1934. gada naktī no 15. maija uz 16. maiju Latvijā notika apvērsums. Tautas vairums priecājās vai vismaz skaļus protestus nepauda. Būtu naivi apgalvot, ka Kārļa Ulmaņa un viņa atbalstītāju sarīkotais valsts apvērsums nebija antidemokrātisks, tomēr būtu nekorekti apgalvot, ka šī demokrātija bija dzīvotspējīga. Parlaments radīja mānīgu demokrātijas ilūziju un ilgu laiku imitēja to. Latvijā valdīja visai nepatīkama politisko spekulāciju un parlamentāro intrigantu periods. Saeimā iekļuvušie politikāņi bija tik pat negausīgi un melīgi kā mūsdienās. Valdīja tieši tāda pati politiskā patronāža kā šodien. Lielu ļaunumu valstij nodarīja antilatviskie spēki- sociāldemokrāti un dažnedažādas nelatviešu sīkfrakcijas, kuras nedarīja neko labu zemei, kas viņiem ļāva sevi uzskatīt par savu. Ikviens latvietis, pieminot 15. maiju, var būt gandarīts, ka mūsu tautai ir bijis tāds vīrs kā Kārlis Ulmanis, tomēr tas mums neļauj aizmirst noziegumus, ko K. Ulmanis pieļāva pret Latviju. Kārļa Ulmaņa apvērsums atnesa daudz slikta. Nevar nepieminēt to, ka līdz ar sociāldemokrātu un sabiedrībai bīstamo boļševiku arestiem, sākās patiesu Latvijas patriotu vajāšanas. Vieni no redzamākajiem, kurus centās apklusināt Ulmaņa režīms, bija Gustava Celmiņa vadītie pērkoņkrustieši, kurus pilnīgi nepamatoti vainoja apvērsuma organizēšanā. Lai glābtos no represijām, Brīvības cīņu varonim un Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Gustavam Celmiņam bija jāpamet Latvija. Daudzi pērkoņkrustieši palika ieslodzījumā līdz pat padomju iebrukumam 1940. gada vasarā. Līdz pat šim nav zināms, vai kāds no Ulmaņa režīma darboņiem vismaz mēģināja ieslodzītajiem palīdzēt. Kaut zināja, kā strādā čeka...
Ulmaņa režīms bija pilnīgi nekompetents ārpolitikā, bet bieži vien arī iekšpolitikā. Visskaidrāk tas bija redzams 1939. un 1940. gadā. Nevar nepieminēt propadomisko kursu, ar kura palīdzību pakāpeniski "iemidzināja" latviešus, radot tiem ilūziju par Latvijai "draudzīgo Sarkano Krieviju".
Atceroties 15. maiju, gribētos atgādināt Kārļa Ulmaņa režīma necienīgo vēršanos pret kādu Latvijas iedzīvotāju grupu- baltvāciešiem. Klusēt par Ulmaņa izrīcību ar baltvāciešiem ir noziedzīgi. Kaut vai tādēļ, ka vairumā gadījumu tie bija uzskatāmi par Latvijas valstij lojāliem.Tieši Ulmaņa nicinošo saukļu pavadīti Latviju pameta tai uzticīgākie sveštautieši, bieži vien pilnībā asimilētie- Latvijas baltvācieši. Latvijas valdība teatrāli un uzsvērti deklarēja savu pozitīvo attieksmi pret vāciešu izceļošanu. Visiem Latvijas vāciešiem uzstājīgi aicināja līdz 1939. gada 15. decembrim "labprātīgi" izteikt gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības. Šie norādījumi bija nepārprotami diskriminējoši un ultimatīvi. Īpaši aktīvi Latvijas "atvāciskošanā" darbojās Latvijas Politiskā pārvalde, kuru vadīja Jānis Fridrihsons, kas pēc Latvijas okupēšanas NKVD rīcībā nodeva visu Latvijas drošības iestāžu izlūku un aģentu datus, pēc kā daudzi nelaimīgie tika apslaktēti. Raksturā gļēvais Fridrihsons izdeva prettiesisku rīkojumu, ar kuru politiskajai pārvaldei bija jāapzina visi tie baltvācieši, kuri nevēlas pamest Latviju- savu Tēvzemi. Īsti staļiniskā manierē J. Fridrihsons ieteica pie šiem vāciešiem nosūtīt politiskās policijas darbiniekus, lai uzzinātu to palikšanas iemeslus un oficiāli brīdinātu, ka viņu atteikums izceļot uz Vāciju nozīmē savas tautības noliegumu...
Uz Fridrihsona rakstāmgalda nonāca saraksts ar 1303 Latvijas vāciešu uzvārdiem. Vairums no šiem paliktgribētājiem dzīvoja Kurzemē. Liepājā ap 500, tik pat Liepājas rajonā, bet ap 300 Kuldīgā. Starp šo cilvēku neizceļošanas iemesliem bija minēti: vācu valodas neprasme, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, negatīva attieksme pret Vācijas valsts iekārtu, piederīgo neizceļošana, vecums vai slimības.1939. gada rudenī no Latvijā dzīvojošajiem 54 567 vācbaltiešiem- Latvijas pilsoņiem, vēlēšanos aizbraukt no valsts izteica vairāk nekā astoņdesmit procenti. Starp tiem bija krietns skaits inteliģences, tai skaitā armijas un flotes virsnieki. Jāpiemin, ja nebūtu baltvāciešu, nebūtu mūsu valstij tādu izcilu vīru kā admirālis Arčibalds Keizerlings, kurš faktiski radīja mūsu valsts kara floti.Paralēli baltvāciešu aizbraukšanai Latvijā norisinājās cits, negatīvs un ar izceļošanu saistīts process- vācietības kultūras un sabiedriski politisko institūtu likvidēšana. Jau 1939. gada 1. novembrī, laikā, kad virs pašu latviešu galvām karājās boļševisma nāves izkapts, Ulmaņa režīms slēdza vācu skolas, iecēla likvidatorus 151 vācu biedrībai un organizācijai, kurām savu darbību vajadzēja pārtraukt 14 dienu laikā. Visbeidot 1939. gada 28. novembrī K. Ulmaņa valdība augstprātīgi pieņēma likumu par vācu augstskolas Rīgā- Herdera institūta slēgšanu. Ar šo Ulmaņa valdība vēlējās "sadedzināt visus tiltus", liedzot jebkādu palikšanas iespēju baltvāciešiem. 1939. gada decembrī notika pēdējā galvenās baltvāciešu organizācijas "Vācu tautas apvienība Latvijā" valdes sēde un 13. decembrī iznāca Latvijas vāciešu avīzes "Rigasche Rundschau" pēdējais numurs, kuru rotāja virsraksts: "Vāciešu- Latvijas pavalstnieku vairs nav"...
To, ka šāda politika bija nelabojama un liktenīga kļūda, apstiprināja 1940. gada baisā vasara. Baltvāciešu izceļošana bija sākums Latvijas sovjetizācijai. Izvēloties mierināšanas, bet latviešu maldināšanas taktiku, Latvijas amatpersonas atklātībai paredzētajos paziņojumos konsekventi noliedza sovjetizācijas pazīmes. Nepatīkamās patiesības vietā latviešu tautu baroja ar propagandistisko versiju, kurā izskanēja Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra runa, kurā ārzemju vāciešu izceļošanas akcijas skaidrota ar nepieciešamību atrisināt mazākumtautību jautājumus. Bet ne jau Ulmanis "samtainā" diktatūra vien pauda šādu nostāju. Liels skaits pašu latviešu izturējās nekrietni. Daudzu Latvijas iedzīvotāju skatījumā daudzi vācieši toreiz bija kļuvuši par valstij svešu un naidīgu spēku. Vispretīgāk, ka diezgan daudzi šo vācu aizceļošanu saredzēja kā vienreizēju iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli, jo baltvācieši bija arī bagātākā Latvijas kopiena. Neilgi pirms Baigā gada, 1940. gada 29. maijā, gluži pravietiskus un liktenīgus vārdus, protams to neapzinoties, teica Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs Kornelijs Veidnieks. Pacilātā gaisotnē, uzstājoties Rīgas garnizona vecāko virsnieku sanāksmē, Veidnieks teica, ka "tikai vēsture varēs pilnīgi novērtēt, cik liels "ieguvums" mūsu tautai bija vāciešu izceļošana". Pēc mēneša Latvijas vairs nebija. Latvijas iedzīvotāji sāka smakt čekas moku kambaros, bet ielas pārpludināja okupācijas karaspēks.
Skatoties no šodienas, ir pilnīgi skaidrs, ka vāciešu izceļošana Latvijai bija liels zaudējums. Starp Latvijas vāciešiem bija dažādu nozaru speciālisti. Līdz ar viņu izceļošanu Latvijā sāka veidoties intelektuālais vakums, ko vēl vairāk un neatrgriezeniskāk pastiprināja staļiniskās deportācijas.Vāciešu aizbraukšana no Latvijas nebija latviskuma uzvara, kā to centās iestāstīt Ulmanis. Tas bija Latvijas iznīcināšanas prelūdija. Vienas latviešiem lojālas minoritātes vietā ietekmi ieguva citas monoritātes, kuras ar pārlieku kvēlu mīlestību pret mums nav izcēlušies, drīzāk gan otrādi- aktīvi darīja visu, lai mēs tagad nebūtu vispār. Bet tas jau būtu cits stāsts.
2007. gadā
4 komentāri:
mmm...ļoti labi viss izstaastiits!!
patika lasiit!!
Kur loģika? Ja latvieši viņus nebūtu izdzinuši, tad krievi 100% lielāku daļu tā pat no viņiem būtu izsūtījuši 1949. gadā vai pat ātrāk uzreiz pēc otrreizējas ienākšanas Latvijā!
Galu galā... Vācieši tak II Pasaules karā atgriezās Latvijā... un attiecības starp viņiem bija labas, vismaz salīdzinājumā ar krieviem... Un ja arī nebūtu šī izdzīšana Ulmaņlaikos, tad vācieši būtu pametuši Latviju 1945. gadā, jo viņi zināja, ka zem krieviem viņi neizdzīvos!
Labs rakstiņš,par vācbaltiešiem,tomēr būtu jāpatura prātā ,ka, ja tie nebūtu aizbraukuši uz rietumiem pirms kara,tad pēc kara VISI UZ NEATGRIEŠANOS būtu "aizbraukti" uz austrumiem. Tam,ko šai sakarībā teica Ulmanis,nebija nekādas vērtības!Diemžēl viņš bija pārāk
naivs(vismaz!), lai to saprastu!
Ierakstīt komentāru