Baltops 2010 nonāk arī līdz Liepājai

Karosta aizvien vairāk paliek par Kara ostu.

Par plašajām mācībām Ventspils pusē, kurās raksta teju visi mediji, šodien bija iespēja pārliecināties arī liepājniekiem, jo šodien ap 12:00 militāro mācību “Baltops 2010″ ietvaros Liepājā ieradās militārais konvojs ar ASV bruņutehniku Latvijas karavīru pavadībā. Uz aptuveni vienu stundu konvojs izvietojās pie Jūras spēku mācību centra Atmodas bulvārī, kur to apsargāja zemessargi. Jau 13:00 konvojs devās atpakaļceļā, taču pietika ar šo īso brītiņu, lai liepājnieki pamanītu militāristu rosīšanos. Pamanīju arī kādu kuriozu, kad kāds automašīnas vadītājs, kura mašīnu rotāja Krievijas karodziņš, steidza to novākt, ieraugot zemessargus ar automātiem…

Nedaudz bilžu var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624250978370/

Militāro iespaidu diena Ventspilī

Mūsu sabiedrotie- ASV jūras kājnieki.

Šodien militārajās mācības "Baltops 2010", kas risinās Ventspils pusē, bija viesu diena. Es kā blogotājs un militāro lietu entuziasts biju klāt, pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai (īpašs paldies Dacei Ankipānei, jo tieši viņas apbrīnojamā enerģija visas dienas laikā bija viens liels sinerģijas centrs).
Sākums preses pārstāvjiem bija uz kuģa "Eugene A. Obregon". Ja es teikšu, ka kuģis ir milzīgs, nepateikšu neko. Tādēļ vizualizēšu to citādi- uz 250 metrus garā kuģa ir tik daudz kaujas tehnikas un mašīnu, ka ar to visu varētu ieņemt ne tikai visu Latviju. Domāju, ka zēni ar šo tehniku diezgan raiti aizšļūktu līdz pat Minskai un vēl tālāk. Un ar traktoriem un buldozeriem, kas bija uz šī kuģa, varētu nolīdzināt sazin cik kalnus. Tā starp citu var pieminēt, ka uz peldošās amerikāņu armijas tiek uzcelti arī vairāki kuteri un pontoni, kas transportē pa ūdeni kaujas tehniku. Nu iespaidīgi, ja neteiktu vairāk.

Prezidents tankista lomā.

Pēc milzīgā kuģa apskates (apskate gan bija visai nosacīta, ņemot vērā tā monstra izmērus), sekoja ērts brauciens armijas autobusā uz Vārves pludmali, kur pēc mācību scenārija tika sagatavota kaujas tehnikas izsēšanās krastā. Tiesa gan, bija jaušams, ka šodien ir preses un viesu diena. Jo gan jeņķi gan mūsējie bija labā omā un paraugdemonstrējumi vairāk līdzinājās lieliski iestudētai izrādei. Neskatoties uz to, pludmalē bija sapulcējušies daudz ventspilnieki. Bija jau arī ko redzēt. Visa pasākuma savdabīga nagla fotogrāfiem bija prezidents Valdis Zatlers, kurš tīri droši sēdēja bruņumašīnas tornī un vairāk atgādināja tanka komandieri. Gluži kā no episkām kara filmām.

Latvijas armijas visurgājējs BV-206.

Pēc Vārves sekoja ASV karaspēka nometnes apmeklējums. Par izbrīnu, it visur saskāros ar neticamu militāristu laipnību. Atceroties bērnības dienas, kad pa Liepāju vazājās padomju militāristi kerzas zābakos un nebūt neizstaroja laipnības auras, taisni vai savādas sajūtas. Starp citu, daudz labu vārdu jāsaka arī par mūsu karavīriem. Šoreiz gan galvenā loma bija ASV pusei, taču bija redzams, ka mūsu zēni gluži vai virmo, piedaloties šajās iespaidīgajās mācībās. Bija arī redzams karavīru un zemessargu prieks par kaujas tehniku-bruņumašīnām un tankiem, kuru mūsu armijai pagaidām vēl nav.

Tik daudzās hronikās un Holivudas filmās redzētais tanks M1 Abrams Ventspils ostā. Neticami.

Dienas noslēgumā- amerikāņu mehanizētā triecienspēka lepnuma- tanka Abrams apskate. Skaņas, ko tas verķis izdalīja, grozot stobru un torni, vairāk atgādināja filmā Terminators redzēto. Redzot šādu tehniku, tik ļot negribējās piekrist kādam militārajās lietās zinošam, kurš teicās, ka Latvijai tankus nevajag, jo tie esot uzbrukuma ieroči. Ai, kā negribētos, ka mūsu karavīriem nāktos iztikt bez tiem...
Visbeidzot sekoja vilciena apskate, uz kura tika sakrauta kaujas tehnika, ko pasažieru vagonā pavadīja Latvijas un ASV karavīri. Viss kā pēc smalki sarakstīta scenārija. Neliels video par to te: http://www.karavirs.lv/2010/06/amerikanu-latviesu-konvojs-no-ventspils.html

Plašāka reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624121811213/

Neliela aptauja

Kā jau esat ievērojuši, militārās un drošības tēmas man vienmēr šķitušas svarīgas. Tādēļ šad tad par to rakstu. Šoreiz izveidoju nelielu aptauju. Ja tomēr rodas viedoklis, to lieciet komentāros. Paldies!

Pieņemu, ka sāpīgi, bet manuprāt jau sen aktuāli

Tik bezjēdzīgi sagandēta valsts struktūra ir jāmaina. Patīk vai nē, bet krīzes stāvoklis uz vienu gadu būtu jāizsludina, kura laikā ir jānosaka plašsaziņas tiesības un pienākumi atspoguļot notikumus valstī. Jāpārskata ar Krieviju saistīto mediju darbības ierobežojumi.

Ekonomika
Stāvokļa ietvaros jāsagatavo eiro ieviešana jau 2010. gadā, neatkarīgi no tā, ko teiks ES institūcijas. Steidzami jāatceļ 21% PVN. Jāatsakās no aģentūru institūta, līdz ar to jāatsakās no visām funkcijām, ko citās ES valstīs jau veic komerciālās iestādes. Ministriju skaits jāsamazina. Jāapvieno Iekšlietu ministrija ar Tieslietu ministriju, Izglītības ar Kultūras ministriju, Labklājības ar Veselības ministriju. Uz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas bāzes jāizveido Attīstības ministrija, kurā jāapvieno Vides ministrija un Ekonomikas ministrija, kā to jau ieteica bēdīgi slavenā Tautas partija.

Iekšlietas un tieslietas
Jāuzsāk kardināla tiesībsargājošo dienestu pārveide: no KNAB, Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes un Drošības policijas jāizveido vienots dienests, kā to iesaka Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.
Beidzot jāatrisina ieilgusī policijas reforma, kuras laikā jāatsakās no pašvaldības policijas institūta. Jāatsakās no padomju milicijas mantojuma: jāpārtrauc dienesta pakāpju prakse Valsts policijā, tā vietā ieviešot amatu pakāpes kā Lietuvā, Igaunijā un citās Eiropas Savienības valstīs. Jāveic optimizācija smagnējā Valsts policijas struktūrā:
a) 26 reģionālo Valsts policijas pārvalžu un 26 augsti atalgotu pārvalžu priekšnieku vietā vietā jāizveido piecas novadu prefektūras- Rīgas, Latgales, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes ar pieciem novadu prefektiem;
b) jārevidē policijas smagnējā struktūra;
c) jāapvieno Satiksmes uzraudzības birojs (ceļu policija) un Dzelzsceļa policijas pārvalde.

Līdz ar Iekšlietu un Tieslietu ministriju apvienošanu, jāsamazina cietumu skaits. Atvieglota režīma cietumu apsardzība un Probācijas dienesta funkcijas daļēji jāuztic komerciālām struktūrām. Jāizveido vienoti reģionālie tiesu centri galvenos novadu aglomerāciju centros, atsakoties no tiesu struktūrām mazās pilsētās.

Aizsardzība
Beidzot jāatrisina funkciju dublēšanās jautājums starp Iekšlietu ministrijas Robežsardzes Jūras operāciju koordinācijas centru un Aizsardzības ministrijas Jūras spēku Krasta apsardzes dienestu. Jāapvieno Robežsardzes pārvaldes, kuru kompetencē nav valsts Austrumu robeža, zem vienotas pārvaldes.
Steidzami jāprasa NATO dalībvalstu atbalsts NBS kaujas spēju atbalstam, atsakoties no liekiem izdevumiem bruņojuma iegādē uz diviem gadiem. Ja netiek saņemta NATO maksājumu atlikšana un misiju līdzfinansējums ārvalstīs no diviem līdz pieciem gadiem, jāpārskata NBS dalība ārvalstu misijās.

Satiksmes nozare
Sakarā ar Satiksmes ministrijas nespēju uzturēt ceļus, jāuzsāk ceļu tīklu un infrastruktūras privāto partnerību. VAS "Latvijas pasts" ir jāprivatizē.

Informācijas nozare
Jāizveido vienota valsts raidorganizācija, apvienojot Latvijas TV, radio un VAS ''Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs''. Pilnīga sabiedrisko mediju satura revīzija.

Pašvaldības
Pilnīga administratīvi teritoriālās reformas revidēšana līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, apvienojot pašvaldības dabisko etnogrāfisko novadu robežās, radot divu līmeņu četru novadu un Rīgas administrācijas, kurā būtu pašvaldību priekšstāvju un valsts pilnvaroto amatpersonu pārvaldības. Jāatjauno agrākais apriņķu teritoriālais pašvaldību dalījums ar nosacījumu, ka apriņķa populācija nav mazāka par 10 000 iedzīvotājiem. Katrā etnogrāfiskā novadā jāizveido novada padome, kurā ir valsts pārstāvība un katra apriņķa ievēlētie pārstāvji.
Novadu administrācijai jādod tiesības rekomendēt Iekšlietu ministrijai apstiprināšanai policijas prefektu un Zemessardzes novada (brigādes) komandieri, lai kompensētu pašvaldību policijas institūta likvidēšanu.

Ja grib, tad var!

Pēdējo pusgadu vēroju un nespēju vien noticēt, cik veiksmīgi tiek uzturēts patriotiskais gars. Ja agrākos gadus par karogu nešanu vai Latvijas karodziņa pielikšanas pie mašīnas man nereti pat nācās dzirdēt idiotiskus jautājumus, tagad, paldies Dievam, lietas sāk normalizēties. Pirmssvētku laikā tas jūtami īpaši. Raidījumi televīzijās, lielākoties gan LTV1, tomēr arī citi cenšas. Arī radio, protams LR1 un LR2 ir avangardā. Laikrakstos tik daudz labu rakstu un fotogrāfiju. Kopumā Latvijas deviņdesmit gades svinības tik tiešām atstāj labu iespaidu. Vairāki plaši izskanējušie masu pasākumi, kurus cerams iekļaus Ginesa rekordu grāmata vien bija ko vērti. Kā medus dvēselei bija ziņa par jaunas kinofilmas tapšanu. Tas ir vairāk nekā priecīgs notikums. Kopš supergrāvēja "Rīgas sargi" iznākšanas, neticējās, ka tuvākajos gados taps jauna filma, kuras saturs cieši savijas ar mūsu valsts vēsturi. Bet nē. Tapusi jauna un ļoti aktuāla spēļfilma "Vienīgā fotogrāfija". Neskatoties uz to, ka filma tapusi īsā laikā, neskatoties uz pieticīgo budžetu, kinorežisores Brigitas Eglītes darbs solās būt interesants.

Visbeidzot, kad pienācis novembris, svētki tuvojas savai kulminācijai. Novados jau pilnā sparā risinās svētku svinēšana. Pats biju skatītājs armijas parādei, kuru pieņēma Valsts prezidents Valdis Zatlers. Atzīšos, no sākuma biju skeptiķis, kamdēļ tās centralizētās armijas parādes, ja katru gadu mums pašiem savi garnizoni. Tomēr redzētais nelika vilkties. Rīgas zēni no Štāba bataljona parādīja daudz jauna. Priecēja, ka Kurzemes puses zemessargiem bija laba stāja un solis. Vienīgais, ko nesagaidījām, slikto laika apstākļu dēļ neatlidoja solītā militārā aviācija.

Galu galā, prezidents liepājniekiem nelika vilties. Teju katram gribētājam, kas drēgnajā 9. novembra svētdienā ielas malā pacietīgi gaidīja iespēju sarokoties vai vismaz sasveicināties ar prezidentu, nepalika apdalīts. Prezidents Valdis Zatlers izrādījās sīksts un izturīgs vīrs. Kopā ar kundzi Lilitu Zatleri teju katram pateicās par sagaidīšanu un novēlēja priecīgus svētkus. Mums pieaugušajiem tas bija liels gods un prieks, protams. Bet bērni un jaunieši, kuru rokās bija sarkanbalti sarkanie karodziņi, bija sajūsmā. Domāju, gandarījums palika ar prezidentam. Liepāja savu prezidentu sagaidīja kā nākas. Negaidīju, ka militāro parādi atnāks noskatīties tik daudz cilvēku un, ka prezidentu burtiski visas ielas garumā sagaida ar laba vēlējumiem. Tas nozīmē, ka mūsu valstij ir labas izredzes. Neesam tomēr tik vīlušies, tik neapmierināti kā varēja šķist. Grūti ir, bet ko lai dara. Izķepurosimies!

Atjaunotās Latvijas armijas pirmsākumi

1991. gada 17. oktobrī Latvijas Republikas Augstākajā padomē pirmie zemessargi nodeva zvērestu. Viņiem pat nebija formastērpu. Bet jau 1991. gada 1. novembrī Meža kapos zvērestu Tēvzemei un tautai nodeva pirmie Latvijas zemessargi jaunajos formastērpos. Pirmie Latvijas robežsargi zvērestu nodeva 11. novembrī.

1991. gada novembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome arī nolēma nodibināt Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju. Atjaunot agrāko Latvijas Kara ministrijas nosaukumu Augstākās padomes deputāti neuzdrošinājās, baidoties, ka pasaule un vispirms jau PSRS to nesapratīs. 1991. gada 13. novembrī deputātu vairākums nobalsoja par Aizsardzības ministrijas izveidošanu.

Uniformēto zemessargu pirmais gājiens.

1991. gada 1. novembris. Pirmie drošsirdīgie Latvijas zemessargi paraksta zvērestu.

1991. gada 11. novembris. Brāļu kapos Rīgā pirmie atjaunotās Latvijas robežsardzes karavīri nodod zvērestu.

Pacilājoši, svinīgi, bet reizēm neticami. Vai tiešām viss bija beidzies? Vai tiešām mums tagad būs sava armija? Tādas domas 1991. gadā bija ne tikai man. Bet re, 1991. gada 11. novembrī latviešiem beidzot bija savs karaspēks. Mazs, vāji apbruņots un nepietiekami pieredzējis, bet savs!

1991. gada 19. novembris. Karoga pacelšana jaunajā Vārves robežsargu mācību centrā.

Mūsu armija mūs sargā

Liepājas zemessargu mašīnas 2003. gada vasarā

2003. gadā Latvija jau bija NATO jūtīs, taču par savu armijas mugurkaulu- Zemessardzi, valsts aizmirsa. Nevienam nezināmu iemeslu dēļ, zemessargu karaspēka daļas bija nožēlojamā stāvoklī vai atrdās armijas vajadzībām absolūti nepiemērotās vietās- bijušos kultūras namos, bērnudārzos utt. Zemessargu transports ne tikai nespētu doties kaujā, tas nespētu aizbraukt līdz tehniskās apskates vietai.

P.S. Vairāk par mūsu militārajām lietām esmu rakstījis te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/10/igaunija-bruojas-latvija-nek.html un te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/01/armijai-zirgus.html.

Armijai zirgus?

Kad teju, teju sabiedrība nomierinājusies, ka tās valsts aizsardzības resoru vada bijušais veterinārā dienesta vadītājs, kurš pats atzinies "neesam pārāk zinošs militārajos jautājumos", cilvēku prātiem atkal tika sagādātas jaunas vētras. Un šoreiz pie vainas pats Vinets Veldre, kurš deva vienu no savām pirmajām pavēlēm: uzsākt darbu pie zirgu goda gvardes izveides! Pats ministrs laikrakstam "Latvijas Avīze" gan pauda, ka viņam neesot doma atjaunot kavalēriju un to 21. gadsimtā sūtīt pret tankiem. Esot vien ideja izveidot zirgu goda gvardi, kas sagaidītu prominentas ārzemju personas.

Kamēr ministrs Veldre gara acīm jūsmo par Latvijas armijas kavalēriju, pašu armijai trūkst elementārākās vajadzības (autora foto)

Starp citu, pēc jaunā ministra pieteikšanas daudzi jau sāka jokot, ka Veldre, kura profesija ir veterinārārsts un kurš esot tik liels zirgu mīļotājs, ka nopircis desmit zirgus, taisīšot Latvijas armijai savu kavalēriju. Taču nepagāja ne mēnesis, kopš cienītais veterinārs sācis saimniekot Krišjāņa Valdemāra ielas namā un savu zirgmīlestību Veldres kungs cenšas iedzīvināt armijā.

Militāristi par Veldres ieceri dusmīgi
Kāds augsts Latvijas armijas apvienotā štāba virsnieks laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālistam 2008. gada janvārī pat atklāja, reizē neslēpjot dusmas, ka armijas štābs esot saņēmis aizsardzības ministra pavēli sākt darbu pie "zirgu goda gvardes" izveides, neskatoties uz to, ka aizsardzības budžetam trūkstot vairāku miljonu latu jau iesāktiem nopietniem projektiem. Joprojām neesot izveidota trešā kājnieku bataljona, neesot bruņumašīnu, štāba bataljonā nav izremontētas kazarmas. Virsnieks pat pieminēja, ka Latvijas kontingentam Afganistānā nav apbruņotu džipu, jo tie aizsardzības ministrijai neesot pa kabatai...

Vai Latvijas armijai ir vajadzīga kavalērija?
Ja arī runa ietu tikai pat godasardzes rotu vai vadu, ir skaidrs, ka mūsu valsts nevar atļauties šādu greznību. Nenoliedzami, šāds goda sardzes elements būtu skaits un ļoti prestižs. Par to mēs būtu ļoti lepni katru 11. un 18. novembri. Atsevišķas goda sardzes jātnieku nodaļas ir vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijai, Lielbritānijai un Vācijai. Sava militārā kavalērija ir arī Krievijai. Taču Veldres kungs nav pamanījis kādu atšķirību, proti, Latvijas armija nav pieminēto valstu svara kategorijā. Jāatgādina, ka visām pieminētajām valstīm ir lielākās armijas Eiropā un vienas no vislabāk finansētajām, izņemot, varbūt tikai Krievijas, kuras miljonu lielajam un izsalkušajam karaspēkam naudas nekad nebūs gana.
Latvijas armija labākajā gadījumā varētu meklēt līdzības ar nelielo Maķedoniju vai kādu citu nelielu Eiropas valsti, taču mūžīgās reformas un daudziem nesaprotamās iepirkumu procedūras, un piedevām nesenā armijas profesionalizācija armija padarījusi par kaut ko līdzīgu Vatikāna gvardei. Svētkos mūsu armija izskatās vareni: pa gaisu traucas četri lidaparāti, Daugavā noenkurojušies abi divi lielie karakuģi, kurus apsargā daži mazāki kuģīši, bet labi izkoptā parādes solī braši soļo dažādu vienību kareivji. Kulminācijas brīdī pār Rīgu skan divdesmit viena lielgabalu zalve, liekot ļaudīm patiesi lepoties, ka mūsu armijai ir ko parādīt. Bet ar to mūsu armijas līdzība ar citu valstu armijām arī beidzas. Diemžēl.

Kāda no malas izskatās mūsu armija?
Nevēlos būt bargs kritizētājs, tomēr gribas izdarīt dažus secinājumus, kas radušies pēc cītīgas sekošanas mūsu armijas matamarfozēm pēdējā desmitgadē.
No 4894 cilvēku "lielās" Latvijas armijas (pēc 2007. gada Aizsardzības ministrijas datiem), teju trešdaļa ir civilkalpotāji. Otra puse ir dažnedažādi štābi (NBS Apvienotajā štābā viens ir 8 departamenti), nodrošinājuma pavēlniecība, kuras sastāvā 2005. gadā bija divas Atbalsta bāzes, Militārās medicīnas centrs, Transporta bataljons un Nodrošinājuma bataljons, sporta klubi, kuri protams ir vajadzīgi, vismaz trīs militārie orķestri, kas arī ir vajadzīgi un muzicē vareni, nesdami Latvijas vārdu pasaulē. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja apvienot ar līdzīgu institūciju- Militāro policiju), Mācību pavēlniecība, kurā ietilpst Rekrutēšanas un atlases centrs un ducis mācību centru: NBS Instruktoru skola Cēsīs, NBS Sakaru skola un Valodu skola Rīgā, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola Kadagā, NBS Kājnieku skola Alūksnē, kas izveidota uz bijušā Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona bāzes, Jūras spēku mācību centrs Liepājā, kurā ietilpst veselas divas skolas- Jūrniecības un taktikas skola, kā arī Ūdenslīdēju skola. Bez visām šīm mācību iestādēm pastāv arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Vēl ir krietns skaits savdabīgu veidojumu, kā militāro atašeju dienests, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Ģeotelpiskā informācijas Aģentūra, Valsts aģentūra "Tēvijas Sargs" un Aizsardzības īpašuma valsts aģentūra, kurā vien strādājot 450 cilvēki (gandrīz vesels bataljons!). Arī tas ir vajadzīgs, tikai sanāk, ka atlikušajos dažos tūkstošos ietilpst lepni skanošs Štāba bataljons, kurā (pēc militārā žurnāla "Tēvijas Sargs" datiem), karavīru trūkuma dēļ dien aptuveni divi simti vīru. Agrāk to bija vismaz reizes trīs vairāk. Vēl mūsu bruņotajos spēkos ir nepilni seši simti jūrnieku (precīzi uz 2007. gadu- 558 cilvēku), ieskaitot krasta apsardzi, kuru tagad dublē iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsardze ar saviem kuģiem, nelieli Gaisa spēki ar četriem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem helikopteriem Mi- 17 un vienu čehu dāvāto lidmašīnu L- 410 (pārējie daži lidaparāti ir morāli novecojušie An- 2 un Mi- 2), kuros kalpo vien daži simti vīru un sievu (uz 2007. gadu 292 cilvēki). Starp citu, par attieksmi pret Gaisa spēkiem varēja noprast no vairāku Aizsardzības ministru izteikumiem presē. Piemēram 2001. gada septembrī laikrakstā "Kurzemes Vārds" bija lasāma intervija ar ministru Kristovski, kurš darīja zināmus dažus faktus: "­ Cilvēki skatās filmas un redz, kādas modernas lidmašīnas ir citu valstu rīcībā. Taču Gaisa spēku un dažādu aizsardzības sistēmu iegāde un uzturēšana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc mums ir precīzi jāapzinās, kādus vēlamies Gaisa spēkus nākotnē, un arī tas, kādus varam atļauties. ASV mums gandrīz par velti piedāvāja helikopterus "Cobra". Izrēķinājām, cik maksās to uzturēšana, apsvērām savas prioritātes un atteicāmies. Turklāt paši helikopteri mums neko īpaši būtisku nebūtu devuši, jo ar tiem kopā nepieciešamas ar citas Gaisa spēku atbalsta vienības. Piemēram, reaktīvās lidmašīnas, raķešu kompleksi un cita veida bruņojums. Jāskatās reāli, mēs to pagaidām nevaram atļauties... " Pagājuši septiņi gadi un attieksme mainījusies maz.

Latvijas armijas mugurkauls ir Ādažu bāze, kurā mitinās teju vienīgās kaujasspējīgās latvju armijas vienības. Divi puslīdz nokomplektēti kājnieku bataljoni un dažas nelielas specializētas vienības kā atmīnētāji, militārie ķīmiķi utt., kuriem jāgādā par mieru Afganistānā, Irākā un vēl sazin kur, tikai ne pašu zemē. Pēc 2007. gada datiem kopumā mūsu armijas Sauszemes spēkos ietilpst 971 cilvēks (Igaunijas sauszemes spēkos ir aptuveni 3000 karavīru). Cik zināms, tad Sauszemes spēkiem praktiski nekāda bruņutransporta, izņemot trīs Čehijas dāvātos tankus T- 55, no kuriem viens vairs neesot braucams, un divas bijušo Sužu izlūkdesanta bataljona BRDM-2 bruņumašīnu, nav. Kas noticis ar duci deviņdesmito gadu sākumā dāvātajām ''Scania'' bruņumašīnām SKP m/42, nav. Tās mēģināja modernizēt, bet iespējams tās vairs nespēj izkustēties no vietas, jo Zviedrijas armijas vajadzībām tās tika ražotas no 1943. līdz 1947. gadam. Vien zināms, ka viena tāda ir Robežsardzei. Tikmēr mūsu Ziemeļu kaimiņu igauņu armijas rīcībā ir apskaužams bruņutehnikas autoparks: 60 moderni Somijas XA- 180 bruņutransportieri, 32 padomju ražojuma BTR- 30, 7 padomju BRDM-2 un 9 Dienvidāfrikas ražojuma Mamba APC.

Liepājas zemessargu transports- tā sauktie Kristovska un Eihmaņa sagādātie nekam nederīgie Land Roveri, un dažas citas sarūsējušas grabažas (autora foto)

Citviet esmu lasījis, ka mūsu bruņotajos spēkos ietilpst arī Zemessardze, kas ''esot mūsu drošības stūrakmens''. Agrāt tā tiešām bija iespaidīga brīvprātīgo armija- teju 17 000 vīru. Tomēr zinot pēdējo piecu gadu notikumus, kuru laikā Zemessardzi- patriotisku un drosmīgu vīru kopumu sāka reformēt, izformēt un restrukturizēt, tāds čiks vien sanāca. 2007. gadā Zemessardzes rindās bija vien 10 385 cilvēku. Sava taisnība visticamāk bijusi tiem, kas centās Zemessardzei radīt tādu kā regulārās armijas apveidus, dažus tās bataljonus specializējot. Piemēram, tagad Daugavpilī bāzējas mūsu bruņoto spēku artilēristi- 34. zemessardzes artilērijas bataljons, savukārt varen garu un reizē gaužām neveiklu nosaukumu tagad nes 31. zemessardzes bataljons. Tas tagad ir Aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem bataljons. 17. zemessardzes bataljons kļuvis par pretgaisa aizsardzības bataljonu. Tiešī šīs vienības zemessargi ir tie, kas pēdējos gadus katru 18. novembri ar saviem zviedru pretgaisa aizsardzības lielgabaliem drebina Rīgu. Taču šo nebeidzamo reformu rezultātā kādas iespaidīgas izmaiņas ierindas zemessargi nav sajutuši. Krietns skaits bataljonu likvidēti, piedēvējot tam apvienošanās mirāžu, lai itkā optimizētu tehniskos līdzekļus, bruņojumu un nekustamos īpašumus, kuros apvienotajiem bataljoniem mājot. Bet ikviens var pārliecināties, ka Zemessardze no šīm izmaiņām praktiski neko nav guvusi. Daudzviet bataljoni mitinās tādās pašās nepiemērotās telpās. Piemēram Liepājā zemessargu mājvieta jau vismaz desmit gadus ir bijušajā bērnu dārzā. Jauni vai vismaz labāki transportlīdzekļi, nerunājot par kaujas tehniku, zemessargu rīcībā nav nodoti (vai tas tiek tā slēpts, ka visus neatkarības gadus par to nekas nav zināms). Kardinālu uzlabojumu formastērpu sakarā arī nav kopš deviņdesmito gadu vidus. Kā zemessargi, tā viņu jaunā maiņa jaunsargi izskatās gaužām žēlīgi. 2008. gada janvārī jaunsargu mājas lapā gan beidzot bija lasāms, ka izveidotas pirmās skices jaunajam jaunsarga formas tērpam. Taču cauri jaunsardzei jau izgājusi vesela paaudze, kura mīlēt Latviju mācījās vecās drānās...
Par bruņojumu, kas pietiktu visiem brīvprātīgajiem gan mācībām, gan, nedod Dievs, kara gadījumā, nav dzirdēts. Sekojošs vienkāršā cilvēka secinājums: kamdēļ bija vajadzīga šī Zemessardzes "restrukturizācija", ja līdz 2008. gadam NATO valsts bruņoto spēku sastāvdaļai nav notikušas kaut cik jaušamas izmaiņas lielāku kaujasspēju virzienā?

"Lindau" klases mīnu meklētājs "Namejs" ir 1960. gadā Rietumvācijā būvēts kuģis, kas mūsu flotes rīcībā nonāca tikai 1999. gada rudenī. To pamatoti varēja uzskatīt par vecu, tomēr labu kuģi, jo tika pamatīgi saremontēts un kopts. Nezināmu iemeslu dēļ jūrniekiem ar to lika veikt tālus pārgājienus ļoti sarežģītos metereoloģiskos apstākļos gan Ziemeļjūrā, gan citos ūdeņos, kaut kuģa pamatuzdevumi ir mīnu meklēšana piekrastes ūdeņos. (autora foto)

Kādai vajadzētu būt Latvijas armijai?
Cik ziņojuši paši militāristi, to rīcībā 2007. gadā bija budžets 508,08 miljonu ASV dolāru lielumā. Zināms, ka no šīs naudas tiekot uzturēta Latvijas Bankas Aizsardzības pārvalde, daļēji Drošības policija. Tiek celtas jaunas sporta halles, kuras līdzfinansē Aizsardzības ministrija. Tāpēc liels kumoss militāristiem iet secen.
Nav saprotams, kādēļ valstij, kurai ir stratēģiska nozīme visa reģiona mērogā, joprojām nav vismaz vienas kaujas spējīgas brigādes, kuras rīcībā būtu vismaz minimālais skaits bruņutehnikas, kas nepieciešama gan dalībai ārvalstu misijās, gan lokālajām vajadzībām, piemēram, mācībām vai dabas stihiju laikā. Kā tas var būt, ka Latvijas armija karo Afganistānā un Irākā, bet tās karavīriem pat nav atbilstoša ekipējuma? Kā tas var būt, ka Jūras spēku vajadzībām pērk karakuģus, kuri pēc tam bāzējas bez maz vai Liepājas centrā, kamēr Aizsardzības ministrijai piederošās piestātnes Karostā stāv tukšas vai tiek izmantotas citiem mērķiem? Kā tas var būt, ka koka mīnu traleris ''Namejs'', kurš paredzēts piekrastes ūdeņu attīrīšanai no mīnām (būvēts turpat pusgadsimtu atpakaļ, tomēr pienācīgi remontēts un modernizēts), tiek dzīts uz Ziemeļjūru pa 6 metrus augstiem viļņiem tā, ka tas izļodzas pa visām šuvēm, lai pēcāk par šo "varoņdarbu" dižotos vai visās avīžu slejās? Kā lai nesmejas par Gaisa spēkiem, no kuru rīcībā esošiem četriem helikopteriem MI- 17, viens tika aprīkots ar salonu augstu amatpersonu pārvadāšanai? To par pārvietošanās līdzekli bija iecienījusi bijusī valsts prezidente. Un te jau arī ir atbilde, kādai būtu jābūt mūsu armijai. Vismaz tādai, lai par to nesmietos. Tādēļ zirgu goda sardzi mūsu armijai nevajag.

Aigars Prūsis