Public Enemy Nr.1

Latvijas policejisko dienestu intelektuālā impotence vairs nav ārstējama. Vismaz tāds iespaids man radies pēc pompozās Neo, jeb citādi pēc Ilmāra Poikāna apcietināšanas, kas pēdējo gadu notikumu kopainā izskatās gaužām pārspīlēta. Jo ko gan vēl domāt, ja aprīļa vidū Drošības policija manifestēja, ka Neo esot "pajauns latvietis, IT speciālists, ar pagariem matiem un brillēm", bet pēc tam izrādās, ka Neo ir gana nopietna izskata ģimenes cilvēks, kuru par pajaunu un garmatainu IT speciālistu vizuāli nodēvēt pagrūti. Un sīkums par to, klausoties Latvijas Radio 1, uzzināju, ka mūsu policija žurnālistes un raidījuma "de facto" vadītājas Ilzes Naglas dzīvoklī veikusi kratīšanu, kādu citkārt veic ietekmīgu mafijas bosu un sērijveida slepkavu mitekļos. Jo kā gan citādi uz to lūkoties, ja sievietes dzīvoklī vēlu vakarā ielaužas gavriki, kas sievietei pat izrevidē somiņu?
Es protams par to neliktos ne zinis, ja gluži nesen tieši uz tādiem pašiem grābekļiem mūsu pagoņainie intelektuāļi no viena no daudzajiem Latvijas policiju dienestiem jau nebūtu uzkāpuši. Ar to domāju žurnālistes Ilzes Jaunalksnes lietu, kad tādi paši pārgudri gavriki nolēma ņemt un noklausīties žurnālistes telefona sarunas, kas izrādījās absolūti bez pamata. Visbeidzot, kad atceros, cik naski bija šādi paši zēni tepat Liepājā, kad vajadzēja kratīt manu māju, lai atrastu duci aploksnes ar Herberta Cukura attēliem vai bija pieteikts mani pabaidīt pirms 16. marta, vemt gribas. Tādēļ jau pie mums ir, kā ir. Vienkārši sakot, varam "lepoties" ar Eiropas Savienībā lielāko policistu koncentrāciju uz iedzīvotāju kopskaitu, kamēr šī mundierotā armāda šauj ar smago artilēriju pa zvirbuļiem. Proti, policija jau prognozē, ka Poikānu varot ietupināt uz 10 gadiem pūt cietumā, bet tos, kas par miljoniem uztaisīja greizu VID deklarēšanās sistēmu, ar pirdienu palīdzību varēs turpināt atskaņot Bolero, sakot, ka tās ir rūpes par Latvijas valsti. Bravo!
P.S. To, ka Drošības policija un Co ir šaraškina kantoris, lieliski vizualizē arī atklātā melošana.

Kas par traku, tas par traku

Kā pienāk svētdienas vakars, tā kaut kāda jauna nenormālība sabeidz visu garastāvokli. Konkrētāk- šoreiz ne pa jokam esmu noskaities, noskatoties LTV1 "DeFacto". Pirmkārt jau šokēja tā ziņa par VID datu bāzi. Atzīšos, ka neticu, lai arī cik tupas un smagnējas ir mūsu valsts institūcijas, varētu būt iespējama tik primitīva datu iegūšana, nospiežot uz kādas norādes. Bez kāda abižota admina jau nu tur nav iztikts. Neticu arī, ka no Īrijas vai Anglijas kāds tur taisnības cīnītājs būtu tik spējīgs, lai uzlauztu VID datu bāzi. Pa lielam tā ir pontošana un primitīva diršana. Un arī Jakāns ir dirsējs, muldot par kaut kādu atriebību. Taču no otras puses, redzot raidījuma "DeFacto" sižetā to dāmu, kas skaitās direktore VID Informātikas pārvaldei, nepameta sajūtas, ka notikušais ir likumsakarība. Lai arī cik daudz runāts, lai arī cik daudz brēkts, nerodas pārliecība, ka atbildīgos amatos ir profesionāļi. Nerodas sajūta, ka katrs, kas atrodas nomināli svarīgā valsts amatā ir tas, kam viņam vajadzētu būt. Vai tad piemēru trūka pirms tam?
Nu un kā lai nedabūn roku krampjus, ieraugot sižetu par valsts galvenās ierēdnes darbošanos gluži vai padomju laiku labākajās tradīcijās? Nē, nu ko tur liegties, man sen nav noslēpums, ka ticēt tādām struktūrām kā Drošības policija nevar. Kaut vai dēļ tā, ka es šīs iestādes kabinetos kā valsts ienaidnieks Nr1. esmu sēdējis ilgi un dikti, kamēr Krievijas fašistiem simpatizējoši lopi par mani izņirgājas pēc pilnas programmas. Bet ne jau par to. Velns lai parauj visus šos nolādētos čekistus, bet ar kuru ķermeņa daļu ikdienā domā tāds cilvēks kā Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane? Un pēc tam mēs brīnamies, kādēļ ar mūsu valsti notiek tas, kas notiek?

VID datu pazušanas sakarā iesaku izlasīt: http://pods.lv/2010/02/14/vid_eds_datu_noplude/

Neliela aptauja

Kā jau esat ievērojuši, militārās un drošības tēmas man vienmēr šķitušas svarīgas. Tādēļ šad tad par to rakstu. Šoreiz izveidoju nelielu aptauju. Ja tomēr rodas viedoklis, to lieciet komentāros. Paldies!

Klucis noskalots veiksmīgi

Ārlietu ministrija 3. aprīlī apstiprinājusi, ka no Latvijas izraidīts Krievijas diplomāts Aleksandrs Hapilovs par kuru gaužām nelāgu informāciju 2008. gada oktobrī atklāja TV3 raidījums "Nekā personīga". Toreiz Hapilova sakarā Ārlietu ministrija izturējās gaužām nevaļīgi, aizbildinoties, ka nekā par šo bīstamo Krievijas spiegu nav zināms. Vēl vairāk, ministrija apliecināja, ka Hapilovs nerada draudus Latvijas drošībai. Taču nu pēc neoficiālas informācijas zināms, ka Hapilovam Latvija vairs nav pagarinājusi vīzu. Kas tad īsti sanāk? Hapilovs tomēr ir bīstams, bet Ārlietu ministrija toreiz meloja, ka nav bīstams. Vai nu Hapilovs ir brīnišķīgs Krievijas diplomāts, kuram ir gana laba reputācija, taču nezināmu iemeslu dēļ šim lieliskajam vīrietim liegta Latvijas vīza. Bet varbūt trešais variants: Hapilovs tik tiešām ir bīstams, Gruzijas puse jau brīdināja, taču kārtējo reizi lažu nolaiduši Latvijas specdienesti ar ģenerāļiem Reiniku un Kažociņu priekšgalā. Tagad Hapilovu no Latvijas izvadīja pa sētas durvīm, lai Krievija nedusmotos un neizraidītu kādu Latvijas diplomātu. Tādā gadījumā rindas kārtībā ir nākamais jautājums: kādēļ Latvijai vajag Drošības policiju un Satversmes aizsardzības biroju, ja to funkcijas lieliski izpilda TV3 raidījums "Nekā personīga"?
Ja kāds neatceras, tad TV 3 raidījums ziņoja, ka Hapilovs esot piedalījies atentāta plānošanā pret Gruzijas prezidentu. Tas noticis laikā, kad no 2000. līdz 2004.gadam Hapilovs strādājis Krievijas vēstniecībā Tbilisi. Viņš esot vervējis algotņus atentāta veikšanai. Taču pats atentāts neesot izdevies, jo noalgotie slepkavas esot iekļuvuši avārijā. Loģiski, ka Krievijas vēstniecība Rīgā kategoriski noliedza šo informāciju.

Lai nu kā, varam būt gandarīti, ka vismaz no viena aizcietējuma esam tikuši vaļā. Cerams uz visiem laikiem.

Es varu pastāstīt

Es pieņemu, ka joprojām ir daudz cilvēku, kam nav svarīgs ne patriotisms, ne Dzimtenes jēdziens. Skaidrs, ka ir daudz ar tiem, kas īsti nemaz nezin, kādēļ tiek godināti karavīri vai leģionāri. Citiem tas neko nenozīmē, bet daudziem nozīmē daudz. Arī man. Es gribu lepoties ar savu valsti, Latvijas karogu, tās tautu, karavīriem un vēsturi. Priecājos, ka šajās sajūtās neesmu viens. Bet ne par to šoreiz būs runa.
Rakstījis par 16. martu pēdējos gadus septiņus esmu daudz. Pierādīt neko vairs negribu. Taču šoreiz manī uzjundīja nepatīkamas emocijas kāda cilvēka izrunāšanās. Neteikšu kur un kas, jo tādi cilvēki ir visur un daudz. Mans mērķis ir pavisam cits. Es vēlos atgādināt, pievērst uzmanību, paskaidrot un informēt. Vēlos palīdzēt saprast, ka viņi kļūdās.
Savā pēdējā rakstā "Sirdī iekaltā diena", es pietiekami primitīvi ikviena prātam jau centos izskaidrot 16. marta simbolismu. Jebkādus argumentus par leģionāru pieminēšanu esmu pietiekami argumentējis, tādēļ neatkārtošos. Taču šoreiz es vēlos atainot, ka arī tad, ja leģionāri tiek pieminēti kapsētās, mums ir bijis jāpiedzīvo smagas pārestības un apvainojumi. Arī tad, ja atceres pasākumi nenotiek visu acu priekšā, piemēram Rīgā pie Brīvības pieminekļa, tiks izmantoti daudzi līdzekļi, lai patiesību padarītu par meliem un otrādi.

Leģionāru godināšana ne tikai pie Brīvības pieminekļa

Līdzīgi kā citās Latvijas vietās, saulainajā 2003. gada 16. martā ap 12:00 Liepājas Centrālkapos notika tradicionālais leģionāru atceres pasākums. Tajā mūs- patriotus un vienkāršus cilvēkus, kas nolēma apmeklēt šo pasākumu Liepājā nevis Rīgā, labi pieņēma. Aicināja kopīgi parunāt, teicās, ka nākamgad jāved vairāk jaunie! Lai zin, kādēļ tāds 16. marts esot.

Leģionāru atceres pasākumā 2003. gada 16. martā, Liepājas Centrālkapos. Priekšplānā Gundars Landmanis un Jānis Lagzdiņš.

2004. gada 16. martā to izdarījām. Pirms tam ilgas pārdomas: kā piesaistīt jauniešu uzmanību? Kā viņus uzrunāt? Līdz šim daudzi zināja, ka Rīgā patriotiskie rīdzinieki rīko leģionāru godināšanas gājienus Rīgā. Liepājā tāda precedenta vēl nebija. Pieņēmām, ka Liepājas jauniešiem tas būs labs piedzīvojums. Un ne tikai jauniešiem.
Vismaz desmit gadus Liepājas Centrālkapos leģionārus piemin ap 12:00, nolēmām pirms tam pieteikt gājienu līdz kapiem, lai uz svinīgo atceres brīdi mēs ienāktu kapos un varētu nolikt pie pieminekļa Latvijas karogu godasardzi. Bijām iecerējuši, ka sirmos liepājniekus tas iepriecinās.
Viss, kā izdomājām, notika. Atvedām vairāk jaunos liepājniekus. Paņēmām karogus, nopirkām ziedus un labā omā soļojām.
Liels bija mūsu pārsteigums kapos, kad nekāda atceres pasākuma nebija. Kapos mūs sagaidīja kāds desmits atnākušo, kas ar asarām acīs aplaudēja mūsu atnākšanai. Nebija ne ierasto dziedātāju, ne mikrofona, ne mācītāja, nekā... Nācās improvizēt. Mani lūdza teikt dažus vārdus. Kāds leģionārs no Vaiņodes nolasīja dzeju. Kopīgi nolikām ziedus un sirsnīgi nodziedājām Dievs, svētī Latviju! Visi bijām ļoti aizkustināti. Kā nekā bez reklāmām un naudiņas kopā esam pāri par 30 cilvēkiem, kas braši aizsoļoja uz kapiem godināt tos, kurus Liepājā bija ierasts pieminēt bez maz vai zem segas...

Liepājā pirmo reizi leģionāri tiek godināti ar gājienu uz Centrālkapiem. 2004. gada 16. marts.

Tā kā tradicionālais pasākums, mums neko nepasakot nenotika, meklējām iemeslu. Kāds vīrs teicās, ka tieši pirms mūsu gājiena viņi esot nolēmuši nedoties uz kapiem, jo esot bail no provokācijām. Nodomājām, ka vecais vīrs vecumā palicis bērna prātā. Savukārt kāda Liepājā pazīstama persona atzinās, ka esot kāda svarīga viņu organizācijas (nosaukumu un vārdu neteikšu) lēmums ar mums nesadarboties. Tikai, izlasot laikrakstu "Kurzemes Vārds", tai pašā dienā uzzinām, kas tik ļoti ir bijis pret mūsu piedalīšanos (http://www.kurzemes-vards.lv/print.php?doc=26644- zem norādes otrā rindkopa no apakšas). Lai nu kā, bijām bez rūgtuma.

Zinot iepriekšējā gada pieredzi, 2005. gadā uz 16. martu laicīgi pieteicām visu, lai atceres pasākums kapos notiktu godam. Sarunājām mācītāju, saziedojām naudiņu un uzaicinājām muzikantus ar mežragiem. Tieši šajā gadā sākās neparedzētais, jo notika pašvaldību vēlēšanas. Mūs vainoja, ka 16. martu izmantojam priekšvēlēšanu kampaņai, ka leģionāri esot mūsu politisko cīņu upuri utt. Eļļu uguni pielēja visu zināmais Liepājas nacists Osipovs, kurš visām avīzēm paziņoja, ka visiem spēkiem traucēšot gājiena norisi utt. Nelīdzēja mūsu taisnošanās, ka pašvaldību vēlēšanas ir pirms 16. marta un kāda gan mums jēga tērēt naudu un laiku, lai pēc vēlēšanām sev celtu popularitāti, ja skaidri zinājām, ka mēs vēlēšanās nemaz nevaram uzvarēt! Lai nekacinātu nelabvēļus, atteicāmies no ieceres gājienu rīkot pa dienu. Lai tak tie, kam traucējam, rīko pasākumu pa dienu, mēs aiziesim neviena netraucēti vakarpusē.
Nekas nelīdzēja. Pienāca 2005. gada 16. marta diena. Pretīgi, bet zem nacistu un radikāļu birkas, ko mums tik "dāsni" piesprauda katrs sensāciju meklējošais žurnālists. Ak Dievs, ko tik nenācās klausīties! Trakākais, ka paši letiņi bija lamu avangardā. Iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojis.
Neskatoties uz visu, iecerētais gājiens notika skaisti. Par spīti briesmīgam laikam, slapjām kājām, stindzinošam lietum un aukstumam, bijām vismaz trīs reizes vairāk, nekā gadu iepriekš. Skatītāju kapos arī bija vairāk. Cilvēki nāca ar ziediem pieminēt leģionārus. Bet trauksmainus mūs darīja kas cits: visa gājiena laikā mūs pavadīja desmitiem policistu, it kā mēs grasītos lieliem noziegumiem. Kapos mūs sagaidīja divtik vairāk policistu. Bet to, ka kāds blakus viņiem bija apzīmējis manu mašīnu ar svastiku, nepamanīja...

Gājiena dalībnieku daudz vairāk, bet arī policijas ir daudz, daudz vairāk. 2005. gada 16. marts, Liepājā.

Skaisto svētbrīdi kapos aizēnoja daudzo policistu klātbūtne, kas burtiski kā ēnas sekoja katram solim. Gaisā virmoja žurnālistu radītais spriedzes mākonis: viņi taču nāca skatīt, ka Osipovs ar saviem trakuļiem sitīšot mūs- vienkāršos Liepājas zēnus. Bet nekā! Viss klusu, viss mierīgi.
Pēc tam uzzinājām, ka pa dienu nekāda organizēta pasākuma atkal nav bijis. Esot vien atnākuši daži veterāni, un atkal kāds, kam tik ļoti nepatikām. Bija sajūta, ka vairs mums pasākumus rīkot neļaus...

Ņirgāšanās
Visbeidzot pienāca 2006. gads, kad Latvijas policija kļuva slavena ar savu vardarbību 16. martā. Daudzu atmiņā atausa notikumi 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa.
Visu laicīgi sagatavojām. Kopā ar leģionāriem atkal visu pieteicām. Izdomājām, kā būtu labāk, skaistāk un mierīgāk. Kā jau nojausma teica priekšā, atkal notika visādi trači. Aizdomīgi ātri sākās runas par 16. martu, par vecu un nelaimīgu cilvēku ''izmantošanu'', nacismu, Hitleru un tamlīdzīgi. Piecietām un nelikāmies ne zinis. Aizgāja pat tik tālu, ka viens otrs laikraksts izdomāja veselu sazvērestības teoriju: ka mēs un barkašovieši esot visu sarunājuši. Bet tad- negaidītais. Ārprātīgais Osipovs paziņoja, ka Liepājā līs asinis un būs asinsizliešana, ja notiks 16. marta atceres pasākums. No vienas puses, šoks. Kāds neprāts! Bet no otras puses- nospriedām, ka par tādu izrunāšanos šim neprātim var nākties dārgi samaksāt. Jo citreiz Drošības policija reaģējusi asi. Bet kā jau daudzi atceras, notika negaidītais: Drošības policija paziņoja, ka 16. marta pasākums Liepājā ir jāaizliedz, jo varot notikt neprognozējamas sekas ar asinsizliešanu. Nu kāda tam bija loģika, prasīju sev? Viens draud ar asinīm, bet sodīs to, kam draud. Pretēji veselam saprātam kā nagla zārkam izskan dažādu Liepājas sabiedrisko organizāciju paziņojumi, kas parakstīti kopā ar Liepājas barkašoviešiem, faktiski neonacistiem. Tie ir skarbi, nepatiesi un aizvainojoši. Bet ko tur, tie vienmēr pret mums slikti izturējušies. Bet tad sekoja pilsētā labi pazīstama sabiedriskā aktīvista raksts laikrakstos, tai skaitā krievu valodā rakstošos. Ar vienu vēzienu mēs bijām padarīti par sliktajiem. Tie tur, kas otrajā pusē, kļuva labi- cīnītāji ar fašismu! Labs bija kļuvis arī praktizējošais neonacists Osipovs, kura rokas joprojām grezno svastikas tetovējums. Par Osipova ''labajiem darbiem'' rakstīja vai visas avīzes krievu valodā. Te Osipovs un viņa draugi organizē krievu dzejas vakaru, te vienu dienu Osipovs jūrā izglābis mazu ronēnu, te uzņēmies šefību par padomju karavīru kapiem Rucavā. Bet mēs? Par mums kā par mirušiem. Tikai otrādi- slikti vai neko.
Jo tuvāk nāca 16. marts, jo vairāk sarežģījumu. Neskaitāmas reizes tikām saukti uz Drošības policiju un pratināti. Tika uzdoti pat vājprātīgi jautājumi. Piemēram: vai jums patīk Hitlers, ko jūs domājat par holokaustu un ebrejiem? Reizi pa reizei tikām apciemoti arī mājās. Un tad jau bija skaidrs, ka mūsu 16. marta atceres pasākums nedrīkst notikt. Policija, arī pašvaldība un daudzie žurnālisti kā liela lavīna gāzās mums pāri. Drošības policija mūs burtiski draudēja sapūdēt cietumos, bet Liepājas dome, kurā pēc vēlēšanām bija divi Osipova barkašoviešu organizācijas biedri- pašvaldības deputāti, ar mums izrīkojās visciniskāk. Lai spriestu par 16. martu, uz domi tika aicināts... Osipovs un Drošības policijas ''speciālists''- Aleksandrs Bogdanovs, kurš pēc diviem gadiem... iestājās Jevgeņija Osipova partijā. Vai atgādināt, ka mēs uz šīm pārrunāt tā arī netikām? Un rezultāts bija gaužām viegli uzminams: mūsu gājienu aizliedza. Bet tad Liepājas domes darbinieks, kura vārdu nesaukšu (gan jau šis sivēns būs spiests atvainoties), tēvišķi man uzzvanīja un teicās, ka uz kapiem mums neviens nevar liegt iet. Lai tik ejot. Vien esot jāaiziet uz domi ar pieteikumu.
Ja tā, tad nolēmām, ka kapos pie pieminekļa stāvēs tikai viens Latvijas karogs, bet pašos kapos jānotiek vismaz svētbrīdim un mācītāja aizlūgumam, pēc kura visi noliks ziedus un ar mierīgu sirdi dosies mājās. Šo sarežģīto darbu piekrita paveikt Liepājas Sv. Trīsvienības draudzes mācītājs Pēteris Kalks. Paklausot pašvaldības klerka ieteiktajam, uz domi aizgāja mūsu draugs, leģionārs Arveds Vītols. Domē sirmajam vīram pašvaldības klerks esot devis godavārdu, ka viss būšot mierīgi, kapos atceres pasākums drīkstēs notikt.
16. marta pēcpusdienā uz Liepājas Centrālkapiem sāka doties liepājnieki. Viņu nebija tūkstoši. Neviens nenesa plakātus, neviens negāja kolonnās. Lielākoties sirmi ļaudis. Paņēmuši savas svecītes, satīto karogu un ziedus, es un Guntars Landmanis no manas mājas gājām uz mašīnu, lai brauktu uz kapiem. Pēkšņi pa tramvaju sliedēm, pa dubļiem, gāzējot un bremzējot kā filmās, pie mums piedrāzās balta automašīna ar melni tonētiem logiem. Nu jau šķita, ka ar mums ir cauri un Osipova draudi sāk piepildīties. Bet pēkšņi, durvis atveras un no mašīnas izkāpj... policisti. Liepājas kriminālpolicijas priekšnieks Arnis Kadiķis un Liepājas kārtības policijas biroja priekšnieks Gints Ešenvalds. Protams, pārsteigums. Vīrus, ko esam redzējuši tikai vietējās avīzes slejās, tieši mūsu priekšā! Un tad seko dusmīgi jautājumi: kur taisāties iet? ko jūs kapos darīsiet? kādēļ jums vajadzīga asinsizliešana? kādēļ neklausāt prezidentes ieteikumam leģiona dienu atzīmēt 11. novembrī?

Liepājas policijas priekšnieks A. Vaiteiks (centrā no kreisās) un toreizējais Drošības policijas Liepājas nodaļas priekšnieks A. Bogdanovs (centrā- no labās), kurš pēc tam iestājās Osipova vadītajā organizācijā.

Kā jau gaidīts, mūsu atbildes nemaz neinteresēja. Vien tiek ieteikts iet atpakaļ uz mājām, ja nē tiksim aizturēti. Kādēļ, uz kāda pamata, ko esam izdarījuši un kam traucējam, atbilde viena: vai tad jūs nedzirdējāt ko teica valsts prezidente? Vai jūs nesaprotat, ka jūsu darbības var novest pie asinsizliešanas? Polemika tupinās vēl minūtes divdesmit, līdz Guntars paņem karoga kātu pār plecu un iet uz kapu pusi. Abi lielie priekšnieki kaut ko sauc un apelē pie prezidentes. Būšot nopietnas sekas, lai stāvot utt. Guntars kaut ko uzsauc atpakaļ. Iespējams, ko kreftīgāku. Mazliet smieklīgi, bet pēc būtības, piedodiet (par to var izlasīt Administratīvās tiesas spriedumā). Visbeidzot priekšnieki iekāpj savā baltajā Audi un aizbrauc to pašu kapu virzienā. Kāpju savā spēkratā arī es. Pa ceļam pilns ar policistiem. Viena policijas mašīna brauc aiz manis. Pie lielveikala "Sala XL" Klaipēdas ielā ieraugu policijas mikroautobusu, kurā tiek vilkts iekšā Guntars. Karoga kāts no rokām izrauts, tiek bāzts iekšā pa sāndurvīm. Nepagūstu ne piebremzēt, kad policijas automašīna ar "bīstamo" Guntaru traucās prom...
Pie kapiem ierodos ar nokavēšanos. Ak tad tādēļ mūs tik ilgi tīrdīja. Lai neredzam, kas tur notiek. Un notiek sekojošais- kapi ir ielenkti, atnākušie leģionāri un citi cilvēki ar saviem ziediņiem stāv slapjā sniegā līdz potītēm. Simtiem policistu. Krietns skaits ar autobusiem. Laikam, kur salikt daudzos simtus neapmierināto. Aiz policistu mugurām stāv Liepājas policijas priekšnieks Arturs Vaiteiks kopā ar Drošības policijas Liepājas nodaļas priekšnieku Aleksandru Bogdanovu. Pie pašas kapu ieejas Liepājas policijas specvienība zaļās beretēs. Krieviski kaut ko skaļi apspriež. Ļoti, ļoti smaidīgi. Kādēļ? To ieraugu tikai pēc mirkļa. Kopā ar viņiem jautri čalo... Osipovs, kurš visu laiku draudēja ar asinsizliešanu. Sajūtas, burtiski neaprakstāmas. Absolūta bezspēcības sajūta. Netaisnības vizualizācija visā savā godībā!
Atbrauc mācītājs. Arī viņam jāstāv. Kapos nevienu pašu nelaiž. Pēc kāda laika pie mācītāja pienāk policisti, kuri pavada mācītāju līdz kapiem novadīt svētbrīdi... Bet kam? Kapi ir tukši. Nekāda svētbrīža kapos protams nenotiek. Mācītājs mirkli uzkavējies griežas atpakaļ. Neko vairāk kā sašutumu mācītājs P. Kalks nespēj paust. Padomājis, atnākušajiem cilvēkiem viņš paziņo, ka svētdienas dievkalpojumu viņš veltīs leģionāru atcerei. Visi laipni gaidīti!
Pavadot stundu pie ielenktajiem kapiem, kuros dus arī mans vectēvs, kurš arī cīnījies vācu armijā, neko vairāk kā izmisumu sajust neizdodas. Kauns par savu valsti, pirmo reizi mūžā! Riebums arī pret policistiem, kas kā marionetes pat nespēj pasniegt roku sniegā pakritušai sieviņai, kurai ieeja kapos arī liegta. Riebums pret Osipovu un viņa naidu. Riebums pret tiem, kas tik neganti spēj lamāt mūsu karavīrus, apspļaudīt viņu atmiņu.

Leģionārs, bijušais "Daugavas Vanagu" Liepājas nodaļas vadītājs Arveds Vītols, kuru brīvās Latvijas policisti nelaiž kapos nolikt ziedus.

Pie kapiem ieraugu nākam Guntara māmiņu ar ziediem. Mēģinu sazvanīt Guntaru. Telefons izslēgts. Par Guntaru sāk uztraukties arī viņa mamma, kurai arī nav izdevies Guntaru sazvanīt. Mierinām, ka viss esot kārtībā. Visu nakti sazināšanās mēģinājumi ar Guntaru gan ir nesekmīgi. No rīta policijā izdodas noskaidrot, ka Guntars esot aizvests uz tiesu. Likšot uz "sutkām". Tiesa gan lemj citādi. Guntaram tiek uzlikt 50 Ls naudas sods. 17. marta pēcpusdienā sagaidām Guntaru pie Liepājas policijas ēkas. Pilnīgi jauno karogu, ko 16. martā noņēmu no mājas ar visu kātu, policija atņēma un neatdeva. Kādēļ? Nekādas atbildes nav vēl šobaltdien.

Tiesa norādīja uz Liepājas policijas, piedodiet, stulbumu
Guntars savu absurdo aizturēšanu protams pārsūdzēja. Otrās instances spriedums bija gaužām patīkams mums un šokējošs tiem, kas 2006. gada 16. martu pārvērta par baisu izrādi.
Lūk, izvilkums no sprieduma daļas par sabiedriskās kārtības traucēšanu:
Apgabaltiesa spriedumā konstatēja, ka G.L. administratīvo pārkāpumu izdarījis sabiedriskā vietā Krišjāņa Valdemāra ielā pie mājas Nr.70, Liepājā.
Administratīvo lietu departamenta ieskatā fakts, ka administratīvais pārkāpums ir izdarīts citiem cilvēkiem pieejamā vietā (publiskā vietā), pats par sevi nenozīmē, ka izdarītais jākvalificē kā huligānisms (sal. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 23.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-501/2006 7.punktu ).
Sabiedriskā miera traucēšana ir konstatējama, piemēram, ja nav ievērotas cilvēka tiesības uz naktsmieru, pārkāpta personas vai viņas mājokļa neaizskaramība, ierobežotas personas iespējas brīvi pārvietoties, persona ir spiesta pārtraukt vai atteikties no likumīgām darbībām (piedalīšanās kultūras vai sporta pasākumos, iepirkšanās, braukšana ar sabiedrisko transportu u.tml.), uzņēmums vai organizācija ir spiesti pārtraukt savu darbu.
Kā atzinis Senāta Krimināllietu departaments, nav pamata uzskatīt, ka ticis traucēts sabiedriskais miers un kārtība, ja notikumu redzējuši tikai notikuma dalībnieki (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2003.gada 27.maija lēmumu lietā Nr.SKK-304).
Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesa spriedumā nav noskaidrojusi, vai G.L. darbības bija vērstas uz sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu.

Savukārt sprieduma sadaļā par prezidentes publisku apvainošanu, lasāms sekojošais:
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167.pantu sīkais huligānisms, citastarp ir arī lamāšanās necenzētiem vārdiem sabiedriskā vietā. Tādējādi kritisku un iespējami aizskarošu vārdu lietošana pati par sevi nav atzīstama par sīko huligānismu, ja vien netiek lietoti necenzēti vārdi.
Piemērojot minēto tiesību normu konkrētajā lietā, gan rajona tiesai, gan apgabaltiesai, bija jākonstatē, vai pieteicējs, citastarp ir lamājies ar necenzētiem vārdiem, kā tas norādīts administratīvā pārkāpuma protokolā, proti, kādus vārdus iesniedzējs lietojis un vai tie atzīstami par necenzētiem vārdiem (sal. Augstākās tiesas Senāta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-461/2006 7.punktu.)
Necenzēts vārds ir: nepieklājīgs, rupjš, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemams vārds (arī izteiciens), kuru lietojot kāds tiek nepamatoti vai ļauni nozākāts
5.lappuse no 7
(t. i., izsmiets, nievīgi nopelts) (Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājas Valentīnas Skujiņas 2007.gada 6.marta skaidrojums).
Administratīvo lietu departamenta ieskatā vulgārismu, tas ir, rupju, nepieklājīgu vārdu vai izteicienu, kas literārā valodā nav lietojams, lietošana ir uzskatāma par lamāšanos necenzētiem vārdiem. Kā izriet no latviešu valodas vārdnīcas, padauza ir sarunvalodas vārds, kas nozīmē izlaidīgu, morāli pagrimušu cilvēku (Latviešu valodas vārdnīca. Avots. 2006). Administratīvo lietu departaments atzīst, ka šis vārds ir atzīts par sarunvalodas vārdu un tādējādi tas pats par sevi nav vulgārisms.
Tai pat laikā jāņem vērā, ka latviešu valodai vairāk raksturīgs tas, ka noteikta vārdu grupa vulgāro un lamu vārda nokrāsu iegūst īpašā pārnestas nozīmes lietojumā attiecinājumā uz cilvēku (Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājas Valentīnas Skujiņas 2007.gada 6.marta skaidrojums).
Tādējādi lietotājs vārdiem, kas paši par sevi nav rupji vai nepieklājīgi, var piešķirt šādu nozīmi. Tātad nozīme ir arī vārdu lietošanas mērķim, kontekstam, kādā vārds tiek lietots, sarunai vai diskusijai (ja tāda ir), kuras laikā vārdi izteikti.
Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesa spriedumā šos apsvērumus nav izdarījusi, tas ir, tiesa sprieduma 11.punktā vienīgi secināja, ka G.L. necenzētiem vārdiem nolamāja Valsts prezidenti.
Līdz ar to tiesa nav noskaidrojusi administratīvā pārkāpuma objektīvo pusi, tas ir, to, vai G.L. lamājās necenzētiem vārdiem.
Ievērojot iepriekš minēto, Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesas spriedums nav tiesisks un ir atceļams, un lieta nosūtāma Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.

Pārpildītā Vecrīga 2007. gada 16. martā.

Nobeiguma vietā

To, ka policija toreiz izņirgājās un primitīvi man nozaga karogu, es piedodu. 2007. gada 16. martā, kad nevienam vairs nebija likumiska spēka aizliegt gājienu, Rīgā mēs kopā ar draugiem no citām organizācijām uzrīkojām visvērienīgāko leģiona atceres gājienu pēdējo piecu gadu laikā. Gandrīz pieci tūkstoši cilvēku, starp kuriem bija arī mūsu paši Rīgas krievi un viesi no ārzemēm, bija vislabākais spļāviens to sejās, kas savu naida žulti te izlējuši pietiekami daudz. Bija pienācis laiks savu žulti savākt.
Diemžēl, dažādu notikumu dēļ, 16. marts Liepājā vairs netiek pienācīgi atzīmēts. Arī Rīgā tas tika visādi traucēts. Bet ticu, ka reiz par to nāksies atbildēt.

Papildus:

Ar pilnu sprieduma tekstu var iepazīties te: http://www.tiesas.lv/files/AL/03_2007/09_03_07/AL_0903_AT_SKA-61_2007.pdf
Leģionāru atceres diena Liepājā 2003. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31578/
Leģionāru atceres diena Liepājā 2004. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31573/
Leģionāru atceres diena Liepājā 2005. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31574/
Leģionāru atceres diena Liepājā 2006. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31576/
Leģionāru atceres dievkalpojums SV. Trīsvienības baznīcā 2006. gada 18. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31584/
Leģionāru atceres diena Rīgā 2007. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31575/

Atkal zem lupas, atkal baidāmies?

Es jau gaidīju, kad tas sāksies. Un sākās tieši pirms 8. marta. Tas nozīmē, ka gaidu pie sevis ciemos arī barkašoviešu haluja Bogdanova kolēģus- Drošības policijas diedelniekus. Vismaz tā tas līdz šim ir bijis.

Kā ierasts, ar apvainojumiem neskopojas Kremļa trubadūri. Izskatās, ka katru gadu pirms konkrētiem datumiem vai notikumiem Krievijas Ārlietu ministrijas mailserverī ieslēdzas automātiskā preses relīze, kurā jau ievietota klišeja ar "šokējošiem" paziņojumiem. Tā tas notiek sazin cik sen. Tieši to pašu čekists teica 2007. gadā. Pagājušogad šo kārti centās izspēlēt ANO Ģenerālajā Asamblejā. Toties kārtējo reizi esmu gandarīts par Ārlieta ministra Māra Riekstiņa pausto. Atšķirībā no Mareka Segliņa piesauktā nelieša Pabrika, Riekstiņš nebīstas atbildēt Maskavas propagandistiem: "Jādod kritika vēstniekam, kas izvēlas vecākā brāļa pamācošo toni, kas neveicina izpratni divu valstu starpā".
Visticamāk, ka eļļu ugunī vēl pielies pasaules daudzcietušākais- Efraims Zurofs, ar savu darbošanās imitāciju, cerot izdiedelēt no Volstrītas mahinatoriem vēl kādu naudiņu savai parazitēšanai. Tāpēc uz mums atkal paries krancis Zurofs, atkal kāds nelietis izdomās apvainot mūsu veterānus, piedēvējot tiem baisus asinsdarbus. Es gan īsti nesaprotu, vai tad viņiem nav savu briesmoņu, ka tie jāmeklē starp godīgajiem cilvēkiem?
Visbeidzot esmu vīlies šodienas publiskajos latviešu patriotos. Šī ir reize, kad vajadzētu izmantot iespēju apklusināt visus nelabvēļus uz visiem laikiem, bet nē. Atkal atsācies trīcošo roku sindroms un gaudošana pirms 16. marta. Lai tikai mēs būtu paipuisīši, lai tikai kāds par mums nepadomā sliktu. Nu nevar tā darīt! Kāds tam ir iemesls? Varbūt vēlēšanu tuvošanās, kad veco nodevēju gvardi steidz izmēst jaunie, kuru reputācija arī pelniem kaisīta?

Vēlreiz aicinu apskatīties: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/tuvojoties-16-martam.html.

P.S. Kā jau brīdināju pirms un pēc 13. janvāra, idiotu dēļ 16. marts tagad būs vēl nevēlamāks. Rīgas dome visus pasākumus aizliegusi! Paldies Štokenberg, Pabrik un co!

Panikas cēlājs

Šodien portālā "Delfi" izlasīju Ventspils Augstskolas lektora Dmitrija Smirnova pausto laikrakstam "Ventas Balss". Plašāku uzmanību šis Smirnovs ieguva pērnā gada nogalē, kad viņu aizturēja Drošības policija, saistībā ar lektora izteikto aicinājumu iedzīvotājiem neglabāt naudu bankās. Toreiz bija iespaidīga šūmēšanās, ka tas esot bijis liels vārda brīvības pārkāpums. Ziniet, es Smirnovu būtu mazliet ilgāk pamarinējis ieslodzījumā.
Nezinu, kā ar to krīzi ies tālāk. Nezinu kā pašam ies. Nav man miljoni nebaltām dienām. Visticamāk, ka viegli nebūs nevienam. Jā, tā ir taisnība, ka pie vainas ir visi tie spekulanti, parazīti, kas gribēja virspeļņu uz citu rēķina. Jā, ir sabrucis nekustamā īpašuma tirgus. Bet ne jau Latvijā. Šis tirgus ir aizgājis pa pieskari visā pasaulē. Latvijas muļķi šo sabrukumu tikai padarījuši dramatiskāku. Bez tam, ja Latvijā valdītu paši gudrākie cilvēki pasaulē, piemēram šis pats Ventspils ģēnijs Smirnovs, krīze būtu iestājusies tik un tā. Laiki, kad katrs šmurgulis varēja sevi nodēvēt par celtnieku un prasīt par savas pakaļas piecelšanu no krēsla 1000Ls mēnesī (un arī tad uz "rokas") ir garām!
Baidos izklausīties paranoisks, taču izskatās, ka šis cilvēks vēlas Latvijas sabrukumu. Nospļauties uz valdību, uz politiķiem utt. Nospļauties, ka Drošības policijā Latvijā strādā slikti un neko vairāk kā letiņu čakarēšanu pirms 16. marta nepieprot. Bet šis ir tas gadījums, kad pilnā apjomā var rādīt ar pirkstu un teikt: re kur ir nemiera cēlājs! Vēl vairāk, lasot pēdējos notikumus kaimiņos, varu pieļaut, ka Smirnovs ir Krievijas interešu labā histēriju izplatošs cilvēks. Pat ja krīze tik tiešām ir smaga un tāda būs, panikas cēlāji ir vēl bīstamāki. Jo ko gan mums visiem iesākt? Braukt uz Īriju, kur tāpat labie laiki beigušies? Meklēt palīdzību Kremlī, kurā paši vadoņi sēž bikses pielikušas? Meklēt izeju cilpās? Ziniet, ja, nedod Dievs, būtu karš, šādu cilvēku pieliktu pie sienas. To dara visos karos. Marodieri, panikas cēlāji un spiegi nevienā valstī nav cieņā un ir bīstamāki par pašiem spēcīgākajiem ieročiem. Krievijā, kuru kritizēt Smirnovs nesteidz, viņu nošautu jau tagad.

Zanders par provokācijām protesta akcijas atcelšanai, Demakovas "pretuzbrukumu" un solījumiem SVF

Tā kā to 13. janvāra draudu sakarā, kas esot bijuši lasāmi internetā, Drošības policijas Liepājas nodaļas biedru grupa zvanījās un bungājās arī pie manas mājas durvīm, prasot: ko es šai sakarā zinot, gribēju ielikt šo Māra Zandera video.
Runājot par to drošībnieku apmeklējumu, jāsaka, ka kaut ko tik stulbu un šizofrēnisku sen nebiju piedzīvojis. Biju iedomājies, ka tādas lietas notiek Baltkrievijā un Krievijā, kad pārlieku kritizē valdības ložā sēdošos tētiņus un mātītes. Bet re, izrādās FSB filiāle Drošības policija darās tāpat, neskatoties uz to, ka ārā nepatīkami drēgns 2009.gada janvāris.

Bet es jau saprotu. Par viņu bijušo priekšnieku- praktizējošu barkašovieti tik "slikti" esmu izteicies (te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/11/aunums.html un te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/01/vai-latvijas-specilie-dienesti-ir-lojli.html). Laikam jau citādi viņi nemaz neprot...

Vai Latvijas speciālie dienesti ir lojāli savai valstij?

Šā gada 24. novembrī izskanēja ziņa, ka Latvijas Nacionāli demokrātiskās partijas (LNDP) kongresā partijas biedru rindās, kuras vada Jevgeņijs Osipovs, uzņemts bijušais Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Bogdanovs. A. Bogdanovs pat nebūs ierindas biedrs, jo viņš ir šīs organizācijas centrālkomitejā. Pirmajā brīdī šī ziņa gan neliekas īpašas uzmanības vērta, tomēr pašķirstot dažus laikrakstus, atrodamas ziņas, kas liek aizdomāties. Gribas atgādināt konkrētus faktus par Jevgēņija Osipova politisko darbību, kas demonstrē tā pretvalstisko raksturu un saistību ar kriminālas ievirzes darbībām. Arī pats Jevgeņijs Osipovs nekad nav slēpis, ka no “Krievu nacionālā vienības” (Русское Национальное Единство) centra Maskavā saņēmis gan materiālu atbalstu, gan instrukcijas savai darbībai Latvijas teritorijā.

Kas ir LNDP?
Aģentūra LETA 2002. gadā ziņoja, ka liepājnieks Jevgēņijs Osipovs tika ievēlēts par LNDP priekšsēdētāju pēc tam, kad vismaz 80 nereģistrētās organizācijas "Krievu nacionālā vienotība Latvijā" jeb tā saukto barkašoviešu iestājās LNDP. Ko tad šie barkašovieši bija tādu nodarījuši, ka Uzņēmumu reģistrs atteicās to reģistrēt? Lūk, dažas liecības.

Barkašovieši Jevgeņija Osipova vadībā Liepājas Karostā militārās nodarbības rīko kopš 1998. gada. Liepājas Drošības policijas priekšnieks jau toreiz tos dēvēja par "timuriešiem". (attēls no LNDP interneta vietnes)

1998. gada jūnija laikrakstā “Kurzemes Vārds” atrodams Līvijas Leines raksts “Krievu nacionālisti? Arī Liepājā”. Raksta autore savu rakstu iesākusi sekojoši: “Viņu štābs ir neliela istabiņa. Iekārtojums askētisks. Divi rakstāmgaldi. Pie viena no tiem sēd puisis Oļegs zaļbrūni raibā armijas formastērpā. Pie otra pats Krievijas Federācijas partijas “Русское Национальное Единство" ("Krievu nacionālā vienība") Liepājas organizācijas priekšnieks Jevgeņijs Osipovs. Viņam aiz muguras karogs: uz sarkana fona balts aplis, kurā savdabīgs kāškrusts. Sarkana lente ar kāškrustu baltā aplī arī Oļegam ap piedurkni”. Intervijas laikā J. Osipovs stāsta, ka viņš galīgi neesot vienisprātis ar to, kas pašlaik notiekot Krievijā, tas ir, bijušajā PSRS teritorijā, attiecībā pret krieviem. Krievijā, viņaprāt, tiek veikts genocīds pret krievu tautu. Tas gan notiekot slēptā, maskētā formā. Bet krievu tautu žņaudzot nost. Turpinājumā J. Osipovs saka: “mēs situāciju mainīsim pašos pamatos[...]. Partijā ir pusmilitāra kārtība un disciplīna.” No raksta izriet, ka vietējo organizāciju pēc viņu partijas statūtiem sauc par rotu. Tāpēc arī viņi iet uz "Dinamo" stadionu (Liepājas policijas sporta kluba šautuve- Liepājā, Zvejnieku aleja 4/8) mācīties šaut.
2000. gada 6. janvārī šajā pašā laikrakstā lasāms raksts “Aizturēts vīrietis, kurš Liepājā sašāva policistu”. Rakstā atrodams kāds satraucošs atgadījums, kurā Liepājā bija iesaistīts kāds barkašovietis. Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā vietējā milicija aizturējusi Aleksandru Kobusu, kuru meklēja par policista slepkavības mēģinājumu. Tas notika 1997. gada 22. oktobrī Kobusu kopā ar Romānu Barančikovu Liepājā policija mēģināja aizturēt par jaunas sievietes izvarošanu. Kobuss sāka šaut uz policistiem ar pistoli un smagi ievainoja vienu kārtības sargu. Tika ierosināta krimināllieta par policista slepkavības mēģinājumu, kā arī par izvarošanu. Aģentūra LETA ziņoja, ka Kobuss bijis viens no Baltkrievijā aizliegtās apvienības "Krievu nacionālā vienotība" Minskas nodaļas vadītājiem”.

Profesionāls politiskais hameleons: attēlā pa kreisi- Jevgeņijs Osipovs 2002. gadā, kļūstot par LNDP priekšsēdi, pa labi 2007. gada 22. jūnijs, Šķēdes kāpās, noliekot sarkanas neļķes pie pieminekļa padomju patriotiem... (attēli no LNDP interneta vietnes)

Barkašovieši militārās iemaņas izmantoja arī laupot
2001. gada februārī laikrakstos bija lasāms, ka Liepājas policijai izdevies notvert bruņotu bandu, kas dažu mēnešu laikā aplaupījusi vairākas tirdzniecības vietas. Toreizējais Liepājas pilsētas un rajona Kriminālpolicijas priekšnieks Arturs Vaiteiks laikrakstiem atklāja, ka gados jaunie vīrieši bija nereģistrētās organizācijas "Krievijas nacionālā vienotība" biedri un atbalstītāji. Aizturēto vīriešu dzīvesvietās bija uzieti lieli šaujamieroču un munīcijas krājumi: pistoles ar un bez klusinātājiem, arbalets ar optisko tēmekli, automāts ar maināmu stobru, naži, karabīne, patronas, detonatori, kaujas granāta un citi ieroči, ar kuriem kopumā bija iespējams apbruņot nelielu kaujas spējīgu vienību. Aizturēto mājās tika atrasti arī dažādi priekšmeti ar barkašoviešu simboliku. Vienā slēpnī uzieta arī beisbola nūja ar organizācijas "Krievijas nacionālā vienotība" simbolu. Kad lieta tika skatīta tiesā, viens no apsūdzētajiem atklāja, ka pirms noziegumu izdarīšanas būs nepieciešams arī ierocis, tāpēc prasījuši atbalstu arī no barkašoviešu līdera J. Osipova. Tas apsolījis, ka par to viņiem nav jāuztraucas, jo to viņš nokārtošot. Tā arī tas bijis.

Ko par barkašoviešiem teica Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs
Kad laikraksta “Kurzemes Vārds” korespondente iztaujāja Drošības policijas Kurzemes reģionālas nodaļas priekšnieku Aleksandru Bogdanovu, mēģinot uzzināt viņa viedokli par barkašoviešu aktivitātēm Liepājā, Bogdanovs organizācijas biedrus nosauca par “nekaitīgiem timuriešiem”, no kuriem nav īpaši jābaidās. Varbūt sakritība, bet visus turpmākos gadus Drošības policija Liepājā pārsteidzošu centību izrādīja tieši pret barkašoviešu pretiniekiem, kad tos vajadzēja izsaukt un pratināt teju par katru sīkumu. Spilgts un uzskatāmas netaisnības piemērs bija 2006. gada februāris un marts, kad Liepājā un Rīgā tika lemts: atļaut vai neatļaut leģionāru piemiņas gājienus. Tā paša gada 23. februārī Liepājas dome izveidoja darba grupu, lai izskatītu Liepājas pilsētas pašvaldībā saņemtos pieteikumus par sapulcēm, gājienu vai piketu rīkošanu un lai nodrošinātu likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15. panta nosacījumus. Darba grupas vadītājs bija Liepājas pilsētas pašvaldības izpilddirektors Edgars Rāts. Grupas sastāvā darbojās neviens cits kā Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Bogdanovs. Kopā ar citiem darba grupas locekļiem, uzklausot J.Osipova draudus par asinsizliešanu, ja tiks atļauts leģionāru atceres gājiens Liepājā, tika pieņemts lēmums- gājienu aizliegt. Zīmīgi, ka tie, kuri gājienu vēlējās rīkot, darba grupas sanāksmēs nebija aicināti. Veselais saprāts teiktu, ka jādomā par likumību draudos rīkot asinspirti, tomēr Liepājas policisti domāja un rīkojās citādi. Kapus, kur ļaudis gribēja likt ziediņus, ielenca, pie galvenajiem vārtiem izveidotās vienīgās šaurās ieejas policisti nācējiem prasīja dokumentus, leģionārus ar ziediem cītīgi uzmanīja, kamēr barkašovieši J.Osipova vadībā stāvēja blakus policistiem ar zvaigžņotiem uzplečiem un neslēpa gandarījumu. Kā labā jau tajās dienās strādāja A. Bogdanovs, bija acīmredzami.

“Timuriešu” tieksme uz vardarbību un ieročiem
2004. gada 1. maijā Liepājā notikušais izglītības reformas pretinieku mītiņš izvērtās pamatīgās nekārtībās. Protestētāji ne tikai pārkāpa likumu, kurus nesankcionētā gājiena ielās izveda neviens cits kā Jevgeņijs Osipovs.

2004. gada 1. maijs Liepājā. Jevgeņija Osipova un viņa organizācijas sakūdīts pūlis uzbrūk policijas mašīnai. (autora foto)

2004. gada 3. jūlijs, kad pēc dažu mēnešu pavadīšanas Liepājas cietumā par pretošanos policijai, Osipovs kā varonis (ar barkašoviešiem raksturīgi sveicienu!) pamet ieslodzījumu. Zīmīgi, ka prokuratūra pret Osipovu visas apsūdzības atcēla... (autora foto)

Rīkojot gājienu pa pilsētas ielām un sakot uzrunas, protestētāji no LNDP uzbruka policijas darbiniekiem un pretojās viņu likumīgajām prasībām. Vairāki demonstranti uzbruka kārtības sargiem, nogāžot vienu arī pie zemes. Sadursmes turpinājās pie policijas automašīnas, kurā kārtības sargi centās iedabūt divus agresīvāk noskaņotos demonstrantus, kas bija uzbrukuši arī policistiem. Nekārtības turpinājās arī pie Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes ēkas Rakstvežu ielā. Pēc šīm nekārtībām LNDP līderis "Kurzemes Vārdam" žurnālistam paudis, kamēr Latvijā turpinās nerēķināties ar cittautiešu interesēm, tikmēr arī sabiedrībā valdīs šāda sašķeltība, un viņi ir gatavi rīkot ne vienu vien līdzīgu demonstrāciju, lai aizstāvētu savas intereses.

2006. gada 16. marts, Aleksandrs Bogdanovs (centrā ar melno žokejcepuri) modri sargā Liepājas kapus, lai leģionāri nevarētu tur nolikt ziedus. Gluži kā 1987. gadā, kad Liepājas miliči 18. novembrī uzbruka cilvēkiem, kas devās nolikt ziedus uz Ziemeļu kapiem. (autora foto)

Savādi notikumi Liepājā norisinājās samērā nesen, proti, 2007. gada 10. jūnija pēcpusdienā profilaktiskā reida laikā Valsts policijas darbinieki 14. novembra bulvārī aizturēja piecus 1982., 1987., 1988.un 1985.gadā dzimušus jauniešus, kuru rīcībā bija apjomīgs pneimatisko ieroču arsenāls– trīs pneimatiskās pistoles, sešas pneimatiskās šautenes, sprāgstpakete un citi priekšmeti. Policija apstiprināusi, ka konfiscētiem pneimatiskiem ieročiem ir saistība ar LNDP. Arī pats Jevgēņijs Osipovs bija spiests atzīt, ka trīs no aizturētajiem jauniešiem esot LNDP biedri. Viņš gan uzskatīja, ka nekāds pārkāpums neesot izdarīts– pneimatiskie ieroči iegādāti pakāpeniski 10 gadu laikā un tikpat ilgi ar tiem notikuši šaušanas treniņi. Paralēli tam J.Osipova organizācijas mājas lapā tika izplatīti Krieviju, krievu karavīrus un LNDP slavinoši videoklipi, kuros redzami šie paši aizturētie jaunieši formastērpos, ķiverēs, ar ieročiem rokās. Kas tie par ieročiem- pneimatiskie vai šaujamieroči un kamdēļ Osipovam tos vajag, joprojām neviens nevar paskaidrot.

2007. gada vasara. LNDP militarizētie treniņi, pēc kuriem policijai tomēr nācās aizturēt vismaz dažus barkašoviešus. Ar karogu pats Jevgeņijs Osipovs, kurš tagad esot Jakova Plinera draugs. Cik noprotams, tagad šos zēnus ar ieročiem rokās komandēs arī bijušais drošības policijas virsnieks, LNDP centrālkomitejas loceklis A. Bogdanovs. (attēli no LNDP interneta vietnes)

Satraukumu pauž tikai nedaudzi
To, ka Drošības policija ir īpašs dienests, kuram ir gan plašas pilnvaras, gan pieeja valsts noslēpumiem, nav šaubas nevienam. Tomēr vairumam valsts iedzīvotāju uzticība šādam dienestam, kura amatpersonas atklāti simpatizē Latvijai naidīgam spēkam, diez vai augs. Tāpēc sabiedrībai vajadzētu uzzināt, cik sen Aleksandrs Bogdanovs un Jevgeņiju Osipovs ir pazīstams, un cik sen Aleksandrs Bogdanovs simpatizē Osipova vadītajai organizācijai. Tāpat kādam citam dienestam, piemēram Satversmes Aizsardzības birojam (SAB), nāktos noskaidrot, vai A. Bogdanovs, ieņemot augsto amatu, ir sadarbojies ar J. Osipova organizāciju, izmantojot dienesta stāvokli ir sniedzis palīdzību šīs organizācijas kriminālajās aktivitātēs. SAB steidzami būtu jāizmeklē un jāsniedz publiska atbilde: vai pastāv kaut vismazākā iespēja, ka visa speciālā, slepenā informācija, kas skar valsts un tās pilsoņu drošību un tiesības varētu nonākt J. Osipova rīcībā, un var tikt izmantota pret valsti un šīs organizācijas politiskajiem pretiniekiem? Būtu svarīgi arī uzzināt, vai, zinot J. Osipova sakarus ar Krieviju, pastāv iespēja, ka šīs valsts speciālie dienesti varētu iegūt savā rīcībā slepenu informāciju. Pats svarīgākais: vai Aleksandrs Bogdanovs, ieņemot augsto amatu Drošības policijā, ir iesaistījis šajā dienestā līdzīgi domājošos. Vai pastāv iespēja, ka Drošības policijas Liepājas nodaļā vēl joprojām strādā personas ar līdzīgiem politiskajiem uzskatiem, kas simpatizē un izrāda pretimnākšanu kriminālām un pretvalstiskām grupām.

Visbeidzot steidzami jānoskaidro, vai visi Drošības policijas Liepājas nodaļas darbinieki savlaicīgi ir bijuši informēti par sava bijušā priekšnieka politiskajiem uzskatiem un par to savukārt informējuši savu priekšniecību Rīgā? Ja patreiz Liepājā strādājošie Drošības policijas darbinieki joprojām izliekas neko nezinām par sava priekšnieka nodarbēm, rodas jautājums: cik lojāli viņi valstij, kura maksā viņiem algu?

2006. gada 16. marts Liepājā. Barkašoviešu līderis Jevgeņijs Osipovs, Liepājas domes deputāts, bijušais maršruta taksometra vadītājs Andrejs Boboško (ar melnām acenēm centrā)un Liepājas krievu kopienas vadītājs Valērijs Kravcovs varēja būt gandarīti. Leģionāri sadzīti sniega kupenās, bet viņi pozē Krievijas televīzijas kamerām. (attēls no LNDP interneta vietnes)

Ja arī Aleksandrs Bogdanovs tik tiešām ir goda vīrs un sava dienesta laikā Drošības policijā likumus nav pārkāpis, intereses pēc gribētos uzzināt, vai tik pat remdeni un bikli viņa bijušie padotie rīkotos, ja tādu pašu interesi par ieročiem izrādītu kāda cita virziena organizācijas, kuras necīnās par krievu valodu un neatzīmē 9. maiju. Vai tik pat iecietīgas būtu visas citas tiesībsargājošās struktūras, ja Bogdanova ranga amatpersona nolemtu iestāties kādā pretējās nometnes organizācijā? Par kriminālo pagātni pat nerunājot.

Aigars Prūsis
2007. gadā