Divkosīgā lielvalsts

Pirmais, ko gribējās bilst ir sekojošais- šodien TV skatījos kā tikšanās reizē ar ASV prezidentu Baraku Obamu par nemieriem Kirgizstānā, kas jau prasījuši vismaz 200 cilvēku dzīvības, runā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Neskatoties uz to, ka Kirgizstānā ir Krievijas karabāze un šajā valstī ir krietns skaits krievu (vairāk nekā 7%), krievu valoda ir valsts valoda, un neskatoties uz to, ka Krievija uzkrītoši manifestē savas tiesības iejaukties jebkur un jebkad, ja tiekot ''aizskartas'' Krievijas intereses (bet varbūt simtiem beigtu un simtiem tūkstoši dzīvu uzbeku bēgļu gaitās nav Krievijas interese?), Dmitrijs Medvedevs ar granīta stingru seju paziņoja, ka Krigizstānā notiekošais ir šīs valsts iekšējā lieta. Tai pašā laikā tik ļoti "cērtas" acīs šī divkosība, atceroties to pašu 2008. gada augustu, kad Maskavai pietika vien formāls iemesls, lai paziņotu, ka Gruzija realizējot genocīdu pret brālīgo Dienvidosetijas tautu un ar tankiem dotos ''piespiest'' Gruziju mieram. Un varētu jau saprast Krievijai tik ierastās manieres visur un vienmēr bāzt savu degunu, kur kaimiņa duksis nebāž savu metamo, jo tā jau pie viņiem pieņemts. Bet atceroties 2008. gada augusta informatīvo karu Krievijas medijos, kad ziņu sižetos it kā no Chinvali tika ziņots, ka gruzīņi tur apslaktējuši vairākus tūkstošus miermīlīgo iedzīvotāju, šodienas Krievijas varas iestāžu vienaldzīgā attieksme šķiet vairāk nekā šokējoša, zinot, ka Kirgizstānā notiekošais nav veselajam saprātam pieņemams.

Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.

Kā pie Jums? Pie mums nekā jauna.

Vakar vakarā, kā katru gadu, piespiedu sevi sev neraksturīgai nodarbei- atkal skatījos Eirovīziju. Katru gadu stingri un nelokāmi nolemju, ka nekad vairs. Nu varbūt šoreiz... varbūt kaut kas labāks. Cerēju uz kādiem norvēģu brīnumiem. Eh, muļķis. Vakars zaudēts- viss kā vienmēr. Labākajās multikulturālisma tradīcijās divu krāsu koncerta vadītāji, kā iepriekšējos gados daudz dienvidslāviski- grieķisko skaņu ar bezgaumīgu tartararīdi un krieva vaidēšana piecu muzikantu pavadībā. Aiz valstiskās apziņas būtu zvanījis par Aishu, kaut atzīšos tā viņas dziesma man sirdi nesildīja, taču tā kā to neļauj darīt, savu balsi atdevu beļģim.
Bet mūsu galā nekā jauna. Ja neskaita lokālos pārdzīvojumus. Nu lūk, daži. Pagājušo nedēļ izmēģināju topošo veloceliņu. Uzrakstīju par to. Biju šausmās, cik gājēji rīkojas neapdomīgi. Un re, šodien jau izlasu, ka pirmie nelaimes gadījumi.
Citādi Liepājā viss pa vecam- no rīta drēgns un apmācies, pa dienu lija, tagad saulains, taču vējains.

Beidzot internetā ir iespēja apskatīt Gruzijas neatkarības dienas militāro parādi, ko nekādi citādi neredzēju. Es tomēr apbrīnoju šo tautu. Krīze tiem nekad nav beigusies kopš 1989.gada, kad Tbilisi padomju armija ar sapieru lāpstiņām izgaiņāja demonstrantus. Tādu labklājību kā mēs viņi nav baudījuši. Arī Latvijas miera stāvoklis, ko baudām no 1991. gada augusta, šiem tikai sapņos varētu rādīties. Redz, ir taču apņēmība- trešdaļa Gruzijas zem krievu zābaka, bet svētkos smaidošas sejas, braši karavīri. Arī armija, kas cieta pamatīgus zaudējumus Krievijas iebrukuma laikā, atkopusies tik tālu, ka i jaunas formas tapušas, i jauna tehnika sadabūta. Bet mēs tik čīkstam. Kā lielākās ziņas pēdējās dienās lasāmas tikai kriminālās vēstis. Un tad vēl par Šlesera- Ušakova ģīmetnēm, kas ar pipeli uzgleznotas. Bet radio un TV visu laiku borē smadzenes par pansionātam uzdāvāto medus burku un patversmē paņemto suni. Vienkārši super!

Visapkārt sliktie

Nu padomājiet tikai, jūs mierīgi dzīvojat, esat miermīlīgs cilvēks, bet slinkie un skaudīgie kaimiņi ap jums to vien dara kā tīko jūsu namu nodedzināt un jūs pašus padarīt par bezpajumtniekiem. Skan krimināli, vai ne? Bet tādas ainas rodas prātā, pēdējo gadu laikā klausoties ziņas Krievijas TV kanālos un lasot ziņas internetā. Spriežot pēc teju visu krievu valodā translējošo TV kanālu ziņu sižetiem, pasaulē vairs nav neviena paša laba cilvēka ārpus Krievijas. Varbūt vēl abhāzi un venecuēlieši nav slikti. Bet pārējie noteikti nav nekādi labie. Pasaules sūro vēju appūstā krievzemīte ir pakļauta baisām briesmām. Nav nevienas pašas kaimiņvalsts, kurai prātā nebūtu kāda nelietība pret neaizsargāto Krieviju.
Kopīgas sauszemes robežas Krievijai ir ar 14 valstīm, bet jūras robežas ar divām. Visi, sākot ar Norvēģijas nekaunīgajiem robežsargiem, kas cenšoties izspiest krievu zvejniekus no zvejas laukiem, beidzot ar somiem, kam redz, radušies iebildumi par zemūdens gāzes vadu Nordstream, ir slikti. Vieni no negantākajiem Krievijas draudiem esot Baltijas valstis. Vieni sirpi un āmuru aizliedz, otri nemaz 9. maiju negrib svinēt. Nemaz labāki nav poļi. Bēdu ieleja pat ar baltkrieviem, kas nodevuši māmiņu Krieviju. Pārdevušies Rietumiem. Un vispār, velti tie leiši, latvieši, igauņi un poļi tur pīkst. 1939. gadā visu esot darījuši godam. Ar Hitleru kopīgs tusiņš rīkots miera labad.
To, ka nolādētie haholi ir slikti, zina taču katrs bērns nelaimīgajā Krievijā. Ukraina ir nelietīga valsts, kas sagrābusies krievzemītes vēsturiskās āres. Sākot ar Krimu un beidzot Kijevas krievzemi. Zog gāzi, pārdod ieročus asinskārajiem gruzīņiem, no Sevastopoles dzen ārā. Ukraiņi ir tik pat slikti kā pribalti. Vieni esesieši, otri benderovieši. Un atkal darbs Kremļa melu mašīnai.
Gruzija tagad ir briesmonis Nr.1. Kad gruzīņi padsmitus gadus vārījās savā sulā, tās bija gogas, kas neko neprot. Kad gruzīņu maziņā armija veselu nedēļu trieca nost Krievijas lidmašīnas un izrādīja nopietnu pretestību iebrukušajiem karapūļiem, tās vairs nebija gogas. Tie jau bija naidā zvērojošām acīm ukraiņu un amerikāņu apmācīti nezvēri, kas gatavi saplosīt māmulīti Krieviju strēmelēs. Tādēļ Kremļa melu mašīna tika likta lietā atkal. Tiesa, pašiem krieviem jau tas sāk piegriezties.
Bet to, kas notiek tālāk Austrumos, ir atsevišķa romāna vērts. Dzeltās ķīniešu ordas aiz robežas jau uzvilkušas zābakus, lai sāktu bradāt kultūras šūpuli Sibīriju. Varētu jau brēkt un draudēt tāpat kā ar gruzīņiem vai baltiešiem, bet tavu nelaimi, otrpus robežai šo bradātāju desmit reizes vairāk. Karot ar dažiem tūkstošiem bruņotu gruzīņu, avangardā sūtot daudzmaz lojālos čečeņu algotņus, ir viens, bet lieki kaitināt milzīgo ķīniešu pandu pat brūnajam krievu lācim ir gana liels risks. Tad nu atliek saglabāt pašcieņu, saspiest ciskas labi stingri un nerādīt šiem mugurpusi. Galu galā, turpat blakus baisie japāņi. Nepietiek, ka pārpludinājuši no Vladivostokas līdz Maskavai ceļus ar savām mašīnām, tie vēl tīko atņemt īsti ''vēsturiskās'' krievu zemes- Japānas Ziemeļu teritorijas- Kuriļu salas, kurās neviens dzīvs japānis jau sen nav redzēts.

Kas atliek? Meklēt citus kaimiņus. Kur? Piemēram, Namībijā. Nu un jāsamierinās citiem "stratēģiskiem" partneriem kā Dienvidosetija, Abhāzija un Ziemeļkoreja.

P.S. Es vienmēr domāju, kādēļ ir tik liela bauda un gribēšana mācīt, aizrādīt un kaunināt citus, ja paši dzīvo kā sušķi? Bet... varbūt tieši tādēļ? Vieglāk taču nolamāt televizorā amerikāņus nekā iziet ar slotu un satīrīt savu sētu...

Klucis noskalots veiksmīgi

Ārlietu ministrija 3. aprīlī apstiprinājusi, ka no Latvijas izraidīts Krievijas diplomāts Aleksandrs Hapilovs par kuru gaužām nelāgu informāciju 2008. gada oktobrī atklāja TV3 raidījums "Nekā personīga". Toreiz Hapilova sakarā Ārlietu ministrija izturējās gaužām nevaļīgi, aizbildinoties, ka nekā par šo bīstamo Krievijas spiegu nav zināms. Vēl vairāk, ministrija apliecināja, ka Hapilovs nerada draudus Latvijas drošībai. Taču nu pēc neoficiālas informācijas zināms, ka Hapilovam Latvija vairs nav pagarinājusi vīzu. Kas tad īsti sanāk? Hapilovs tomēr ir bīstams, bet Ārlietu ministrija toreiz meloja, ka nav bīstams. Vai nu Hapilovs ir brīnišķīgs Krievijas diplomāts, kuram ir gana laba reputācija, taču nezināmu iemeslu dēļ šim lieliskajam vīrietim liegta Latvijas vīza. Bet varbūt trešais variants: Hapilovs tik tiešām ir bīstams, Gruzijas puse jau brīdināja, taču kārtējo reizi lažu nolaiduši Latvijas specdienesti ar ģenerāļiem Reiniku un Kažociņu priekšgalā. Tagad Hapilovu no Latvijas izvadīja pa sētas durvīm, lai Krievija nedusmotos un neizraidītu kādu Latvijas diplomātu. Tādā gadījumā rindas kārtībā ir nākamais jautājums: kādēļ Latvijai vajag Drošības policiju un Satversmes aizsardzības biroju, ja to funkcijas lieliski izpilda TV3 raidījums "Nekā personīga"?
Ja kāds neatceras, tad TV 3 raidījums ziņoja, ka Hapilovs esot piedalījies atentāta plānošanā pret Gruzijas prezidentu. Tas noticis laikā, kad no 2000. līdz 2004.gadam Hapilovs strādājis Krievijas vēstniecībā Tbilisi. Viņš esot vervējis algotņus atentāta veikšanai. Taču pats atentāts neesot izdevies, jo noalgotie slepkavas esot iekļuvuši avārijā. Loģiski, ka Krievijas vēstniecība Rīgā kategoriski noliedza šo informāciju.

Lai nu kā, varam būt gandarīti, ka vismaz no viena aizcietējuma esam tikuši vaļā. Cerams uz visiem laikiem.

Arktiskais cirks

Izlasīju, ka Kanādas darbošanās dēļ Arktikas tuvumā, Krievija nolēmusi izveidot atsevišķu karaspēka grupējumu Arktikā. Principā, nekā sevišķa. Varētu pieļaut, ka tā ir kārtējā vārdu spēle vai Kremļa vasaļu šizofrēnija. Ko Krievija padarīs pasaules ietekmīgās valsts Ziemeļu draugam Kanādai, kura vēlas rīkot militāros manevrus savas valsts teritoriālo ūdeņu tuvumā? Taču ne viss ir tik vienkārši. Proti, daudziem šķita, ka pārklausījušies, izdzirdot ziņās stāstīto, kad pērngad Krievija iegremdēja arktiskajos ūdeņos savu karogu no metāla un 15. gadsimta tradīcijās pasludināja "jaunatklātās zemes" par savām. Ja agrāk tas tika darīts, dzenot pa priekšu tankus, bet vagonus, kur salādēt laupījumu pēc tam, tagad jārīkojas citādi. Nemitīgi tiek provocētas citas valstis. Tad to virzienā tiek sūtītas lidmašīnas, tad gar citu valstu krastiem kā līķēdājas hiēnas ganās Krievijas karakuģi. Visbeidzot, citām valstīm par spītu, tiek kopta draudzība ar dažādiem pie varas esošiem margināļiem.

Tieši tik pat murgaini un neprognozējami Krievija rīkojusies iepriekš. Piemēram, savu ekonomisko interešu vārdā anektējot citu valstu teritorijas, pasludinot tam dažādus formālus iemeslus. Tieši ekonomisko interešu vārdā Krievija joprojām par visu varu cenšas saglabāt savu militāro klātbūtni Japānai atņemtajās Kuriļu salās, kurās no Krievijas tik vien, kā atstātie gruži karaspēka daļu tuvumā vai Somijai atņemtajā Karēlijā. Tādu piemēru ir pietiekami daudz- Piedņestras reģions Moldovā, Chinvali rajons un Abhāzijas reģions Gruzijā. Nemitīgas provokācijas un politiskos satricinājumus nākas piedzīvot Ukrainai un tās Krimas reģionam. Arī Abrenes apriņķis Latvijā, kuru grūti pamatojamu argumentu dēļ Krievija ar vietējo politisko noziedznieku pazemīgo izkalpošanos piesavinājās. Savu kaimiņvalstu pastāvīga uzturēšana bailēs, spriedzē un nemitīgā konfliktā, Krievijas politiskai elitei ir tik pat nepieciešams kā zivij ūdens. Tā tas bija barbarisko Krievijas caru valdīšanas laikā, tā tas bija 20. gadsimtā. Krievijas tuvums par svētību nav bijis nevienai pašai tās kaimiņvalstij. Vai tā būtu Afganistāna, Japāna, Gruzija, Armēnija vai Ukraina, visām ticis. Nešķirojot, kas robežas otrā pusē- Rumānija, Polija, Igaunija vai Latvija. Bradātas tikušas visas valstis, kuru robežas nelaimīgā kārtā bijušas Krievijai blakus. Pilnīgi visas. No mākslīgi izraisīta bada mērdēti tika ne tikai ukraiņi, bet arī šķietami Krievijas "tradicionālie draugi" kazahi. Krievu bumbas nav saudzējušas ne Helsinkus, ne Tallinu.
Daudziem būs grūti atrast kopsakarības starp Krievijas rosīšanos ap Arktiku vai tās agrākās simbiozes Padomju Savienības intervenciju kaimiņvalstīs. Daudziem šķitīs, kāds sakars Arktikai ar komunistu izvērsto teroru pret Poliju vai Latviju? Taču paskatoties mazliet plašāk, kopsakarību netrūkst. Lūk, dažas: okupēto valstu (teritoriju) ekonomiskā kolonizēšana kā tas notika ar bijušajām padomju republikām un Austrumeiropas valstīm. Vai arī atklāta izlaupīšana kā tas notika ar Otrā pasaules karā sakauto Vāciju. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Kolonizators neapmierinājās ar izlaupīšanu un kolonizāciju vien. Lai apmierinātu savas valsts prasības pēc vergu spēka, tāds tika rasts ieņemto teritoriju iedzīvotājus izsūtot uz soda nometnēm, piedēvējot tam dažādus politiski- administratīvus eifēmismus kā ''politiski neuzticamu personu administratīvā pārvietošana''.
Skaidrs, ka mūsdienu pasaules iekārta Maskavai vairs neļauj rīkoties tā, kā tai labpaticies pēdējo četru gadsimtu laikā. Arī pati Krievija vairs nav tā. Tā nav strauji augoša impērija, no kuras bīstas visa pasaule. Tā nav dabiskais šķērslis mongoļu- tatāru iebrukumam. Šodienas Krievija drīzāk ir otra Ziemeļkoreja ar tās nenormālo valdnieku vai korupcijā slīkstoša Zimbabve, kurai palaimējies atrasties nevis smirdošā tuksnesī starp apkaltušām palmām, bet gan izrakteņu pārbagātajā teritorijā uz kuru vāji slēpjoties tēmē kāda daudz, daudz iespaidīgāka valsts Krievijas Austrumos.

Dokumentālā filma ''Gruzijas augusta hronikas''

Gruzijā ir tapusi pirmā dokumentālā filma krievu valodā par 2008. gada augusta karu starp Krieviju un Gruziju. Filma uzņemta telekompānijā "Alanija", izmantojot pašas filmētos materiālus un demonstrējot kadrus, ko publiskojusi Gruzijas Iekšlietu ministrija. Vienu vārdu sakot, iespaidīgs darbs. Katram iesaku apskatīt!

Te ir rezerves saites: http://video.google.com/videoplay?docid=79655383221050839 un te: http://www.vimeo.com/3544336.

P.S. Krievijas- Gruzijas kara sakarā svarīga ziņa: http://aillarionov.livejournal.com/72054.html