Divkosīgā lielvalsts

Pirmais, ko gribējās bilst ir sekojošais- šodien TV skatījos kā tikšanās reizē ar ASV prezidentu Baraku Obamu par nemieriem Kirgizstānā, kas jau prasījuši vismaz 200 cilvēku dzīvības, runā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Neskatoties uz to, ka Kirgizstānā ir Krievijas karabāze un šajā valstī ir krietns skaits krievu (vairāk nekā 7%), krievu valoda ir valsts valoda, un neskatoties uz to, ka Krievija uzkrītoši manifestē savas tiesības iejaukties jebkur un jebkad, ja tiekot ''aizskartas'' Krievijas intereses (bet varbūt simtiem beigtu un simtiem tūkstoši dzīvu uzbeku bēgļu gaitās nav Krievijas interese?), Dmitrijs Medvedevs ar granīta stingru seju paziņoja, ka Krigizstānā notiekošais ir šīs valsts iekšējā lieta. Tai pašā laikā tik ļoti "cērtas" acīs šī divkosība, atceroties to pašu 2008. gada augustu, kad Maskavai pietika vien formāls iemesls, lai paziņotu, ka Gruzija realizējot genocīdu pret brālīgo Dienvidosetijas tautu un ar tankiem dotos ''piespiest'' Gruziju mieram. Un varētu jau saprast Krievijai tik ierastās manieres visur un vienmēr bāzt savu degunu, kur kaimiņa duksis nebāž savu metamo, jo tā jau pie viņiem pieņemts. Bet atceroties 2008. gada augusta informatīvo karu Krievijas medijos, kad ziņu sižetos it kā no Chinvali tika ziņots, ka gruzīņi tur apslaktējuši vairākus tūkstošus miermīlīgo iedzīvotāju, šodienas Krievijas varas iestāžu vienaldzīgā attieksme šķiet vairāk nekā šokējoša, zinot, ka Kirgizstānā notiekošais nav veselajam saprātam pieņemams.

Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.

Piedodiet, atvainojiet, bet tas jau paliek smieklīgi

Pērn Krievija sacēla vētru par to, ka tā esot superlielvalsts, kas savu robežu tuvumā ārzemju karabāzes necietīšot. Krievijas armija "vienlīdzīgā cīņā'' uzvarējusi agresīvos gruzīnus, tāpēc esot laiks ASV ierādīt īsto vietu. Ar atklātu uzpirkšanu Krievija panāca, ka Kirgizstāna sāk žagoties Manasas bāzes sakarā. Maskavas politiskie huligāni jau sadomājās tiktāl, ka visos ziņu kanālos sāka bļaustīties par savas armijas sūtīšanu uz Kirzgistānu, lai gādātu par mieru šajā Vidusāzijas reģionā. Tikmēr ASV ar kirgīziem vienojušies, ka Manasā ASV kara bāze paliks. Maksās tikai par to vairāk. Agrāko 17 miljonu ASV dolāru vietā par vienu gadu maksās trīs reizes vairāk. Vēl vairāk, ASV un Kirgizstānas vienošanos pasaules ziņu mediji tulko īsi un kodolīgi- pilnīga Krievijas ārpolitiskā sakāve. Kirgīzi i krievu naudu savāca, i izkaulēja samaksas palielināšanu no jeņķiem. Pat paši Krievijas mediji, kuri vēl saglabā nominālu neatkarību no Kremļa, jau atzinuši: jā, esam dabūjuši pa dibenu...

Vietā arī atgādināt neseno nonsensu Krievijas attiecībās ar Baltkrieviju, kuru Kremļa punduris un viņa sestais- Ģima lācēns gara acīm jau redzēja kā savu satelītu. Bargais tēvocis Lukašenko skaidri un gaiši paskaidrojis, ka Baltkrievija ir neatkarīga valsts, kura nebūt nealkst pēc siltuma Krievijas smirdošajās padusēs. Lukašenko jau maijā pauda to, no kā Maskavas feodāļi bijās visvairāk: Baltkrievija vairs neklanīsies Krievijai.

Smaidu pagājušo nedēļ izraisīja kāds savāds atgadījums Ukrainā. Pareizāk sakot, absolūta ukraiņu miliču ņirgāšanās par Krievijas "spicāko" karaspēka veidu- jūras kājniekiem, kuri uz šosejas vecā autobusā noturēti visu dienu līdz saules dūrienam.

Te nu bija, "ģeržava, matuška, Staļins".Pēc visa tā Krievijas prezidentam neatliek nekas cits, kā meklēt draudzību ar citām valstīm. Šoreiz Namībiju un co. Izrādās, ka Krievija esot stratēģiskais Namībijas partneris. Šai mazapdzīvotajai Āfrikas valstij Krievija piegādājusi zvejas tīklus un avīžpapīru veselu 7 miljonu ASV dolāru apmērā. Tiešām iespaidīgi, vai ne?

Nepieciešama vakcīna pret idiotismu

Nu pat atgriezos no neliela brauciena un pirmais, ko ziņās pamanīju, ir 16. maijā notikušie "Draudzības" dienu pasākumi. Pareizāk sakot, kaut kā pa ausu galam dzirdēju, ka Rīgas domes žuliki to zilo gājienu tomēr neatļāva. Bet nē. Izrādās Administratīvā rajona tiesa domā citādi. Rīgā iet gājienos ir tiesības tikai okupantiem. Un tagad arī homoseksuālistiem.
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.

Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?

Cik tālu gatavi aiziet?

Šodien laikrakstā "Diena" lasāms Latvijas Universitātes asociētās profesores Vitas Zelčes raksts par skandalozo Krievijas mācību grāmatu un turienes izglītības sistēmas tieksmēm vulgarizēt padomju režīma upurus. Neviļus, redzot pašmāju politiskās elites pozīciju leģionāru dienas sakarā (kuru par korektu starptautiskajā arēnā vismaz padara Māra Riekstiņa pozīcija), kamēr Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs atklāti ņirgājas par Austrumeiropas vēsturi, izmantodams terminus, kas vairāk pienāktos Josifa Staļina preses sekretāram, grūti saglabāt bieži piesaukto mieru un pietāti. Neko vairāk kā pretīgumu sajust nav iespējams. Neko briesmīgāku nav iespējams iedomāties: kā var noslepkavot miljoniem cilvēku utopisku mērķu vārdā vai miljoniem sievietes un bērnu nomērdēt badā, lai revidētu etnisko sastāvu paša valstī? Bet baisākais, izskatās, ka šodienas Krievijas varturi to būtu gatavi atkārtot. Vismaz savās slimajās domās noteikti, jo šodienas pasaule vairs nav tā, kāda tā bija agrāk. Pat mēģinājums aizskart ukraiņus Krievijai beigtos ar pamatīgu pērienu zem jostas vietas. Ukraina ir lielvalsts. Ar mums gan mazliet sliktāk...

Ziniet, vietā atgādināt, ka Ādolfs Hitlers bija viens negantākajiem diktatoriem pasaules vēsturē, taču tik atbaidošu liekuļošanu, slimu naidu pret paša tautu, viņš demonstrēt vismaz vairījās. Izskatās, ka Putina- Medvedeva tandēms ir labi Staļina skolēni. ''Labestīgais tēvocis'' Josifs viņiem abiem labvēlīgi papļikšķinātu pa vaigiem.
Kad runā par notikumiem Krievijā un Latvijas varas ložas reakciju uz tiem, es atceros nesen pāršķirstītas 1939. un 1940. gada Latvijas avīzes. Piemēram, 1939. gada nogalē kā maza necila ziņa otrajā lapas pusē ievietots, ka Somijā notiek nelielas vietēja rakstura cīņas ar Sarkano armiju. Ne par upuriem, ne par ko citu nav minēts. Tur pat blakus tiek rakstīts par milzīga HES būvniecību Padomju Savienībā un panākumiem cīņā ar analfabētismu. Tādā pašā gaisotnē viss turpinās līdz 1940. gada jūnija beigām. Laikraksti lieliem un trekniem burtiem raksta par kūdras izmantošanu apkurē, seko prezidenta vizitācijai uz kādu skolu vai miestiņu, taču kā tāds ikdienas notikums rakstīts par sarkanās armijas rosīšanos otrpus robežai. Tā tas turpinās, turpinot idiotizējot sabiedrību, kamēr nākamie laikraksta numuri iznāk jau ar citiem nosaukumiem. Un tad jau laikrakstu pirmajās slejās tiek slavēts dižais tautu vadonis Staļins...

Krievijas latentā varas konfrontācija

Rubļa vērtības krišanas ēnā, 2. martā paliek gads, kopš mazais Ļeņingradas lācēns kļuvis par Krievijas prezidentu. Kaut Kremlis joprojām turpina imitēt prezidentūras un premjera vienoto un nedalāmo kopkursu, īstenība ir cita. Pašā Krievijā kurn un kurn ne pa jokam. Medvedevs aizvien biežāk tiek kritizēts par atklātu marionetismu, savukārt, iejuties prezidenta tronī, viņš nebūt nealkst būt Putina pakalpiņš. Visspilgtākais šīs nepakļaušanās solis bija tā sauktie automobiļu nemieri Vladivostokā pērnā gada decembrī. Turienes milicijas šefs atteicās izpildīt Krievijas Iekšlietu ministra, faktiski Putina ielikteņa rīkojumu, vietējam OMON izdzenāt protestējošos. Kad sekoja Putina kategoriskais lūgums Medvedevam turienes gubernatoru atlaist no darba (Krievijas reģionālos milicijas priekšniekus ieceļ vietvaldis- gubernators, savukārt vietvaldi var atcelt tikai prezidents), lācēns parādīja zobus un nepaklausīja. Epopeja beidzās ar to, ka Putina uzdevumā uz Vladivostoku ar lidmašīnām tika nogādāts Maskavas rajona ОМОN, kas uzrīkoja īstu klopi, kamēr vietējais ОМОN ieturēja atklāti atturīgu pozīciju.
Iespējams, tieši šī iemesla dēļ ar Putina svētību arī šajā iekšlietu nozarē tika ieviesta ''caram tētiņam'' tik tīkamais termins- padotības vertikāle. Saskaņā ar pēdējām izmaiņām Krievijā ir 208 milicijas specvienības: 121 milicijas īpašo uzdevumu vienības- ОМОN (krieviski- ОМОН), un 87 milicijas speciālo uzdevumu vienības (agrākais СОБР, tagad ОМСН). Ja otro- ОМСН darbs esot nākt talkā, lai apkarotu organizēto noziedzību, tad pēc pēdējām izmaiņām ОМОN konkrēti pildīs ielu karaspēka funkcijas. Proti, patrulēšot ielās un vajadzības gadījuma dos pa purnu mītiņotājiem. Gluži vai tiek atjaunotas tradīcijas, ko tik cītīgī Rīgā realizēja bēdīgi slavenās melnās beretes 1990.- 1991. gadā. Sanktpēterburgā vien par ir izvietoti divi ОМОN bataljoni. Kopumā savu varēšanu iedot bietē gatavi demonstrēt vairāk nekā 25 000 specvienību miliču. Šis skaitlis faktiski atbilst vairāku divīziju spēkam. Starp citu, pats milicijas skaitliskais sastāvs arī ir iespaidīgs. Uz 2008. gadu Krievijas milicijā ir nepilns miljons miliču.
Tāda, lūk tā Krievijas divvaldība visā savā godībā.

Pārdomu raisoši notikumi

Pirmais, kam pievērsu uzmanību: plašsaziņas mediji atkal ziņo, ka vēl viena liksta mūsu armijai. Ādažu poligonā kārtējo reizi nelaime: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=579061. Kaut kā izskatās, ka ar to armiju mums pavisam nelāgi. Salīdzinot ar mūsu Ziemeļu brāļiem, kas pat šajos krīzes laikos savu armiju turpina stiprināt, mūsu militāristiem jāsāk sarkt.

Lūk, šis tas interesants par Igaunijā notiekošo: http://www.delfi.lv/news/world/baltics/article.php?id=23018397 un te: http://militarisms.blogspot.com/2009/01/igaunijas-aizsardzbas-ministrs-cer-uz.html.

Beidzamajos gados tā cītīgāk sekojot Latvijas militārajam resoram, esmu sapratis vienu, proti, ka īsti kaut ko joprojām nesaprotu. Kāpēc mūsu Aizsardzības ministrija ir kā tāda nolādēta vieta, kurā par ministriem ieceļ tikai amatierus vai pilnīgas neprašas? Visi priekšnoteikumi labam darbam taču ir. Ir labs budžets, ir dalība NATO, ir paša armija ar daudziem labiem karavīriem un virsniekiem. Visbeidzot kopš 1991. gada armijai savi tiešie pienākumi nav bijuši jāveic.

Ja nekā laba nenotiek, tad vismaz varam sākt sevi mierināt, ka Krievijā ir tik pat bēdīgi, kā mums. Varbūt pat sliktāk, jo ''Gazprom'' miljardi kūst kā lāstekas aprīlī. Pretēji proponētajam viedoklim, ka tur viss notiek, ka tur valda visu mīlēts tētiņš, aina gluži cita. Pirmie strīdi starp autoritāro premjeru Vladimiru Putinu un Dmitriju Medvedevu jau spiežas ārā. Tai pat laikā krievu asprāši domā pavisam citādi, dibinot Šņabja ministriju: http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/krievija/article.php?id=579120.

Ilgi gaidītais saraksts ar ASV Kinoakadēmijas gada balvas "Oskars" nominantiem tapis zināms. Mūsu "Rīgas sargus" neatradu: http://www.oscar.com/nominees/?pn=nominees.

Visbeidzot kāds priecīgs notikums. Nākusi klajā grāmata par izcilo aktrisi Viju Artmani. Jāmeklē rokās! Par grāmatas iznākšanu ziņas lasāma te: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/147225