Divkosīgā lielvalsts

Pirmais, ko gribējās bilst ir sekojošais- šodien TV skatījos kā tikšanās reizē ar ASV prezidentu Baraku Obamu par nemieriem Kirgizstānā, kas jau prasījuši vismaz 200 cilvēku dzīvības, runā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Neskatoties uz to, ka Kirgizstānā ir Krievijas karabāze un šajā valstī ir krietns skaits krievu (vairāk nekā 7%), krievu valoda ir valsts valoda, un neskatoties uz to, ka Krievija uzkrītoši manifestē savas tiesības iejaukties jebkur un jebkad, ja tiekot ''aizskartas'' Krievijas intereses (bet varbūt simtiem beigtu un simtiem tūkstoši dzīvu uzbeku bēgļu gaitās nav Krievijas interese?), Dmitrijs Medvedevs ar granīta stingru seju paziņoja, ka Krigizstānā notiekošais ir šīs valsts iekšējā lieta. Tai pašā laikā tik ļoti "cērtas" acīs šī divkosība, atceroties to pašu 2008. gada augustu, kad Maskavai pietika vien formāls iemesls, lai paziņotu, ka Gruzija realizējot genocīdu pret brālīgo Dienvidosetijas tautu un ar tankiem dotos ''piespiest'' Gruziju mieram. Un varētu jau saprast Krievijai tik ierastās manieres visur un vienmēr bāzt savu degunu, kur kaimiņa duksis nebāž savu metamo, jo tā jau pie viņiem pieņemts. Bet atceroties 2008. gada augusta informatīvo karu Krievijas medijos, kad ziņu sižetos it kā no Chinvali tika ziņots, ka gruzīņi tur apslaktējuši vairākus tūkstošus miermīlīgo iedzīvotāju, šodienas Krievijas varas iestāžu vienaldzīgā attieksme šķiet vairāk nekā šokējoša, zinot, ka Kirgizstānā notiekošais nav veselajam saprātam pieņemams.

Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.

Pērtiķu planēta

Viņiem būs jāatrod kāds cits, kurš uzrakstīs nākamo stimulēšanas likumprojektu.

Portālā "Delfi" lasu un neticu savām acīm: ASV afroamerikāņu kopienas pārstāvji pauduši sašutumu par laikrakstā "New York Post" publicētu karikatūru, kura esot rasistiska un pielīdzinot ASV prezidentu Baraku Obamu pērtiķim, kas ir vēsturiski ierasts simbols, lai izteiktu rasistisku attieksmi pret melnādainajiem. Nu piedodiet atvainojiet, atkal sākas. Neesam vēl beiguši bērt pelnus uz galvas par holokaustu un rasismu, ko pa visu varu visai pasaulei cenšas piespēlēt kā akcijas preci, kad kādam atkal ienācis prātā pašam sevi salīdzināt ar pērtiķi, kas tapis iemūžināts karikatūrā. Nu padomājiet tikai, pērtiķis esot vēsturiski ierasts simbols, lai izteiktu rasistisku attieksmi pret melnādainajiem! Neesmu amerikānis, neesmu dzimis vai dzīvojis Luiziānā, varbūt tādēļ pirmo reizi dzirdu apgalvojumu, ka pērtiķis esot ierasts simbols nēģerim. Manuprāt tieši melnādaino uzvedība un hiperholokausta parodēšana, meklējot vainu baltajā ādas krāsā, ir lielākais nēģeru nelaimes iemesls.
Starp citu, pērtiķis par karikatūras varoni kļuvis kāda prozaiska iemesla dēļ, proti, turienes policija bija spiesta nošaut simtkilogramīgu šimpanzi, jo dzīvnieks, kas tika turēts kā mājdzīvnieks, gandrīz nogalināja sava saimnieka draugu un uzbruka policijai.

Atvainošanās par karikatūru: http://www.nra.lv/zinas/17515-laikraksts-atvainojas-par-pertika-karikaturu.htm.

Žurku skrējiens

Skatoties uz pašmāju politiķu reakciju pēc jaunā ASV prezidenta ievēlēšanas, pārsteidz, cik veikli dažs labs pārmeties no karojoša ērgļa par miera balodi. Pārsteidz, ka cilvēki, kas vēl nesen ar putām uz lūpām lādēja ikvienu, kas kritizēja Džordžu Bušu, bet tagad acis nemirkšķinot slavē jauno ASV izvēli.
Joprojām uzskatu, ka Sadams Huseins bija labāks, nekā tūkstošiem mirušu jaunu amerikāņu un tūkstošiem trakojošu dvieļgalvu Irākā, kas nākotnē nevilcināsies spridzināt vilcienus arī Latvijā. Subjektīvi es nekad neesu slēpis, ka starp Demokrātu vai Republikāņu tandēmu, pēdējie vismaz nav apkaunoti ar tādu briesmoni kā Franklins Delano Rūzvelts un var lepoties, ka to rindās ir bijis Ronalds Reigans. Taču pat minimālas konsekvences mūsu valsts politiķi taču varētu saglabāt. Pat pavirši palapojot pēdējo piecu gadu laikrakstus, redzams, ka teju visi Latvijas politiskie trubadūri mētājušies pa pašlabuma vagām kā nelabie.

2003. gads. ASV Valsts sekretārs Kolins Pauels, kurš pirms pašām 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām nodevīgi pamet savus agrākos darba devējus, ANO mītnē Ņujorkā demonstrē stikla flakoniņu ar kādu, iespējams, indīgu vielu. Visi zin, ka tie ir meli. Latvijā valdošais sviests gan nē. Seko arī Latvijas politiķu reakcija. ''Nostājoties Francijas un Vācijas pusē, mēs varbūt novērsīsim karu, bet vājināsim NATO un zaudēsim savu stiprāko un vienīgo stratēģisko partneri- ASV'': izteiksmīgi pauž Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Artis Pabriks. Lietot vārdu "okupācija" Irākas sakarā nevar, jo tas saasina stāvokli pasaulē, laikrakstam "Rīgas Balss" atkal skaidro Latvijas Ārlietu ministrs Artis Pabriks, Tautas partijas biedrs.

2005. gads. "Ja Latvija atsauc bruņotos spēkus no Irākas, tā sniedz atbalstu teroristiem!": laikrakstam "Diena" stingri pauž Ojārs Kalniņš. Tikmēr šajā bezjēdzīgā karā Latvija sāk zaudēt savus karavīrus. Joprojām nekas neliecina, ka Ojārs Kalniņš ar savu patronesi Vairu Vīķi Freibergu kravā somas, lai dotos mūsu zēniem uz Irāku palīgā.

2007. gada vasara. Valstī joprojām plosās ASV vēstniecības atbalstītā neotolerances vilnis. Vērmaņdārzā izrādās visādi slaisti un homoseksuālisti, gan pēcāk- 4. jūlijā braši ap Ketrīnas Todas Beilijas sarūpētām tortēm pieplok vietējais politiskais sviests. Kad tiek ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Valdis Zatlers, šī vienlīdzības, savstarpējās cieņas un iecietības mācība nāk visā savā godībā. Preses konferencē par jaunievēlēto prezidentu atklāti ņirgājas divas liberāla laikraksta žurnālistes- Baiba Rulle un Gunta Solga. Pie Saeimas jauno prezidentu sagaida "Jaunā laika", "Saskaņas centra" un biedrības "Delna" sakūdīti cilvēki, kuri sauc "Aploksnes, aploksnes!'' un ''Zaglis, zaglis!".

2007. gada rudens. Pārpildīta Latvijas Universitātes Lielā aula, kurā pulcējušies gan studenti, gan arī daudzi sabiedrībā pazīstams sviests no opozīcijas un valdošās koalīcijas, daudzi ārvalstu vēstnieki, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadība, "Parex bankas" vadītājs Valērijs Kargins un citi. Skaļu aplausu sagaidīta, ierodas ASV vēstniece Latvijā.
"[...] Kā teicis prezidents Bušs, mēs atbalstīsim tos, kas aizstāv brīvību. Mēs nerīkosimies citu vietā tad, ja viņiem pašiem ir rīcības brīvība to darīt. Tas ir kaut kas tāds, kas jums jāizdara savā labā [...] Valdība eksistē, lai kalpotu tautai — visai tautai, nevis tikai tās daļai[...] Esam redzējuši notikumus, kas šķiet pretrunā ar mūsu kopīgajām vērtībām. Piemēram, mēģinājumi tiesās ielikt tiesnešus, kas "zinās, kas jādara", mēģinājumi manipulēt ar likumiem, kas nosaka drošības iestāžu darbību, lai pieļautu lielāku politisko iejaukšanos, publiskas kampaņas, kas diskreditē tiesības un likuma varu sargājošas institūcijas,"- tikai daži fragmenti no ASV vēstnieces Latvijas Republikā Ketrīnas Todas Beilijas uzrunas Latvijas Universitātē.
"Beilijas runa bijusi draudzīga, atklāta un ieturēta «republikānisma garā». Vēstniece uzrunājusi visu sabiedrību, norādot, ka demokrātija nav perfekta, bet trausla sistēma. Beilijas teiktais atspoguļojot ASV pausto nostāju. ASV politika vienmēr bijusi mesiāniska, ar lielu ticību progresam.[...] Vēstnieces runā nav izskanējis nekas tāds, kā dēļ varētu tikt celtas pretenzijas un ko varētu uzskatīt par diplomātiski nepieklājīgu,'' medijiem pauda nākamā dienā pēc ASV vēstnieces runas Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Artis Pabriks, joprojām Tautas partijas biedrs.

2008. gada rudens. "[...] Pēdējā laikā ASV prestižs ir būtiski krities un tas atsaucas arī uz Latviju kā ASV partneri. Obama ir tas prezidents, kurš spējīgs pēc iespējas veiksmīgāk panākt tādas Amerikas atgriešanos, kurai uzticas,'' uzskata Artis Pabriks, tagad jau partijas "Citai politikai" biedrs. Pabriks Latvijas Radio 1 arī atklāj, ka iekšēji viņš un viņa partija esot cerējusi uz šādu vēlēšanu iznākumu. Viņš un Sorosa sponsorētais Baraks Obama esot domubiedri.

Atsevišķa saruna būtu par Kārli Streipu. 2008. gada 4. novembra LTV raidījumā "Skats no malas'' šis cilvēks sabradāja pēdējās savas vizuālās cilvēcības paliekas. Ar vāji slēptu labbatiku un smaidu paziņodams, ka Džons Makkeins ir vecs un slims cilvēks, kas sirgst ar ādas vēzi, tāpēc līdz pirmās prezidentūras termiņa baigām varot nemaz neizdzīvot, Streips atļāvies pārkāpt TABU, ko vesels cilvēks nedarītu. Pretīgi.