Ar Latvijas hokejistiem lepojos

Pēc mūsu hokeja izlases nelāgiem zaudējumiem, neviļus jutos šokēts par daudziem ķengājošiem un apvainojošiem komentāriem portālos. Nu labi, skaidrs, ka stulbi. Zaudēt slovākiem, čehiem vai krieviem nav kauns, cits jautājums kā zaudēt. 2:1 vai 6:0 protams ir liela starpība. Taču mums pašiem derētu saglabāt vismaz vēsu prātu un apjēgt, ka Latvija nekad nav bijusi Slovākijas, Somijas, Čehijas, Krievijas, Zviedrijas, ASV, Kanādas un Šveices līmeņa valsts hokeja sakarā. Atšķirībā no šīm valstīm, kas tik tiešām ir hokeja supervalstis, šogad Latvijā pat nav kaut cik cienījams hokeja čempionāts. Kur tad radīsies šie jaunie hokeja spīdekļi, ja Latvijas hokeja čempionāta labākās komandas ir Ozolnieki/Monarch un Liepājas Metalurga fārmklubs- Liepājas Metalurgs 2. Savukārt spēcīgākajās latviešu hokeja komandās Dinamo Rīga un Liepājas Metalurgs, kas nemaz nespēlē Latvijas čempionātā, vietas visiem jaunajiem censoņiem nemaz nepietiktu.
Vai tiešām mums vajadzētu uzvesties kā niķīgām tirgus tantēm un gānīt savējos zēnus par sniegumu Olimpiādē, zinot, ka faktiski mūsu izlases kodolu veido vienas komandas spēlētāji, proti Dinamo Rīga. Kā gan mēs varam cerēt uz brīnumiem, ja Latvijas hokeja funkcionāri ar apbrīnojamu centību ir darījuši visu, lai Latvijas hokejs lielā mērā būtu ekskluzīva kungu izklaide, nevis pilnvērtīgs tautas sports un nodarbe. Atcerēsimies kaut vai to pašu nejēdzīgo lēmumu Pasaules čempionāta vajadzībām otro ledus halli celt vienreizēju un nojaucamu Rīgā, kamēr liepājnieki to bija gatavi celt pamatīgu, lai arī Liepājā būtu pasaules klases halle. Es noteiktu neesmu pārāk zinošs Latvijas hokeja virtuvē, taču atļaušos paust kritiku arī agrākajā ledus haļļu celtniecības bumā. Saceltas jau varbūt tās tika (patreiz Latijā esot 16 halles), tikai bieži vien bez mazākās sajēgas kur un kādam nolūkam. Spilgts piemērs, kā nevajadzēja bija Aizkraukle. Ja Latvija būtu Kanāda vai Zviedrija, Aizkrauklē halle varbūt dzīvotu uz nebēdu. Taču te ir Latvija un mūsu ir tikai mazliet pāri diviem miljoniem.
Visbeidzot ieteiktu atcerēties, ka hokeja elitē Latvija atgriezās ar vienu pussabrukušu Rīgas Sporta pili un Talsu hokeja puslaukumu, bet pirmā jaunā halle Latvijā tapa tikai 1998. gada nogalē Liepājā, kamēr mūsu pretinieki no hokeja lielvalstīm bija pavisam citās pozīcijās.
Tādēļ pirms mesties riet Znaroku vai mūsu izlasi, atcerēsimies, ka neba nu tik slikti sniegumi ir mūsu hokejistiem. Esam pasaules elitē. Ja Lipmans un co neturpinās ignorēt vajadzības pēc pilnvērtīga Latvijas čempionāta un, sekojot Liepājas Metalurga piemēram, arī citi lielie uzņēmumi uzņemsies šefību par hokeju, nevis vienbalsīgi prasīs pēc valsts pabalstiem, sekos ne tikai hokeja celšanās līmenī kopumā, bet mēs jau būsim valsts, kuras hokejs sacentīsies ar tādām valstīm kā Šveice, Austrija vai Baltkrievija. Kas zin, varbūt sekos tāda Latvijas hokeja līga, kas spēs vienot arī citas valstis. Iesākumam Baltijas valstis. Un kas zin, varbūt tad KHL būs vēl kāda mūsu blice.
Bez tam izrādās, ka Latvijas sieviešu hokeju komandas piedalās Igaunijas atklātajā sieviešu hokeja čempionātā. Savādi, ja neteiktu vairāk. Igaunijas čempionātā četras latviešu dāmu komandas un divas igauņu. Vai Lipmaņa kungam šķiet, ka hokejā tikai vīri?

Domās tikai sports

Visu nakti diez ko labi negulēju, hokeju gaidot. Ko tur liegties, nekādas lielās ilūzijas jau nebija. Tiesa, spēles pirmā trešdaļa maz izskatījās pēc pēdējo gadu Latvijas izlases. Gana miegaina, mazliet pat bailīga. Un kā nu ne, krievu "sarkanā mašīna" tik tiešām spēlēja nikni un teicami reizē. Tādēļ slānīt mūsējos par zaudējumu nevar. Taču papukstēt par rezultātu gan: ja ne "Dinamo" pēdējo mēnešu tradīcija (un fenomens reizē) salaist vārtos ripu birumu pirmajā trešdaļā, viss būtu pavisam citādi. Un varbūt ja ne mirkļa atslābums pēdējās trešdaļas sākumā, kas zin. It kā jau kārojas kritizēt mūsu aizsargus, taču labāk to atstāt Znaroka ziņā. Jebkurā gadījumā ir jāatzīst, ka krievu hokejs pēdējos gados ir gana atguvies. Visticamāk drīz var sekot likumsakarīgs kritums, jo sāksies nākamā hokejistu paaudžu maiņa. ''Atomreaktors'' Ovečins reiz atdzisīs, bet nākamie vēl neuzkarsīs. Pamatīgs kaimiņzemes sportistu kritiens kopumā jau noticis, skatoties, cik maz sulas var izspiest no teju 200 cilvēku lielās Krievijas izlases.
Taču mūsu sports nevar paļauties uz citu rezultātu mazināšanos. Tādēļ, noliekot pie malas šodienas hokeja spēli, ir grūti saprast, kādēļ uz tālo Kanādu devušies ducis tādu sportistu, kuri vismaz tuvākajos gados nebūs pat pirmajā vai otrajā desmitniekā. Visvairāk ar to gribas domāt mūsu slēpju pavēlniekus. Var jau sportists taisnoties, ka esot izvēlētas ne tās slēpes, ka pietrūcis spēka vai vēl kas. Neviens jau pārāk nenosodīs. Tomēr ja tādas runas ir katrā Olimpiādē pēc katras neveiksmes, tad jau tas paliek smieklīgi. Sāk atgādināt paražas, kuras vērojamas Krievijas ziņās: vieniem pie visa vanīgas dopingu kontroles agrā rīta stundā, otriem pie vainas tas, ka slikti baro, bet trešam vienkārši- kule par lielu, piedodiet.
Tai pašā laikā mums jāatzīst, ka, kaut pagaidām bez medaļām, tomēr mūsu izlase kopumā izskatās labi. Godam sevi pierādījušas mūsu meitenes- kamaniņu braucējas. Visas. Arī vīri ar kamaniņām turējās braši. Saukārt Jāņa Miņina kaujinieciskais noskaņojums, kas atgādina ainas no varoņfilmām, liek lepoties. Esam stipri, esam drosmīgi, esam ātri. Uzvarēsim!