Divkosīgā lielvalsts

Pirmais, ko gribējās bilst ir sekojošais- šodien TV skatījos kā tikšanās reizē ar ASV prezidentu Baraku Obamu par nemieriem Kirgizstānā, kas jau prasījuši vismaz 200 cilvēku dzīvības, runā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Neskatoties uz to, ka Kirgizstānā ir Krievijas karabāze un šajā valstī ir krietns skaits krievu (vairāk nekā 7%), krievu valoda ir valsts valoda, un neskatoties uz to, ka Krievija uzkrītoši manifestē savas tiesības iejaukties jebkur un jebkad, ja tiekot ''aizskartas'' Krievijas intereses (bet varbūt simtiem beigtu un simtiem tūkstoši dzīvu uzbeku bēgļu gaitās nav Krievijas interese?), Dmitrijs Medvedevs ar granīta stingru seju paziņoja, ka Krigizstānā notiekošais ir šīs valsts iekšējā lieta. Tai pašā laikā tik ļoti "cērtas" acīs šī divkosība, atceroties to pašu 2008. gada augustu, kad Maskavai pietika vien formāls iemesls, lai paziņotu, ka Gruzija realizējot genocīdu pret brālīgo Dienvidosetijas tautu un ar tankiem dotos ''piespiest'' Gruziju mieram. Un varētu jau saprast Krievijai tik ierastās manieres visur un vienmēr bāzt savu degunu, kur kaimiņa duksis nebāž savu metamo, jo tā jau pie viņiem pieņemts. Bet atceroties 2008. gada augusta informatīvo karu Krievijas medijos, kad ziņu sižetos it kā no Chinvali tika ziņots, ka gruzīņi tur apslaktējuši vairākus tūkstošus miermīlīgo iedzīvotāju, šodienas Krievijas varas iestāžu vienaldzīgā attieksme šķiet vairāk nekā šokējoša, zinot, ka Kirgizstānā notiekošais nav veselajam saprātam pieņemams.

Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.

Militāro iespaidu diena Ventspilī

Mūsu sabiedrotie- ASV jūras kājnieki.

Šodien militārajās mācības "Baltops 2010", kas risinās Ventspils pusē, bija viesu diena. Es kā blogotājs un militāro lietu entuziasts biju klāt, pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai (īpašs paldies Dacei Ankipānei, jo tieši viņas apbrīnojamā enerģija visas dienas laikā bija viens liels sinerģijas centrs).
Sākums preses pārstāvjiem bija uz kuģa "Eugene A. Obregon". Ja es teikšu, ka kuģis ir milzīgs, nepateikšu neko. Tādēļ vizualizēšu to citādi- uz 250 metrus garā kuģa ir tik daudz kaujas tehnikas un mašīnu, ka ar to visu varētu ieņemt ne tikai visu Latviju. Domāju, ka zēni ar šo tehniku diezgan raiti aizšļūktu līdz pat Minskai un vēl tālāk. Un ar traktoriem un buldozeriem, kas bija uz šī kuģa, varētu nolīdzināt sazin cik kalnus. Tā starp citu var pieminēt, ka uz peldošās amerikāņu armijas tiek uzcelti arī vairāki kuteri un pontoni, kas transportē pa ūdeni kaujas tehniku. Nu iespaidīgi, ja neteiktu vairāk.

Prezidents tankista lomā.

Pēc milzīgā kuģa apskates (apskate gan bija visai nosacīta, ņemot vērā tā monstra izmērus), sekoja ērts brauciens armijas autobusā uz Vārves pludmali, kur pēc mācību scenārija tika sagatavota kaujas tehnikas izsēšanās krastā. Tiesa gan, bija jaušams, ka šodien ir preses un viesu diena. Jo gan jeņķi gan mūsējie bija labā omā un paraugdemonstrējumi vairāk līdzinājās lieliski iestudētai izrādei. Neskatoties uz to, pludmalē bija sapulcējušies daudz ventspilnieki. Bija jau arī ko redzēt. Visa pasākuma savdabīga nagla fotogrāfiem bija prezidents Valdis Zatlers, kurš tīri droši sēdēja bruņumašīnas tornī un vairāk atgādināja tanka komandieri. Gluži kā no episkām kara filmām.

Latvijas armijas visurgājējs BV-206.

Pēc Vārves sekoja ASV karaspēka nometnes apmeklējums. Par izbrīnu, it visur saskāros ar neticamu militāristu laipnību. Atceroties bērnības dienas, kad pa Liepāju vazājās padomju militāristi kerzas zābakos un nebūt neizstaroja laipnības auras, taisni vai savādas sajūtas. Starp citu, daudz labu vārdu jāsaka arī par mūsu karavīriem. Šoreiz gan galvenā loma bija ASV pusei, taču bija redzams, ka mūsu zēni gluži vai virmo, piedaloties šajās iespaidīgajās mācībās. Bija arī redzams karavīru un zemessargu prieks par kaujas tehniku-bruņumašīnām un tankiem, kuru mūsu armijai pagaidām vēl nav.

Tik daudzās hronikās un Holivudas filmās redzētais tanks M1 Abrams Ventspils ostā. Neticami.

Dienas noslēgumā- amerikāņu mehanizētā triecienspēka lepnuma- tanka Abrams apskate. Skaņas, ko tas verķis izdalīja, grozot stobru un torni, vairāk atgādināja filmā Terminators redzēto. Redzot šādu tehniku, tik ļot negribējās piekrist kādam militārajās lietās zinošam, kurš teicās, ka Latvijai tankus nevajag, jo tie esot uzbrukuma ieroči. Ai, kā negribētos, ka mūsu karavīriem nāktos iztikt bez tiem...
Visbeidzot sekoja vilciena apskate, uz kura tika sakrauta kaujas tehnika, ko pasažieru vagonā pavadīja Latvijas un ASV karavīri. Viss kā pēc smalki sarakstīta scenārija. Neliels video par to te: http://www.karavirs.lv/2010/06/amerikanu-latviesu-konvojs-no-ventspils.html

Plašāka reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624121811213/

Citas pasaules

Pēdējā laikā, esot interneta vidē, lielākoties lasu un skatos daudz vēsturisko resursu. Īpašu sajūsmu rosina fotogrāfijas, kas tapušas laikos, par kuriem vien lasāms grāmatās. Viens no manu zināšanu baltajiem plankumiem bija pilsoņu karš ASV. Protams, tā jau nav, ka nebūtu šo to par to lasījis vai redzējis kādu miglfilmu. Taču tādu pamatīgu izpratni un skaidras vizualizācijas par šo periodu ASV vēsturē esmu guvis, apmeklējot un pastudierējot vairākas interesantas vietnes, piemēram šo te: http://www.civilwarphotos.net/. Kaut kas jau tajā visā ir: fotogrāfijās redzēt cilvēkus, kuri dzīvojuši 150 gadus atpakaļ.

Ja reiz paliekam ASV vēstures lauciņā, tad vēl viens fotoblogs, ko regulāri apmeklēju ir Shorpy.com. Pārsteidzošas fotgrāfijas, kuras ikvienu ieved pavisam citos laikos. Tiesa, jeņķu pasaulē. To var aplūkot te: http://www.shorpy.com/.
Starp citu, pagājušonedēļ beidzot nopirku sen ievēroto Lato Lapsas sarakstīto "Brīvības grāmatu". Atzīšos, ka pirku to dēļ Ziemeļkorejas, kuru L. Lapsa esot apmeklējis. Diemžēl, esmu vīlies. Jau pats autora garadarba sākums pagalam pārsteidza, proti, grāmata veltīta diviem viņa kaķiem. Laikam ar tādu attieksmi Lapsa grāmata rakstījis un uzdevis. Priekš kaķiem. Lai man piedod Lato Lapsa, taču grāmata uzrakstīta feļetona garā. Grāmatas pirmajā daļā autors nemitīgi atsaucas uz Džordža Orvela antiutopiju "Nineteen Eighty-Four". Visticamāk, ka līdzību ārprātīgā Kim Čen Ira valdītajā Ziemeļkorejā ar Dž. Orvela darbu ir vairāk nekā vajag, taču, pērkot latvieša žurnālista grāmatu, biju cerējis vismaz uz mazliet lielāku dokumentālo faktu atstāstījumu, subjektīvām pārdomām un kaut nelielu redzētā iztirzājumu plašākas reportāžas veidā. Ak jā, vienviet L.Lapsa atsaucas uz Artemija Lebedeva ceļojumu pa Ziemeļkoreju. Nez vai tas bija prātīgi, jo pazīstamā krievu dizaina granda ceļojums viņa mājas lapā sanāci krietni vien saturīgāks. Tik pat kritisks esmu par grāmatas otro daļu, kas veltīta Turkmenistānai. Fakts, ka šajā Vidusāzijas valstī valda pilnīgs ārprāts, arīdzan ir uz delnas. Taču Lapsas darbs vairāk iederētos kāda sestdienas žurnāla atvērumam ar nosaukuma "Tēvoča Muhameda stāsts netīrā tējnīcā".

Ziemeļkorejas sakarā iesaku aplūkot šo fotoblogu: http://sergeydolya.livejournal.com/59591.html.

Piedodiet, atvainojiet, bet tas jau paliek smieklīgi

Pērn Krievija sacēla vētru par to, ka tā esot superlielvalsts, kas savu robežu tuvumā ārzemju karabāzes necietīšot. Krievijas armija "vienlīdzīgā cīņā'' uzvarējusi agresīvos gruzīnus, tāpēc esot laiks ASV ierādīt īsto vietu. Ar atklātu uzpirkšanu Krievija panāca, ka Kirgizstāna sāk žagoties Manasas bāzes sakarā. Maskavas politiskie huligāni jau sadomājās tiktāl, ka visos ziņu kanālos sāka bļaustīties par savas armijas sūtīšanu uz Kirzgistānu, lai gādātu par mieru šajā Vidusāzijas reģionā. Tikmēr ASV ar kirgīziem vienojušies, ka Manasā ASV kara bāze paliks. Maksās tikai par to vairāk. Agrāko 17 miljonu ASV dolāru vietā par vienu gadu maksās trīs reizes vairāk. Vēl vairāk, ASV un Kirgizstānas vienošanos pasaules ziņu mediji tulko īsi un kodolīgi- pilnīga Krievijas ārpolitiskā sakāve. Kirgīzi i krievu naudu savāca, i izkaulēja samaksas palielināšanu no jeņķiem. Pat paši Krievijas mediji, kuri vēl saglabā nominālu neatkarību no Kremļa, jau atzinuši: jā, esam dabūjuši pa dibenu...

Vietā arī atgādināt neseno nonsensu Krievijas attiecībās ar Baltkrieviju, kuru Kremļa punduris un viņa sestais- Ģima lācēns gara acīm jau redzēja kā savu satelītu. Bargais tēvocis Lukašenko skaidri un gaiši paskaidrojis, ka Baltkrievija ir neatkarīga valsts, kura nebūt nealkst pēc siltuma Krievijas smirdošajās padusēs. Lukašenko jau maijā pauda to, no kā Maskavas feodāļi bijās visvairāk: Baltkrievija vairs neklanīsies Krievijai.

Smaidu pagājušo nedēļ izraisīja kāds savāds atgadījums Ukrainā. Pareizāk sakot, absolūta ukraiņu miliču ņirgāšanās par Krievijas "spicāko" karaspēka veidu- jūras kājniekiem, kuri uz šosejas vecā autobusā noturēti visu dienu līdz saules dūrienam.

Te nu bija, "ģeržava, matuška, Staļins".Pēc visa tā Krievijas prezidentam neatliek nekas cits, kā meklēt draudzību ar citām valstīm. Šoreiz Namībiju un co. Izrādās, ka Krievija esot stratēģiskais Namībijas partneris. Šai mazapdzīvotajai Āfrikas valstij Krievija piegādājusi zvejas tīklus un avīžpapīru veselu 7 miljonu ASV dolāru apmērā. Tiešām iespaidīgi, vai ne?

Nepieciešama vakcīna pret idiotismu

Nu pat atgriezos no neliela brauciena un pirmais, ko ziņās pamanīju, ir 16. maijā notikušie "Draudzības" dienu pasākumi. Pareizāk sakot, kaut kā pa ausu galam dzirdēju, ka Rīgas domes žuliki to zilo gājienu tomēr neatļāva. Bet nē. Izrādās Administratīvā rajona tiesa domā citādi. Rīgā iet gājienos ir tiesības tikai okupantiem. Un tagad arī homoseksuālistiem.
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.

Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?

Pērtiķu planēta

Viņiem būs jāatrod kāds cits, kurš uzrakstīs nākamo stimulēšanas likumprojektu.

Portālā "Delfi" lasu un neticu savām acīm: ASV afroamerikāņu kopienas pārstāvji pauduši sašutumu par laikrakstā "New York Post" publicētu karikatūru, kura esot rasistiska un pielīdzinot ASV prezidentu Baraku Obamu pērtiķim, kas ir vēsturiski ierasts simbols, lai izteiktu rasistisku attieksmi pret melnādainajiem. Nu piedodiet atvainojiet, atkal sākas. Neesam vēl beiguši bērt pelnus uz galvas par holokaustu un rasismu, ko pa visu varu visai pasaulei cenšas piespēlēt kā akcijas preci, kad kādam atkal ienācis prātā pašam sevi salīdzināt ar pērtiķi, kas tapis iemūžināts karikatūrā. Nu padomājiet tikai, pērtiķis esot vēsturiski ierasts simbols, lai izteiktu rasistisku attieksmi pret melnādainajiem! Neesmu amerikānis, neesmu dzimis vai dzīvojis Luiziānā, varbūt tādēļ pirmo reizi dzirdu apgalvojumu, ka pērtiķis esot ierasts simbols nēģerim. Manuprāt tieši melnādaino uzvedība un hiperholokausta parodēšana, meklējot vainu baltajā ādas krāsā, ir lielākais nēģeru nelaimes iemesls.
Starp citu, pērtiķis par karikatūras varoni kļuvis kāda prozaiska iemesla dēļ, proti, turienes policija bija spiesta nošaut simtkilogramīgu šimpanzi, jo dzīvnieks, kas tika turēts kā mājdzīvnieks, gandrīz nogalināja sava saimnieka draugu un uzbruka policijai.

Atvainošanās par karikatūru: http://www.nra.lv/zinas/17515-laikraksts-atvainojas-par-pertika-karikaturu.htm.

Par naudas lietām un krīzi

Laikrakstā "Dienas Bizness" lasāma ārkārtīgi interesanta intervija ar ASV strādājošo latviešu uzņēmēju Mārtiņu Lauvu. Tiem, kas lielajā naudas katlā vēl nav tikuši, intervijā atradīs daudz jauna. Piemēram: ''[...] Patēriņa tirgus var radīt lokālu krīzi, kāda tā ir Latvijā. Pēdējā nekustamā īpašuma krīze Amerikā bija 1991. gadā pēc Irākas kara, kopš tā laika bija tikai pieaugums – ņemam, ņemam, ņemam... Savukārt šo krīzi radīja tas, ka neviens vairs neizvērtēja savu investīciju saturu, balstījās tikai uz tehnisko analīzi. Visi pirka miljardu vērtspapīru portfeļus, nesaprotot, kuru māju, viesnīcu vai kūrortu nopērk, savukārt Eiropas vecās bankas diemžēl visu to vājprātu finansēja. Vienā brīdī, kad pati apakša nokustējās (parādījās reāli mājsaimniecību bankroti), pašā patēriņa tirgū nekas traģisks nenotika. Faktiski maksātnespējīga kļuva nabadzīgākā daļa, vismazāk vērtīgie īpašumi Amerikā. Amerikānis, kurš varēja maksāt 500 dolārus mēnesī par savu māju, nevarēja maksāt 600. Baņķieri man piekritīs, ka šāds problēmkredītu apjoms nav nekas ārkārtējs. 5 – 7 % nelikvīdi kredīti – kas tas bankai ir? Nekas! Bet, ja uz 5 – 7 % uzbūvē triljonu dolāru finanšu piramīdu, tajā mirklī gan sākas problēmas.[...]"

Intervija pilnībā atrodama te: http://www.db.lv/Default2.aspx?ArticleID=548478cb-56bd-4390-80b3-a9521c82432f

Žurku skrējiens

Skatoties uz pašmāju politiķu reakciju pēc jaunā ASV prezidenta ievēlēšanas, pārsteidz, cik veikli dažs labs pārmeties no karojoša ērgļa par miera balodi. Pārsteidz, ka cilvēki, kas vēl nesen ar putām uz lūpām lādēja ikvienu, kas kritizēja Džordžu Bušu, bet tagad acis nemirkšķinot slavē jauno ASV izvēli.
Joprojām uzskatu, ka Sadams Huseins bija labāks, nekā tūkstošiem mirušu jaunu amerikāņu un tūkstošiem trakojošu dvieļgalvu Irākā, kas nākotnē nevilcināsies spridzināt vilcienus arī Latvijā. Subjektīvi es nekad neesu slēpis, ka starp Demokrātu vai Republikāņu tandēmu, pēdējie vismaz nav apkaunoti ar tādu briesmoni kā Franklins Delano Rūzvelts un var lepoties, ka to rindās ir bijis Ronalds Reigans. Taču pat minimālas konsekvences mūsu valsts politiķi taču varētu saglabāt. Pat pavirši palapojot pēdējo piecu gadu laikrakstus, redzams, ka teju visi Latvijas politiskie trubadūri mētājušies pa pašlabuma vagām kā nelabie.

2003. gads. ASV Valsts sekretārs Kolins Pauels, kurš pirms pašām 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām nodevīgi pamet savus agrākos darba devējus, ANO mītnē Ņujorkā demonstrē stikla flakoniņu ar kādu, iespējams, indīgu vielu. Visi zin, ka tie ir meli. Latvijā valdošais sviests gan nē. Seko arī Latvijas politiķu reakcija. ''Nostājoties Francijas un Vācijas pusē, mēs varbūt novērsīsim karu, bet vājināsim NATO un zaudēsim savu stiprāko un vienīgo stratēģisko partneri- ASV'': izteiksmīgi pauž Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Artis Pabriks. Lietot vārdu "okupācija" Irākas sakarā nevar, jo tas saasina stāvokli pasaulē, laikrakstam "Rīgas Balss" atkal skaidro Latvijas Ārlietu ministrs Artis Pabriks, Tautas partijas biedrs.

2005. gads. "Ja Latvija atsauc bruņotos spēkus no Irākas, tā sniedz atbalstu teroristiem!": laikrakstam "Diena" stingri pauž Ojārs Kalniņš. Tikmēr šajā bezjēdzīgā karā Latvija sāk zaudēt savus karavīrus. Joprojām nekas neliecina, ka Ojārs Kalniņš ar savu patronesi Vairu Vīķi Freibergu kravā somas, lai dotos mūsu zēniem uz Irāku palīgā.

2007. gada vasara. Valstī joprojām plosās ASV vēstniecības atbalstītā neotolerances vilnis. Vērmaņdārzā izrādās visādi slaisti un homoseksuālisti, gan pēcāk- 4. jūlijā braši ap Ketrīnas Todas Beilijas sarūpētām tortēm pieplok vietējais politiskais sviests. Kad tiek ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Valdis Zatlers, šī vienlīdzības, savstarpējās cieņas un iecietības mācība nāk visā savā godībā. Preses konferencē par jaunievēlēto prezidentu atklāti ņirgājas divas liberāla laikraksta žurnālistes- Baiba Rulle un Gunta Solga. Pie Saeimas jauno prezidentu sagaida "Jaunā laika", "Saskaņas centra" un biedrības "Delna" sakūdīti cilvēki, kuri sauc "Aploksnes, aploksnes!'' un ''Zaglis, zaglis!".

2007. gada rudens. Pārpildīta Latvijas Universitātes Lielā aula, kurā pulcējušies gan studenti, gan arī daudzi sabiedrībā pazīstams sviests no opozīcijas un valdošās koalīcijas, daudzi ārvalstu vēstnieki, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadība, "Parex bankas" vadītājs Valērijs Kargins un citi. Skaļu aplausu sagaidīta, ierodas ASV vēstniece Latvijā.
"[...] Kā teicis prezidents Bušs, mēs atbalstīsim tos, kas aizstāv brīvību. Mēs nerīkosimies citu vietā tad, ja viņiem pašiem ir rīcības brīvība to darīt. Tas ir kaut kas tāds, kas jums jāizdara savā labā [...] Valdība eksistē, lai kalpotu tautai — visai tautai, nevis tikai tās daļai[...] Esam redzējuši notikumus, kas šķiet pretrunā ar mūsu kopīgajām vērtībām. Piemēram, mēģinājumi tiesās ielikt tiesnešus, kas "zinās, kas jādara", mēģinājumi manipulēt ar likumiem, kas nosaka drošības iestāžu darbību, lai pieļautu lielāku politisko iejaukšanos, publiskas kampaņas, kas diskreditē tiesības un likuma varu sargājošas institūcijas,"- tikai daži fragmenti no ASV vēstnieces Latvijas Republikā Ketrīnas Todas Beilijas uzrunas Latvijas Universitātē.
"Beilijas runa bijusi draudzīga, atklāta un ieturēta «republikānisma garā». Vēstniece uzrunājusi visu sabiedrību, norādot, ka demokrātija nav perfekta, bet trausla sistēma. Beilijas teiktais atspoguļojot ASV pausto nostāju. ASV politika vienmēr bijusi mesiāniska, ar lielu ticību progresam.[...] Vēstnieces runā nav izskanējis nekas tāds, kā dēļ varētu tikt celtas pretenzijas un ko varētu uzskatīt par diplomātiski nepieklājīgu,'' medijiem pauda nākamā dienā pēc ASV vēstnieces runas Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Artis Pabriks, joprojām Tautas partijas biedrs.

2008. gada rudens. "[...] Pēdējā laikā ASV prestižs ir būtiski krities un tas atsaucas arī uz Latviju kā ASV partneri. Obama ir tas prezidents, kurš spējīgs pēc iespējas veiksmīgāk panākt tādas Amerikas atgriešanos, kurai uzticas,'' uzskata Artis Pabriks, tagad jau partijas "Citai politikai" biedrs. Pabriks Latvijas Radio 1 arī atklāj, ka iekšēji viņš un viņa partija esot cerējusi uz šādu vēlēšanu iznākumu. Viņš un Sorosa sponsorētais Baraks Obama esot domubiedri.

Atsevišķa saruna būtu par Kārli Streipu. 2008. gada 4. novembra LTV raidījumā "Skats no malas'' šis cilvēks sabradāja pēdējās savas vizuālās cilvēcības paliekas. Ar vāji slēptu labbatiku un smaidu paziņodams, ka Džons Makkeins ir vecs un slims cilvēks, kas sirgst ar ādas vēzi, tāpēc līdz pirmās prezidentūras termiņa baigām varot nemaz neizdzīvot, Streips atļāvies pārkāpt TABU, ko vesels cilvēks nedarītu. Pretīgi.

Naftas cena

22. oktobrī Londonas Naftas biržā naftas cena nokritusi līdz 64,48 USD par vienu barelu. Krievijas un OPEC mēģinājums vienoties par augstākas naftas cenas noturēšanu beidzies ar neveiksmi. Tas nozīmē, ka kādu laiku pasaulē valdīs relatīvs miers. Krievija, kuru visticamāk tuvākajā laikā gaida jaunas grūtības, jo ir pazīmes, ka sāks kristies arī gāzes cenas, nespēs glābt ne Putina VDK šaika, ne padomju parauga cenzūras radītā pseidovarenība. Un tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā Krievija nevarēs atļauties savu kaimiņvalstu terorizēšanu. Nāksies vien Putinam samierināties ar "spēka demonstrēšanu" savā smilšu kastē un turpināt nodarboties Nikaragvā un Ziemeļkorejā ar Krievijas ietekmes palielināšanu.
Ja naftas cena nokritīsies līdz līmenim, kādu to uzturēja visdižākā ASV prezidenta Ronalda Reigana administrācija astoņdesmito gadu sākumā, sekos tas, kas notika ar sarkano kolosu uz māla kājām- plašās un mazapdzīvotās valsts sabrukums. Ar to arī apsveicu.

Irāka un tās diktators Sadams Huseins

Irāka, kādu šodien mēs pazīstam, izveidojās 1920. gadā. Irākas valsts izveidi patiesībā sekmēja Lielbritānija, kas paturēja šīs valsts patieso kontroli arī pēc tās suverenitātes pasludināšanas 1932. gadā. Britu impērijai kontrole pār šo naftas zemi bija ļoti svarīga. Tādēļ jau 1925. gadā Irākas naftas atradņu izstrādes koncesiju ieguva angļu, franču un amerikāņu kopuzņēmums "Turkish Petrolium". Pēc četriem gadiem to pārdēvēja par "Iraq petrolium". Kaut 1952. gadā Irākas ienākumi no šīs kompānijas naftas ieguves pieauga par vairāk nekā 50%, irākiešu naidīgo attieksmi pret Rietumiem tas nemazināja.

Sadama Huseina ceļš uz varu
Sadama Huseina īstais uzvārds ir Al-Tikritī. Nākamais Irākas diktators dzimis 1937. gada 27. aprīlī, Tikrītas pilsētā, kas atrodas aprtuveni 150 km no Bagdādes. S. Huseina tēvs bija vienkāršs zemnieks, kas visu mūžu kopa zemi. Smagā darba nomocīts zemnieks mira, kad S. Huseinam bija tikai deviņi mēneši. Pēc irākiešu paražām tēva brālis- Al Hadžs Ibragims, armijas virsnieks, kurš cīnījās pret britu okupāciju, kļuva par Huseina ģimenes galvu. Bez Sadama, kā jau musulmaņu zemēs ierasts, ģimenē bija krietns skaits bērnu un iztikšana bija gaužām nabadzīga.

1954. gadā jaunais Sadams Huseins būdams Bagdādes "Hark" koledžas students, iestājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas (BAAS) slepenā šūniņā. Jāmin, ka BAAS bija partija, kuras ideoloģija bija bāzēta uz sociālisma un arābu nacionālismu bāzēta kustība. Jau 1957. gadā Huseins kļūst par pilntiesību ""baasistu". Seko Huseina aktīva dalība divos mēģinājumos gāzt Irākā valdošos režīmus. Pirmo reiz viņš piedalās nemieros pret Britu monarhiju, bet 1959. gadā Sadams Huseins piedalās Irākas diktatora, armijas brigādes ģenerāļa Abdela Kerima Kesina gāšanas mēģinājumā, kurš līdzīgā veidā varu ieguva gadu iepriekš. Par to Huseinam tika piespriests nāvessods. Tikai pateicoties tam, ka viņam izdevās bēgt uz Sīriju, pēcāk uz Ēģipti, nāves sods palika neizpildīts. Kad Kesina režīms tika gāzts, Huseins atgriezās Irākā un kļuva par BAAS reģionālā biroja vadītāju.

1968. gadā BAAS beidzot iegūst varu. Par Irākas vadītāju kļūst ģenerālis Ahmads Hasans al Bakrs, kura meitu aprec Huseins. Līdz ar to Bakrs un Huseins kļuva par BAAS ietekmīgāko spēku.

Tai pašā gadā S. Huseins kļuva par Revolucionārās padomes locekli. Pēc gada Huseins absolvēja Bagdādes universitāti "Muntasīrija", iegūstot jurista diplomu.

Irākas politika
1970. gadā Irākas valdība noslēdz vienošanos ar kurdu minoritāti par autonomijas izveidi nākamo četru gadu laikā. Taču 1974. gadā kurdi pauž aktīvu neapmierinātību, kad Irākas valdības nosprauž topošās Irākas Kurdistānas robežas. Autonomijā neatrodas naftas laukiem bagātā Kirkūka. Bez tā Irākas valdība bija sākusi Kirkūkas apgabala arabizāciju, izspiežot kurdus. Seko ASV un toreizējās ASV sabiedrotās Irānas atbalstīta kurdu sacelšanās. Kurdu nemieri ilgst veselu gadu, līdz 1975. gadā Bagdāde ar Irānu paraksta tā saukto Alžīras vienošanos, kas paredzēja vairāku Irākas robežapgabalu nodošanu Irānai. Līdz ar to uzlabojās arī abu kaimiņvalstu attiecības, kamēr Huseina armija kurdu nemierus stingri apspieda.

Abu valstu attiecības uzlabojas tiktāl, ka Irāka izdzen no valsts Irānas šaha lielāko pretinieku- ajatollu Ruhollu Homeinī. Šī izdzīšana, lai piekāptos prorietumnieciskai Irānai, kalpoja par iemeslu, tam, ka Huseins tika pasludināts par ajatollas Homeinī personīgo ienaidnieku. Vēlāk tas nospēlēja ļoti svarīgu lomu gaidāmajos notikumos abu valstu starpā...

1972. gadā Irāka paraksta sadarbības līgumu ar komunistisko PSRS. 1973. gadā pēc padomju "draugu" ieteikuma seko "Iraq petrolium" nacionalizācija. Šī nacionalizācijas bija viens no priekšnoteikumiem PSRS draudzībai, lai apturētu lēto naftas straumi Rietumu virzienā.
No 1971. līdz 1978. gadam Huseins mācās Bagdādes kara akadēmijā. Paralēli tam Huseins, būdams Revolucionārās padomes priekšsēdētāja vietnieks vadīja visskaļāko akciju savas valdīšanas laikā, deportējot ceturtdaļmiljona kurdu un izveidojot gar Irānas robežu 25 km platu tā saukto "arābu joslu". Šajā joslā tika nojaukti vairāki simti kurdu ciemati, bet kurdu vietā apmetās etniskie irākieši, kas bija lojāli jaunajai Irākai.

1979. gada 16. jūlijā, novirzot no valsts vadības sievasstēvu, Huseins kļuva par Irākas prezidentu un bruņoto spēku virspavēlnieku.

Pēc nākšanas pie varas Huseins labākajās tirānu tradīcijās sāka savu bijušo domubiedru arestus. Sekoja gan politisko oponentu, gan pašu biedru tiesāšanas, spīdzināšanas un pat nošaušanas.
Kad vara Irākā tika pilnībā sakoncentrēta Huseina rokās, sākās viena no asiņainākajām vēstures lapusēm reģionā. Tiesa, lielā mērā sekojošais karš un Huseina režīma sāktās "tīrīšanas" katalizēja kaimiņvalsts Irāna, kas kūdīja Irākas šiītus sākt bruņotu sacelšanos pret valošajiem sunnītiem. Šiītu sacelšanās pret sunnītiem nonāca jau tiktāl, ka 1980. gadā tika organizēts terora akts, lai nogalinātu Irākas vicepremjeru, vienīgo kristiešu pārstāvi Bagdādē- Tariku Azizu.
Visu šo notikumu gaitā Sadams Huseins spēra pretsoļus un aktualizēja Irākas pretenzijas uz Irānas robežu apgabaliem. Paralēli tam Huseins, uzbrūkot Irānai, cerēja pārtraukt Irānas aktīvo atbalstu kurdu nemierniekiem.

Irākas- Irānas karš
Astoņu gadu ilgais karš sākās 1980. gada 22. septembrī, kad sākās plaša mēroga Irākas uzbrukums Irānai. Irākas mērķis bija panākt ar naftu bagātās Irānas Huzistānas provinces pievienošanu Irākai. Irāka jau paspēja šo Irānas provinci pārdēvēt par Arabistānu. Paralēli tam Irāka centās iegūt kontroli pār Šat al Arab ūdens ceļu.

Tā kā Irānā proamerikānisko šahu nomainīja Islāma Republikas revolucionāri, ASV nolēma sodīt Irānu, sniedzot iespaidīgu atbalstu Sadama Huseina režīmam. Visa kara laikā ASV Irākai piešķīra iespaidīgu daudzumu modernu ieroču. Bez tam CIP sāka piegādāt Sadama armijai informāciju no savām izlūkošanas lidmašīnām AVACS par Irānas armijas izvietojumu, ļaujot Irākas gaisa spēkiem ar to efektīvi cīnīties.

Sadams Huseins apliecināja arī savas iespaidīgās duālista spējas, saglabājot ciešas saiknes ar PSRS, kas paralēli ASV ar smago bruņojumu un rūpniecisko aprīkojumu apgādāja Irāku.
ASV bija Irākas pusē arī tad, kad 1981. gadā Izraēlas Gaisa spēki sabombardēka irākiešu kodolreaktoru "Osiris", ko uzbūvēja francūži. Neticami, bet toreiz Izraēlas rīcību ASV pat nosodīja ANO Ģenerālās asamblejas sēdē. Neilgi pēc tam Irāka un ASV atjaunoja diplomātiskās attiecības, kuras tika sarautas pēc 1967. gada izraēļu- arābu kara.

1984. gadā notika tā sauktā "Neprātīgā kauja", kad El Kurnas robežu rajona purvainajā apvidū kaujā devās aptuveni miljons karavīru. Pret Irānas armiju Huseina militāristi izmantoja savus ķīmiskos ieročus.

1986. gadā ANO nāca klajā ar ziņojumu, ka Huseins pret Irānu izmanto ķīmiskos ieročus. ASV gan tas netraucēja turpināt Irākas atbalstīšanu. Visabsurdākā ASV rīcība izpaudās tieši kara pēdējos mēnešos, kad Irāna un Irāka savstarpēji gremdēja savu pretinieku naftas platformas un tankkuģus. Arī šajā kara posmā ASV palīdzēja Irākai, saspridzinot vairākas irāņu naftas platfromas. Virsotne ASV liekulībai bija virs Persijas līča notriektā Irāņu aviosabiedrības lidmašīna ar 290 civilajiem pasažieriem. Tiesa, ASV to noliedza.

Irākas un ASV savstapējās attiecības manāmi atsala vien tad, kad līdz sabiedrībai nonāca "Iran- kontra" dokuments, kas apliecināja, ka ASV devušas bruņojumu arī Irānai.
Kad 1988. gada augustā ajatolla Homeinī piekrita pamieram ar Irāku, Huseins 9. augustu pasludināja par Lielās uzvaras dienu, kam par godu tika būvēti grandiozi monumenti un pieminekļi. Karš bija atņēmis dzīvību aptuveni miljonam cilvēku.
Pēc kara Huseins pacietīgi sāka nodot savas asinis. Kad to bija pusotrs litrs, irākiešu mākslinieki no Huseina asinīm uzrakstīja Korānu.

Irākas iebrukums Kuveitā
Irākas iebrukums Kuveitā notika laikā, kad Irāka pārcieta ļoti smagu ekonomsiko depresiju, kas radās Irānas- Irākas kara dēļ. Valsts ārējais parāds sniedzās vismaz līdz 80 miljardiem ASV dolāru. Valsts atjaunošana nenotika iecerētajos apjomos, jo valstij bija lieli parādi. Cerētais politiskais un eonomiskais atbalsts no valstīm, kas atbalstīja Irāku kara laikā, izpalika. Taču galvenais Irākas krīzes iemesls bija straujais naftas cenu kritums pasaules tirgū, proti, naftas cena svārstījās no 11 līdz 19 ASV dolāriem par barelu. Šo kritumu ASV spiediena rezultātā izraisīja divas valstis- Apvienotie Arābu Emirāti un Kuveita. Kad Irāka lūdza Kuveitai aizdevumus, lai atjaunotu savu ekonomiku, Kuveitas emīrs atteica, sakot, ka Irānas draudu vairs neesot, tādēļ Irākai pašai jātiek galā. Var tikai minēt irākiešu sašutumu un paša Huseina dusmas, kad Irākai ar graujošā astoņu gada kara sekām, bija jācīnās vienai, zinot, ka Irāku uz karu kūdīja vairums Persijas līča valstis un ASV.

Sekoja Irākas "atbilde Kuveitas ekonomiskajai agresijai". Irākiešu armija 1990. gada augustā bez īpašām grūtībām šķērsoja Kuveitas robežu un sakāva skaitliski nelielo Kuveitas algotņu armiju. Vietā minēt, ka Kuveitai nav savas nacionālās armijas. To formē līdzīgi kā franču leģionu no algotņiem, kuriem bieži vien pat nav ne etnisku, ne ideoloģisku saišu ar Kuveitu.
Tālāk sekoja vairākas ANO rezolūcijas, kas nosodīja Irākas iebrukumu. Kad nekādu rezultātu sarunu laikā nebija, ASV sāka veidot koalīcijas spēkus Kuveitas atbrīvošanai.

1991. gada 17. janvārī Normana Švarckopa vadībā ASV un Lielbritānijas spēki sāka savu uzbrukumu Irākai. Atbildot uz to Irāka sāka ar raķetēm apšaudīt Izraēlas pilsētas un Saūda Arābijas teritoriju, kurā uzturējās ASV armija. Pēc tā ASV piešķīra Izraēlai lielu militāro pabalstu, kas ļāva uzstādīt visā Izraēlas teritorijā pretraķešu aizsardzības sistēmu "Patriot".
Līdz ar ASV uzlidojumiem strauji pieauga bojāgājušo irākiešu civilistu skaits. Redzot, ka ASV neatturas bombardēt Irākas civilos objektus, Huseins nolemj Irākas armijas un industriālajos objektos izvietot kuveitiešu ķīlniekus.

1991. gada 24. februārī ASV ar sabiedrotajiem sāk sauszemes operāciju. Ekonomiski un militāri novājinātās Irākas armijas pretošanās tika salauzta ļoti ātri. Jau 26. februārī, redzot acīmredzamo Rietumvalstu pārspēku, Irākas armija Kuveitu pamet. Seko noteikumi Irākai, kurus paraksta Savfanas irākiešu karabāzē, kuru ieņēmuši ASV spēki.
Irākas sakāves iespaidoti, sacelšanos atsāka kurdi, kuri pārņēma savā kontrolē praktiski visu Irākas Kurdistānu. Kurdu nemiernieki ar lielām cerīgām lūkojās Rietumvalstu virzienā, kura solīja gāzt Sadama Huseina režīmu. Taču solītā atbalsta vietā pie kurdiem ieradās Irākas armijas vienības, kuras kaut ASV sakautas, tomēr vēl kaujas spējīgas sacelšanos apturēja, bet sacelšanās dalībniekus nežēlīgi sodīja.

Irāka pēc Persijas līča pirmā kara
Pēc ASV uzvaras, Irākai tika liegts naftas eksports. Kad 1991. gada nogalē Irākai tika atļauts tirgot naftu nelielos daudzumos, Sadams Huseins atteicās. Tikai 1995. gadā Huseins piekrita naftas eksportam, lai gūtu līdzekļus civilajām vajadzībām. Pirmā Rietumu palīdzība uz daudzo karu nomocīto Irāku atnāca tikai 1997. gadā. Pēc Unicef datiem 1999. gadā, mazu bērnu mirstība Irākā bija visaugstākā kopš Persijas līča kara. Naftas embargo izgāzās un palīdzības programmas koordinators Denis Halidejs no amata atkāpās, paužot, ka blokāde kaitē tikai Irākas miermīlīgajiem iedzīvotājiem nevis Huseinam.

1999. gadā naftas embargo Irākai tika atcelts pilnībā, paralēli tam sākās jauna konflikta eskalācija, kad ANO inspektori pa Irāku nesekmīgi meklēja masu iznīcināšanas ieročus, bet Irākas militāristi bieži vien lika tiem šķēršlus.

Laikā, kad ASV Balto namu plosīja bēdīgi slavenais seksa skandāls, orālā seksa mīļotājs Ovālajā kabinetā izsludināja operāciju "Tuksneša vētra". Operācijas ietvaros tika atsākta dažādu Irākas industriālo un militāro objektu bombardēšana. Bombardēšanas rezultātā dzīvību zaudēja 62 irākiešu militāristi un ap 200 guva savainojumus. Pēc tā Irāka aizliedza visas inspekcijas savā teritorijā.

Tālāko mēs zinām visi
2000. gada novembrī par ASV prezidentu kļuva Džordžs Bušs jaunākais. Tieši tāpat kā tēvs, šis Bušs arī bija kategorisks spēka piekritējs Irākas sakarā. Jau no pirmajām savas prezidentūras dienām Bušs darīja zināmu, ka ASV vēlas mainīt Irākā valdošo režīmu pret demokrātiju.
2003. gada martā ASV sāka Irākas "demokratizāciju", kura turpinās vēl šobaltdien. Uz 2007. gada 2. janvāri Irākā bojā gājuši variāk nekā 3000 ASV karavīru un vēl vairāki simti ASV sabiedroto valstu, tostarp Latvijas, militārpersonas. Irākas zaudējumi aprēķināti ir ļoti neprecīzi. Domājams, ka to skaits jau ir mērāms simtos tūkstošos.

Irākas karš ir sašķēlis ne tikai islama pasauli. Tas radījis plaisu pašos Rietumos. Kaut bijušais Irākas diktators un ASV sabiedrotais pazemojošā veidā jau pakārts šiītu radikāļu gaviļu pavadīts, vecā Irākas politiskā sistēma demontēta, miers un demokrātija Irākā šķiet vismaz tuvāko gadu laikā nebūs. Jau ir pazīmes, ka Irāka kļuvusi par ASV otro Vjetnamu. Ar ko tas beidzās, visi ļoti labi zin...

Aigars Prūsis