosīšanas gluži iespaidīga. Aizvien biežāk Krievijas televīzijā skatāmas neskaitāmas varoņfilmas par Otrā pasaules kara laiku. Blakus nesen tapušām, aktīvi tiek rādītas arī filmas, kuras citādos apstākļos būtu nolemtas aizmirstībai, jo ir piesātinātas ar atklātu komunisma demagoģiju un pārmērīgu filmas varoņu heroizāciju, kas robežojas ar komiksu seriāliem. Viena no šādām filmām, kas man lika aizdomāties un reizē pasmaidīt, bija "Город под липами" (Pilsēta zem liepām). Īsumā šī Aloiza Brenča filma stāsta par Otrā pasaules kara sākumu Liepājā. Protams no padomju skatu punkta. Filmas skatīšanās liepājniekam varētu būt gluži interesanta, jo nav jau par šiem notikumiem pārāk daudz jebkas un jebkad uzņemts. Filmā acīgākais pamanīs gluži pazīstamas Liepājas ielas. Ieraudzīs, ka šis tas pamainījies. Palasot filmas īsu aprakstu krieviski, varētu mazliet pasmīnēt: Фильм посвящен героической защите латвийского города Лиепая от фашистских захватчиков. Воины советской армии, моряки-балтийцы и рабочие отряды в ожесточенных сражениях восемь суток защищали здесь священные рубежи Родины. Ja noliek pie malas vārdus par "svēto dzimtenes robežu" un mazliet piemiedz acis uz likto uzsvaru par padomju armijas varonīgām cīņām, tad nekā tik baisa jau tur nav. Jā, bija nedēļu garas cīņas par Liepāju. Jā, simtiem Liepājas komjauniešu un strādnieku ņēma rokās ieročus, lai aizstāvētos. Skaidrs, ka 1971. gadā, kad tapa filma, par sarkanās armijas stihisko bēgšanu no Liepājas, atstājot pilsētu pārsimt vietējo komunistu fanātiķu rokās, nekad nestāstīja. Skaidrs, ka nekad nestāstīja par to, kas starp sarkanās armijas atkāpšanos un vācu armijas ienākšanu pilsētā plosījās desmitiem sarkano gvardu ar visai raibu etnisko piederību, marodierējot un izrēķinoties ar cilvēkiem, kurus neuzspēja deportēt 17. jūnijā. Un uz šādu filmu mēs varam skatīties vien kā uz tā laika diktatūras propagandas daļu, ko ar saturīgiem komentāriem pat būtu vērts parādīt mūsu jauniešiem. Taču tas, kas šajā drēgnajā marta dienā lika šīs pārdomas iesākt, bija kas cits. Proti, esmu pārsteigts, ka Otrā pasaules kara vienas karojošās puses nešķirota un nekritiska heroizēšana notiek joprojām. Brīžam līdz baltkvēlei, ar atklāti ideoloģisku drudzi, ciniski un augstprātīgi. Mēs visi zinām, cik daudz padomju karavīri tik tiešām bija varoņi. Pat jāsaka tieši: Otrā pasaules kara iznākums lielā mērā tika iznests un vienkāršo krievu pleciem. Taču ir acīmredzami, ka daudzu prātos uzvara pār Vāciju un Staļins ir sinonīmi, kaut ikviens, kas kaut virspusēji pārlasījis demokrātiskās pasaules vēstures grāmatas, zinās, ka Otrā pasaules kara vaininieks ir tieši Staļins un cilvēkus nīstošā komunistiskā sistēma. Bez tam taču jau sen atzīts, ka padomju savienības lielākie upuri nebija viss kaujas laukos, bet tieši komunistiskās sistēmas mašinērijas rezultāts. Milzu represijas, miljoniem civiliedzīvotāju mērdēšana badā, veselu divīziju dzīšana uz pretinieka ierakumiem, kurus aizstāvēja vien ducis ložmetējnieku, lai pretiniekiem beigtos patronas. Krievijā par varoni joprojām tiek uzskatīts maršals, kas pāri mīnu laukiem dzina vienkāršos karavīrus, lai saudzētu tankus. Atceroties Staļina nepatiku pret daudzajiem kara invalīdiem, kurus izveda uz valsts nomalēm, lai tie ar saviem amputētajiem locekļiem nebojātu Maskavas ielas, ir grūti saprast, kam jānotiek cilvēku galvās, lai savas valsts galvaspilsētu rotātu ar šī baisā tirāna portretiem.
Atgriežoties pie "Pilsētas zem liepām", gribu atstāstīt kādu kuriozu atgadījumu, ko piedzīvoja krietns skaits Liepājas zēnu, kurus 1970. gadā aicināja filmēties masu skatos, pārģērbjot padomju un vācu armijas formastērpos. Mana kursabiedra tēvs bija viens no tiem, kuram bija jātērpjas vācu karavīra drānās. Viņš šajās filmēšanās laikā, jūtoties kā īsta filmu zvaigzne, kopā ar savas grupas zēniem tīri labi iejutušies lomā. I piedurknes tikušas uzlocītas, i koka automāti ērti pār plecu pārmesti pat uz mazmājiņu skrejot. Pēc kādas ļoti karstas filmēšanās dienas Liepājas pievārtē- Šķēdes kāpās, zēni nolēmuši aiziet līdz tuvējam veikalam pilsētas pievārtē pēc kādas pudeles limonādes un aliņa. Taču noticis negaidītais, pašā pilsētās nomalē gadījies sastapt padomju kara flotes jūrnieku patruļu, kuri ieraugot veselu baru vāciešu, pacēluši rokas, lai padotos, bet jūrnieku patruļu pavadošais virsnieks lēcis grāvmalā. Tikai pēc nelielas skaidrošanās un koka automātu atrādīšanas misēklis beidzās, taču toreiz smiekli nevienam nenāca. Kā teicās pats šo notikumu dalībnieks, labi, ka šie padomju "svēto dzimtenes robežu" sargi izrādījās tik bijīgi, ieraugot vācu mundierus. Būtu gadījies kāds drosmīgāks, kas zin, varbūt kāds tiktu nolaists no kātiem...

Osipovs forever

Osipovs tāpat kā Ļeņins ir mūžīgs. Vismaz par viņa eksistenci reizi pa reizei tiek atgādināts...

Vai tā būtu nejaušība, ka Indriķa un Ūliha ielas krustojumā parādījies šāds uzraksts? Es protams pieņemu, ka Liepājā ir daudzi Osipovi un diez vai vairums no viņiem rakstīs savu uzvārdu uz sienas. Taču tā ir savāda nejaušība, ja Liepājā ir Osipova partija, kuras galvaris tik ļoti mīl visur iespraust savu uzvārdu...

Kad kauns pavisam zudis

Nē, laikam bez tā nekādi. Bez izbrīna. Bez nebeidzama izbrīna. Par ko? Nu par to pašu- par Krieviju. Valsti, kuras dvēseli laikam saprast nevar. Maziskuma un patmīlības nomocīta. Nu kā lai citādi tulko principiālu slepkavas slavināšanu par spīti tam, ka šis slepkava- Vasilijs Kononvs ir atzīts par vainīgu ļoti smagos noziegumos? Kononovs, kurš tagad pavada sava asiņainā mūža pēdējās dienas, Otrā pasaules kara laikā nodarbojoties ar marodierismu un atklātām slepkavošanām, notiesāts tieši par varasdarbiem pret absolūti nevainīgiem cilvēkiem, tostarp par dzīvas grūtnieces sadedzināšanu, kas jau ir kaut kas tik ārprātīgs, ka normāla cilvēka saprašanai par smagu. Bet redz, mūsdienu Krievijā viss citādi. Un ko gan brīnīties par tāda sīka neģēļa godāšanu, ja burtiski tiko par spītu pašu cilvēku protestiem, Maskavas varas iestādes nolēmušas skaļi atzīmēt Vācijas sakāvi Otrajā pasaules karā ar ielu dekorācijām, kurās būs redzams cilvēces vēsturē nežēlīgākais un asiņainākais tirāns Josifs Staļins, kura priekšā Hitlers izskatās pēc nešpetna razbainieka?
Redzot kaut ko tik neloģisku, cinisku un vēsturi revidējošu, tādi sīkumi kā Krievijas olimpiskās izlases sportistu niķošanās jau šķiet pēc karikatūras. Tādēļ par tiem sporta komediantiem nemaz negribas domāt. Olimpiādes rezultāti, tostarp šodienas hokeja spēle starp Slovākijas un Krievijas izlasēm, visu salika pa plauktiem. Uzvar labākie, bet, kas nevelk, labāk, lai izvēlas lielisko iespēju pastāvēt klusi. Ja nē, tad neatliek nekā cita, kā lietot līdzību par cilvēku tramvajā, kurš pietaisījis bikses bļauj uz blakussēdētāju par neciešamo smaku.

I'm back

No neērtā Ryanair astotās rindas trešā krēsla ievērotais.

Redzu, ka pie mums viss pa vecam. Un paldies Visaugstākajam, ka tā. Ziema mums visiem gan sāk pārbaudīt nervu izturību, taču, kas gan ir sniegs un mīlīgs saliņš, salīdzinot to ar dubļainiem zāliejiem un piemīto kožļeņu trotuāriem, kas tiek bradāti mitrajā Albionā. Pabiju tur, sirsnīgi apsveicot savu papā vienā apaļā jubilejā: apaļi sešdesmit, no kuriem spici 11 promienē.
Jau sagatavoju rezerves SD kartes veselām bilžu sērijām, bet še tev, tik vien, kā ducis skopu kadru sanāca. Mazliet i laika trūkums, i čaukstošā iztrūkums makā, lai paceļotu, taču lielākā vaina tomēr tam laikam. Tiko aparāts no somas ārā un sagatavots bildēšanai, krusa no skaidrām debesīm. Krusa tiek pārlaista kādā nojumē un krusai seko tīri silts lietus, kam seko īsti pavasarīgs laiks. Un tā šis cikls pārvēršas īstā sacensībā starp klejojošu liepājnieku ar fotoaparātu un salas laika apstākļiem, kas brīžam nu dien sāk kaitināt.
Ievēroju, ka krīze nav gājusi garām arī turienei. Daudz slēgtu veikalu, daudz slēgtu iestāžu. Ļoti daudz. Šur tur iesāktais palicis nepabeigts. Bet, atceroties, ka šamie pēdējos 65 gadus varējuši dzīvot savai izaugsmei, nevis okupācijas seku likvidēšanai, pieņemu, ka tas slavenais kritiens uz dibenu ir bijis no zemāka augstuma. Līdz ar to viss ir kā ir: savā naivumā valdīt pār savu valsti joprojām uzticam tiem, kas visu laiduši grīstē, bet tos, kas iepriekš savai valstij devuši tik pat kā visu, piemirstam. Tikai te es ieteiktu ar kritiku piebremzēt, jo neba nu sniega izvešana vai bezdarba trūkuma pārciešana kaut kur sokas tik labi, ka jāiesaucas: re kur fiesta, re kur karnevāls! Pilnīgā pakaļā nozīmē to pašu arī citur. Cits jautājums, ka latvietis pārdzīvo, ka ilgi lolotais namiņš stāv nepabeigts vai cerētā labklājības saliņa- uz baisa parāda pirktais dzīvoklis tiks atņemts, kamēr pelēkās treniņbiksēs tērpts vidusmēra brits tīri labi jūtas savā māla ķieģeļu būcenī, dienas lielāko daļu sēžot pie televizora. Valsts ar kādu pabalstu varbūt pabalstīs, bet ēdienu par tīri ciešamu cenu jau nopirks kādā apkārtējā lielveikalā. Kamēr mūsu ārzemniekiem piederošie lielveikali drīzāk aizrīsies, nevis nolaidīs maizei vai pienam pusi cenas, ja termiņš šodien beigsies. Mūsu lupatbodniekli ar zelta zobiem mutē labāk sapūdēs savas kurpes, nevis atdos tās par pašcenu, lai tik nauda atgrieztos. Tāpēc jau arī tā ir, ka mūsu veikalos izliktas lielas reklāmas ar 70 un vēl vairāk procentu atlaidēm, kuras piemērotas matu gumijām vai šallēm, kamēr cilvēkam ikdienā nepieciešamais stāv ar diezgan smieklīgu atlaidi. Bet tur atlaides nozīmē atlaides. Un no Latvijas aizbraukušais to redzot žilbst, pērk un domā, ka leiputrija klāt. Nekaunas sēdēt lidmašīnā vai autobusā un skaļi, vecos labos krievu vārdiņus ik pa teikumiņam iespraužot, gānīties tā, ka nelabi metas. Un bieži vien dara to vareni. Viens otrs tautietis iekarst pat tik ļoti, ka pāriet krievu valodā, lai vienotā simbiozē ar Latviju pametušajiem lillāpasniekiem apspriestu pozitīvās pārmaiņas Krievijā. Bet citi turpretī īsts Latvijas lepnums aiz robežām. Zin kam piederīgi, zin, kādēļ devušies svešumā. Ar Latvijas karogu sirdī, atceroties, ka Latvija un neģēlīgs politiķis vai neapdāvināts birokrāts nav sinonīmi.
Dievs svētī Latviju!

P.S. Runājot par to laimi svešumā, laba viela pārdomām bija lasāma iekš TVNET. Un nedaudz bildīšu par viesošanos ieliku teitan: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623418996200/.

Okupantu ļembasta dienā plašas nekārtības

2008. gada 9. maijā, Jūrmalas un Kr.Valdemāra ielas krustojumā.

Dučiem policistu, rokudzelžos saslēgti kaušļi, alkohola pudeles un lamas. Tādu liepājnieki redzēja 9. maiju.

Lai būtu ērtāk atnākt Latviju nolamāt

2006. gada aprīļa nogalē ar Krievijas konsulāta gādību tiek labiekārtota pieminekļa apkārtne.

Piemineklis pie kura dažādos datumos mīl ierasties tie, kuriem Latvijas vārds ir kā vērmeles. Te skan runas, kurās tiek slavēts Ļeņins, Staļins un Brežņevs. Te tiek slavēta Krievija, bet Latvijai tiek lamas.

Kas pie šī pieminekļa pulcējas, var apskatīt te: http://www.liepajnieks.lv/2009/05/latvijas-iznicinataji.html un te http://www.liepajnieks.lv/2007/10/okupantu-embasts.html.

Latvijas iznīcinātāji

Prasa pilsonību, taču valsti un valsts valodu ienīst...

2004. gads bija lūzuma gads, kad pēc krietna pārtraukuma atkal aktivizējās Latvijas valsts pretinieki. Skanēja prasības pēc otras valsts valodas, pēc savādām "tiesībām" un vēl sazin pēc kā. Pagājuši pieci gadi un šī nekaunība nav mazinājusies. Tieši otrādi, tā pieaug...

Riebums pret latviešu valodu

Barkašovieši gājienā pret latviešu valodas mācīšanos

Latvijā dzīvot nepatīk, latviešu valoda ir apgrūtinājums. Latvijas avīzes, radio un televīzija arī nekam neder. Visi politiķi ir slikti. Latvijas likumi ir tikai tādēļ, lai darītu sliktu. Paši latvieši arī nav diez ko labi. Bet braukt prom arī negribas. Kur izeja? Nomainīt valodu, avīzes, radio, televīziju, politiķus un likumus. Un pie reizes tos latviešus arī...

2004. gada jūnijs. Vairāk bildes te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31780/

Barkašoviešu sabats

Ar Latvijas neatkarību neapmierināto nemieri

Tā tik bija diena. Visi Liepājas policisti svētku drānās. Visi svin 1. maiju un reizē arī Latvijas kļūšanu par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Pie iestāžu ēkām tiek pacelti ES karogi. Bet visu nemanīti (kāds pārsteigums!!!), Čakstes laukumā savākušies vairāki simti krievu neonacistu, komunistu un citu nemiera cēlāju. Policijas trūkums pilsētā pāraug barkašoviešu trakošanā, kas beidzās ar policistu grūstīšanu. Bet smieklīgākais sākās vēlāk. Kad pilsētas kārtību sargājošajos dienestos saceltā trauksme pārvērtās īstā histērijā. Kas tik neskrēja uz to Čakstes laukumu. Gan jaunas meičas policijas formās un augstpapēžu kurpēs, gan korpulentas tantes policijas drānās. Kādēļ tāds cirks toreiz notika pilsētā, kurā ir nepilni 400 valsts policistu un gandrīz 150 pašvaldības policijas kārtīgas sargu, paskaidrots tā arī netika. Vārdu sakot, bija i aizturētie, i tiesātie. Plašāk par to bija lasāms te: http://www.kurzemes-vards.lv/?doc=27192.

Plašāka notikuma galerija ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31328/.

Atmodas ideāli dzīvo!

Roks pret krievu okupantiem

Grobiņas pilsdrupās vēdī senāku un ne tik senu laiku kaujas spars. Jā, reiz bija laiks, kad rāvām važas uz savām rokām, tverot katru malku brīvības elpas. Nu, šķiet, mums brīvības gana. Tagad brīvības garšai cena maza...

Barkašovieši sāk legalizēties

Barkašoviešu sakūdīti krievu pensionāri pieprasa bezmaksas vidējo izglītību...

Reiz Liepāja kļuva slavena ar bīstamajiem krievu neonacistiem, kas pat sāka laupīt datorsalonus ar ieročiem rokās. Beigu beigās šie atmeta laupīšanas un sāka mītiņot. Ne policija, ne pašvaldība to neliedza, līdz bijušie saucēji pēc krievu kārtības dabīja divas deputātu vietas pilsētas domē...

Okupantu ļembasts

Kārtējais ļembasts pie pieminekļa Liepājas "atbrīvotājiem" 2003. gada novembrī

Deviņdesmito gadu vidū te notika veselas politiskās ielu cīņas. Reiz municipāļu busiņu gandrīz pat apgāza. Bet divdesmit pirmais gadsimts šo senilo revolucionāru rindas pamatīgi paplucinājis. Nu jau tie nāk gaužām retām rindām. Un labi vien, ka tā.
Plašāka galerija ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31472/