Gaisa spēki pie Jūras spēkiem

Gaisa spēku helikopters Mi-17mtv ērti jūtas pie Ūdenslīdēju skolas.

Jau sen gara acīm redzēju ainu, ka Liepājā, jūras krastā stāv helikopters, kas profesionālu lidotāju vadīts spētu pacelties debesīs, lai dotos glābt nelaimē nonākušos. Atceroties traģēdiju ar "Beverīnu", šīs sajūtas bija dubulti stipras. Bet nu, cierājot gar Karostas piekrasti, pie Jūras spēku Ūdenslīdēju mācību centra ieraudzīju, ka tur helikopteru laukumā stāv viens no četriem Gaisa spēku Mi-17mtv. Tiesa gan, vai šis te apmeties uz ilgāku laiku vai vienkārši pilda kādu uzdevumu, zināms man nav.

Neliels atskats uz militārā diletantisma desmitgadi Gaisa spēkos

Viens no četriem Latvijas Gaisa spēku helikopteriem Mi-17.

Vakar lasīju zinātnisko žurnālu par drošību un aizsardzību „Militārais Apskats”. Izdevumā izlasīju Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu pētniecības centra vadītāja, brigādes ģenerāļa Kārļa Krēsliņa publikāciju ''Aizsardzības sistēmas restrukturizācija''. Lasot rakstu, biju patīkami pārsteigts, ka cienītais ģenerālis par pietiekami ticamu uzskatījis manu publikāciju par Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājumu, tādēļ atsaucies uz to vairākos faktos. Neslēpšu, ka K. Krēsliņa publikācija man lika turpināt pārdomas par mūsu bruņoto spēku retrospektīvo attīstību. Sākšu ar nelielu atskatu nesenā vēsturē.
Lūk, žurnālista Sandra Metuzāla raksts "Krievu karakuģis pie Latvijas robežām", kas presē bija lasāms 1997. gada 8. oktobrī: "[...]Latvijas Jūras spēki pie valsts ekonomiskās zonas robežas fiksējuši Krievijas Baltijas flotes flagmani – eskadras mīnu kuģi Nastoičivij.[...] Krievu karakuģi priekšpusdienā ievērojusi kāda zvejas kuģa apkalpe apmēram 40 jūras jūdžu (vairāk nekā 70 kilometru) no Ventspils. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos ziņa par Nastoičivij parādīšanos izraisījusi tādu pašu rosību kā līdzīga atomkreisera Pjotr Veļikij vizīte, kas notika pirms gada. Arī šoreiz krievu kuģi uzraudzīt devās Jūras spēku Dienvidu rajona patruļkuģis, un paredzams, ka tam pievienosies arī Lietuvas fregate Žemaitis. Pagājušajā reizē no gaisa krievu karakuģi uzmanīja zviedru kara lidmašīnas (viena no tām pat nogāzās netālu no Pjotr Veļikij un pilots gāja bojā), bet šoreiz novērošanu no gaisa uzņēmušies Latvijas lidotāji ar transportlidmašīnu L – 410. Pērn tas vēl nebija iespējams, jo L – 410 atradās remontā un Latvijai nebija ko sūtīt tik atbildīgā lidojumā. Tiesa gan, transportlidmašīna novērošanai nav īpaši piemērota, taču nekādas izvēles iespējas Gaisa spēkiem arī nav. Nav gan izslēgts, ka situācija drīzumā varētu mainīties, jo jau šodien uz Zviedriju dodas Gaisa spēku delegācija, un iespējams, ka tur paredzamās pārrunas skars arī zviedru lidmašīnu dāvinājumu Latvijai." Pievērsiet uzmanību tekstam sarkanajā krāsā, kur aprakstīts Gaisa spēku stāvoklis. Bez tam joprojām nav īstas skaidrības, kā tad palika ar to retrospektīvo Zviedrijas atbalstu Latvijas Gaisa spēkiem.
Turpinot iztirzāt Gaisa spēku tēmu, pievērsu uzmanību "Latvijas Avīzes" rakstam "Kas Latvijas gaisa spēkus sagaida NATO?", ko laikrastā varēja lasīt 2004. gada 17. februārī. Tātad, burtiski īsu laiciņu pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Tas noteikti bija lielu cerību laiks. Bija pārliecība, ka daudzās nebūšanas no armijas izskaudīs, NATO jau nepieļaus nejēdzības, vai ne? Lūk, ko Arta Drēziņa rakstā varēja izlasīt: "Latvijas Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēkos šobrīd dien 278 cilvēki, no kuriem absolūti lielākā daļa ir virsdienesta karavīri un virsnieki, neliela daļa ir civilie speciālisti. Diviem — gaisa spēku štāba priekšnieka pienākuma izpildītājam pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam un 1. eskadriļas komandierim pulkvežleitnantam Aivaram Mežoram — ir lidošanas pieredze ar kaujas lidmašīnām vēl no PSRS laikiem. Gaisa spēkos ir 10 lidmašīnas AN-2, no kurām tikai divas ir pilnīgā lidošanas kārtībā, transportlidmašīna L-410, piecas mācību lidmašīnas "Vilga", divi helikopteri Mi-2, divi — Mi-8, tuvākajā laikā tiks nopirkti vēl divi Mi-8MTV1." Bet tagad pievērsiet īpaši, kas saistīts ar lidmašīnu iegādi: "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra. [...]Jau tagad var paredzēt, ka trūks cilvēku. Tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem, bet vai mēs to spēsim?" Īpaši atcerēsimies tekstu sarkanajā krāsā ar pasvītrojumu!

Tagad lasām ziņu, kas laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāma 2004. gada 18. aprīlī. Tās nosaukums ļoooti iespaidīgs- "Līdz 2015. gadam Latvija nepirks iznīcinātājus F-16". Un tur atrodams sekojošais: "aizsardzības ministrs Atis Slakteris pavēstīja, ka kopā ar kolēģi, Lietuvas aizsardzības ministru Linu Linkeviču, savu valstu bruņoto spēku vadībai uzdevuši līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai. Pēc A. Slaktera teiktā, pašreiz Latvijai nav nepieciešams iegādāties šos lidaparātus un tā ir nākotnē pārdomājama ideja."
Un tagad salīdzināsim divu aizsardzības nozares amatpersonu pausto. 2004. gada 17. februārī Gaisa spēku pulkvežleitnants Jānis Liepiņš apgalvo, ka ''Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana''. Savukārt 2004. gada 18. aprīlī Aizsardzības ministrs Atis Slakteris NBS vadībai uzdevis līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai.

Bet tagad lidmašīnu jautājuma fināls. 2009. gada septembrī Aizsardzības ministrija ar plašu vērienu manifestē Lielvārdes militārās aviācijas bāzes skrejceļa būvdarbu atklāšanu, kurā "visus būvdarbus un piegādes (izņemot bremzēšanas iekārtu piegādi un uzstādīšanu) veiks vietējie Latvijas uzņēmumi.'' Pievērsiet uzmanību iekavās iekrāsotajam tekstam par bremzēšanas iekārtām. Rodas jautājums: kas tās par bremzēšanas iekārtām? Vai tādas nepieciešamas vienīgajai Latvijas Gaisa spēku lidmašīnai L-410? Vai tādas vajadzīgas četriem Gaisa spēku helikopteriem Mi-17? Cik zināms, tad nē. Tādēļ iesaku vēlreiz pārlasīt Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto laikrakstam "Latvijas Avīze" 2004. gada 17. februārī, ka "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 000 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra." Piecus gadus atpakaļ tika spriests, ka ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem'', paralēli apgalvojot, ka Latvijas lidmašīnas nevar atļauties, jo esot nepieciešama attiecīga infrastruktūra. 2009. gada septembrī tiek sākta lidlauka būvniecība un cik noprotams šī attiecīgā infrastruktūra tiek veidota arī. Iespējams, ka ir izlemts, nemaz negaidot Ata Slaktera 2007. gadā uzdoto izvērtēšanas noslēgumu par F-16 iegādes lietderību, ka arī turpmāk mūsu debesis sargās citu NATO valstu lidmašīnas. Taču arī šādam lēmumam ir jābūt skaidri un pilnīgi formulētam, konkretizējot, kādi Gaisa spēki Latvijai ir vajadzīgi un kādi tie būs. Šķiet, ka gan Lietuvai, gan Igaunijai tas ir skaidrs.

Iespējams, manis rakstītais atkal izsauks protestu vētru viena otra Aizsardzības ministrijas klerka izpildījumā, sakot, ka Latvija kā maza valsts ar nepietiekamu finansējumu (kam kategoriski nepiekrītu) nevar atļauties kaujas aviāciju. Prioritāte esot cilvēku glābšanai. Un tieši ar šo glābšanu vēlos turpināt.
2007. gada februārī ar lielu pompozitāti tika izziņots, ka "[...]prioritāšu maiņas dēļ pārskatītais solījums Ventspils lidlaukā pastāvīgām dežūrām novietot glābšanas darbos izmantojamu armijas helikopteru patiesībā slēpj daudz vērienīgākus plānus – pilsētas pievārtē plānots uzbūvēt militārās aviācijas posteni. Pat augstākā līmeņa politiķi par Latvijas Gaisa spēku plāniem pagaidām nav informēti, taču Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs paskaidro – tikai tagad nākotnes ieceres ieguvušas publiski izklāstāmu veidolu. Vairāku gadu pieredze ļāvusi secināt, ka armijas aviācijas darbību tieši saistīt ar civilu lidlauku nav vēlams.[...] Saskaņā ar valdības akceptēto koncepciju Par meklēšanas un glābšanas spēju attīstību un pilnveidošanu, izmantojot helikopterus jau nākamgad vienam helikopteram pastāvīgā 24 stundu dežūrrežīmā būtu jāatrodas Ventspils lidostā." Gaisa spēki neskopojās ar konkrētiem plānu izpildes termiņiem, sakot, ka "līdz 2010. gadam tiks uzbūvēts helikoptera nosēšanās laukums, angārs tā glabāšanai, mītnes vieta, kur uzturēties apkalpojošajam personālam. Prognozējamie celtniecības izdevumi tiek lēsti 500 000 latu, taču šajā aprēķinā neietilpst infrastruktūras (pievedceļu izbūve, elektrības pievilkšana) un jauna radionovērošanas posteņa uzbūvēšana līdzās esošās kāpas galā." To visu varēja izlasīt portālā Apollo. Taču atkal pārsteigumi. Jau 2007. gada 23. aprīlī laikraksts "Neatkarīgā" vēsta, ka Aizsardzības ministrija plānus maina. Imanta Vīksnes rakstā lasāms, ka "lidojumu drošības apsvērumu dēļ meklēšanas un glābšanas darbos Kurzemē izmantojamās militārās aviācijas postenis tomēr netiks veidots jūras piekrastē Vārves pagastā – glābēji bāzēsies Ventspils lidostā, kā jau tas sākotnēji bija paredzēts." Pievērsiet uzmanību iekrāsotajam tekstam! Vēl pirms dažiem mēnešiem Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs militāro helikopteru uzturēšanos Ventspils lidostā raksturoja kā nevēlamu, jo militārā klātbūtne civilai lidostai uzliek dažādus ierobežojumus. Nepaiet ne divi mēneši un gan Gaisa spēki, gan arī Ventspils lidosta apgalvo, ka militārās aviācijas klātbūtne civilistiem tomēr nekādus apgrūtinājumus neradīs. No malas vērojot, absolūta nekonsekvence. Putrošanās un pilnīgs vīzijas trūkums. Būtu jau labi, ja ar to viss beigtos un Gaisa spēki lietas labā kaut ko būtu darījuši. Taptu postenis kaut Ventspils vai Liepājas tirgus laukumā. Tomēr nē. Pienāca 2008. gada 2. decembris. Trīs jūdzes no Liepājas krastiem Jūras spēku acu priekšā nogrima kuģis "Beverīna". Un izrādījās, ka Ventspilī ne tikai nav sākta posteņa būvēšana, bet Gaisa spēku rīcībā pat nav minimālais pilotu skaits. Dažas dienas pēc nelaimes atklājies, ka Gaisa spēkos esot tikai 3 lidotāji, kas varot lidot nakts laikā virs jūras un kādu glābt. Pie tam neviens no viņiem neesot atradies postenī. Un tagad aicinu vēlreiz pārlasīt 2004. gada publikācijā atrodamo Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto: ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem''.

Nobeigumā.
Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni latu. Pirms tam aizsardzības nozarē arī nebūt nebija pabērna lomā. Pat pie krīzes apstākļiem nozarei ir finansējums, par kādu gadus desmit atpakaļ pat sapņot nevarēja. Neskatoties uz to, ir grūti atrast pazīmes, kas liecinātu, ka Latvijas Aizsardzības ministrijai, NBS un pašiem Gaisa spēkiem būtu redzējums vai izpratne par savu vietu valstī un aizsardzības sistēmā. Šo attieksmi spilgti raksturo Gaisa spēku jaunā mājas lapa, kas sākusi darboties pēc tam, kad vairākus gadus šim dienestam tādas nebija vispār. Saistībā ar gaidāmiem svētkiem, kad atceramies varonīgos Latvijas karavīrus (un lidotājus), kas cīnījās par mūsu Tēvijas neatkarību, šodienas Aizsardzības ministrijas un NBS amatpersonu nostāja ir gaužām apkaunojoša. Tādi cilvēki no Bermonta ordām Latviju nosargājuši nebūtu!

Spējas palīdzēt

Trešdien pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" sajutu aicinājumu nākamajās parlamenta vēlēšanās atdot savu balsi par Einaru Repši. Raidījumā vērotais atkal lika aizdomāties par dažādu Latvijas dienestu stāvokli. Varētu jau apcerēt politiskās norises, taču šoreiz atkal apskatīšu valsts drošības iestāžu dienas un nedienas. Kādēļ? Šodien izlasīju, ka Nacionālie bruņotie spēki pašreizējā budžeta apstākļos neredz nekādas iespējas izpildīt Latvijas Jūras administrācijas zvejas kuģa "Beverīna" un sešu tā apkalpes locekļu bojāejas izmeklēšanas komisijas ieteikumus un Gaisa spēku helikopteru dislokācijas vietas pārcelt tuvāk Latvijas rietumu piekrastes ostām. Atzīšos, šāda nekompetence vai pat atklāta nekaunība mani ļoti pārsteidza. Un ne jau tikai par Gaisa spēkiem vai armiju es domāju. Par Latvijas drošības un aizsardzības spējām kopumā. Lai izprastu kādēļ, pārdomas iztirzāšu.
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis bija absolūti vienādās starta pozīcijās, ja neskaita Latviju ar kritisko etnisko situāciju uz 1991. gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jaunās valstis un to armijas tika būvētas no pašiem pamatiem. Atšķirībā no citām PSRS okupētajām valstīm, Baltijas valstīm nepalika ne savu teritoriālo karaspēka vienību, kā tas bija bijušajām sociālistiskā bloka valstīm, piemēram Polijai vai Čehijai. Baltijas valstīm mantojumā no padomju armijas nepalika arī bruņojums kā Gruzijai, Ukrainai vai Baltkrievijai. Pilnīgi viss tika būvēts pēc pašu izpratnes un varēšanas. Kā jau rakstīju agrāk, īpaši par savas valsts aizsardzību ir gādājusi Lietuva, kura pirmās brīvprātīgo vienības izveidoja jau 1990. gadā, kamēr Latvijā vēl notika politiskā žagošanās par valstisko statusu utt. Katras valsts pamatos ir iekšējā drošība un kārtība, kuru pamatā nodrošina policija, savukārt par valsts aizsardzību gādā armija.

1. Policija un kārtība.
Lietuva (arī Igaunija) par vairākiem gadiem arī apsteidza Latviju, uz milicijas bāzes izveidojot savu policiju, kas traģiskajos barikāžu laikos izrādījās liktenīgi. Tiesa gan, kā jau minēju Latvijas etniskais stāvoklis diktēja savu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijas milicija bija absolūti nelatvisks veidojums. Teju 65% milicijas darbinieku nebija etniskie iedzīvotāji, nerunājot par to, ka lauvas tiesu policistu nemaz nebija Latvijas pilsoņi vēl deviņdesmito gadu vidū. Tādēļ ir viegli izskaidrojams, kāpēc Atmodas laikā bēdīgi slavenais OMON bija tika varens Rīgā, bet Viļņā tikai tāda Rīgas OMON filiāle. Igaunijā šo nezvēru nebija vispār. Līdz ar to jautājums par lojalitāti savai valstij radās reti vai vispār nebija apspriežami. Bet kā tad bija pie mums? Padomju laika transformētais mutants- Valsts policija joprojām nespēj tikt galā ar savu pagātnes nastu. Daudzas policijas amatpersonas nostaļģēja pēc padomju laikiem vai pilnīgi atklāti kaitēja valstij. Bet ko tur brīnīties, ja paša policijas vadība nespēj atteikties no padomju tipa izdienas pakāpēm un grezniem uzplečiem. Pat policijas sistēmas reforma tā pa īstam nekad arī nav notikusi. Tad ko šodien brīnīties, ja starp Baltijas valstīm varam lepoties ar lielāko policiju, kurā ir gan lampasos tērpti ģenerāļi, gan katrā pilsētā pa kādam pulkvedim. Lai nešķistu, ka es vienkārši esmu skeptisks pret policiju, ir jārunā skaitļiem. Un tie atklāj, ka uz 2007. gadu Latvijā ir 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem (kopumā- 9987) un 1582 pašvaldības policistu, kurus uztur no pašvaldību budžetiem. Jāņem arī vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika, kura tomēr ir negatīva. Tikmēr Igaunijā ir nepilni 3300 policistu. Viens otrs oponēs, ka Igaunija esot mazāka valsts. Jā, bet Somijā ir tikai 7178 policistu. Starp citu, jau 2007. gada audita ziņojumā „Valsts policijas struktūras un štatu funkcionālais audits” konstatēts, ka policistu skaits Latvijā bija un ir stipri virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Tātad arī maksājam pāri saviem līdzekļiem. Pievērsīšu uzmanību, ka te nav pieminēti citu policejisko struktūru darbinieki (VID Finanšu policija, Drošības policija utt.). Pārsteidzoši, bet Valsts policijai ar to vēl nav gana. Jau rakstīju, ka policijas spēkus gatavojas papildināt ar specvienību "Alfa" katrā pilsētā.
Bet tagad galvenais: vai skaitliski lielā policija ir attaisnojusi savas pastāvēšanas jēgu, vadoties no noziedzības līmeņa, darba efektivitātes vai gluži vienkārši, paskatoties uz kārtību ielās?
Būšu netaisns, ja bez ievērības atstāšu faktus, ka pēdējā gada laikā ir vismaz mēģinājums veikt kaut kādas izmaiņas policijā. Beidzot policija atsakās no sociālistiskā perioda veidojuma- apvienības "Apsardze", kurā tika nodarbināti turpat 700 policistu, kuri nodarbojās ar policijas darba imitēšanu. Pārmaiņas it kā notikušas arī policijas struktūrā. Bet cik efektīvi? Spriežot pēc pašu ierindas policistu teiktā, štatu samazināšana galvenokārt skarot vien "apakšas". Bez darba paliek policisti, kas strādāja uz ielām. Vismaz mūspusē neviens priekšnieks bez darba nav palicis. Te kādi policista secinājumi par policijā notiekošo pēc audita: "[...]Priekšnieku nav kļuvis mazāk — pēc Rīgas reģiona policijas izveidošanas notika priekšnieku rotācija, bet viņu skaits nesamazinājās. Birokrātija policijā patiešām ir liela- lai policists nomainītu formastērpu, tas jāsaskaņo kādās piecās instancēs[...]". Es protams nepretendēju uz absolūtu nekļūdīgumu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka atgriešanās pie prefektūru institūta, dienesta pakāpju atcelšana policijā, atgriežoties pie amatu kārtības, kā tas bija līdz 1940. gadam, likvidētu uzblīdušo valsts policijas kabinetu virsniecību. Policijai ir jābūt augstas raudzes servisa dienestam, kurā jāstrādā cilvēkiem vismaz ar profesionālo augstāko izglītību, kas atbilstu profesijai. Kam seko loģisks secinājums par adekvātu atalgojumu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā jābūt policijai, kurā būtu nevis teju 10 000 valsts policistu un vēl pusotrs tūkstotis pašvaldības policistu, bet gan 5000 vienotas policijas policistiem, kuri labi ekipēti un godam apmaksāti speciālisti, kas sīvās konkurences dēļ par kukuļņemšanu vai slinkošanu pat bīsies iedomāties. Nav jādomā jauns divritenis, vienkārši paņemsim labāko, kas ir kaimiņiem- igauņiem vai somiem.

2. Armija un valsts drošība.
Domāju, ka armijas lietās esmu lielākais blogotājs Latvijā (ja kļūdos, palabojiet!). Bet ne par to. Kā jau minēju pašā pārdomu sākumā, NBS publiskajā telpā demonstrē gaužām neveiklu rosīšanos savā atbildības lauciņā. Jāsāk ar to, ka joprojām nav īsti skaidrs, kādu mūsu armiju vēlas redzēt paši par šo nozari atbildīgie. Iespējams, atkal kļūdos, taču rodas iespaids, ka nav pat īstas vīzijas par to, kāda armija Latvijai nepieciešama. Cik ilgi pastāv atjaunotās Latvijas armija, tik ilgi arī notiek reformas un pārmaiņas. Tas gan būtu apsveicami, ja tik tiešām reformas notiktu uz loģiskiem pamatiem, secinot, ka iepriekšējā situācija ir jāmaina. Bet vai tā ir?
Tieši gadu atpakaļ, izlasot par armijas modernizāciju Igaunijā uzrakstīju par militārajām lietām arī Latvijā. Mans subjektīvais secinājums bija un palicis nemainīgs: ''Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē.'' Kopš pērnā gada oktobra šis tas mainījies. Latvija atteikusies no idiotiskā plāna par līdzekļu piešķiršanu (gandrīz 4 miljoni latu) pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Faktiski tas būtu līdzfinansējums, lai nopirktu dažas lidmašīnas, kuras līdz Latvijai nonāktu vien retu reizi un arī tad, lai līdz Afganistānai kādu kravu aizvestu. Beidzot arī nākusi "atklāsme", ka Latvijas Jūras spēkiem nevajadzēja 5 mīnu meklēšanas kuģus, bet būtu pieticis ar četriem vai pat trijiem (par to rakstīju jau šā gada 10. jūnijā), bet tur jau mainīt neko vairs nevar. Beidzot Aizsardzības ministrija bija spiesta tikt skaidrībā ar savām aģentūrām, kuru uzdevumi palikuši miglā tīti. Bija sākusies rosība pie daudzo militāro štābu apvienošanas, mazinot kabineta "karotājus". Zinot iepriekšējās desmitgades notikumus, īstas ticības nav.
Ir teiciens, ka ķēde ir tik izturīga, cik stiprs ir tās vājākais posms. Latvijas Gaisa spēki ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vājākais posms. Vismaz pagaidām. Tādēļ vairāk par to.
Visticamāk, ka Gaisa spēkos dienē zinoši un labi karavīri. Visticamāk, ka vairums šo cilvēku par Gaisa spēkiem zin daudz, daudz vairāk nekā es. Taču man kā malā stāvētājam ir acīmredzami, ka šis spēka veids mūsu bruņotajos spēkos ir attīstījies pagalam aplami. Atšķirībā no Lietuvas, kuras Gaisa spēki tik tiešām ir īsts bruņoto spēku lepnums, mūsu Gaisa spēki labākajā gadījumā izskatās pēc medikoptera posteņa, kuru vienīgais uzdevums ir transportēt slimniekus. Tos pašus darbus nesen pasākuši veikt arī Robežsardzes lidotāji ar saviem helikopteriem (starp citu, šie nav vienīgie pienākumi, kas tiek dublēti ar NBS). Cilvēku glābšana ir svēts pienākums un varam priecāties, ka militārie helikopteri tam lieti noder. Taču rodas objektīvs skeptiķa jautājums: varbūt lētāk ir nopirkt vienu ''medikopteru'', kādu to redzējām slavenajā vācu seriālā, kas nodarbotos ar cilvēku glābšanu? Ja nē, tad kā lai izskaidro gadiem ilgo muļļāšanos ar nopietnu Gaisa spēku kaujas spēju celšanu (atcerēsimies mūsu bezcerīgo paļaušanos uz NATO lidmašīnām, kad virs Latvijas lidoja Krievijas spiegu lidmašīnas)? Teorētiski, aplūkojot iepriekšējo gadu budžeta izdevumus, redzams, ka no Latvijas Aizsardzības budžeta 305 miljoniem Ls uz 2008. gadu, 9 miljoni latu tika novirzīti Gaisa spēkiem. Gadu iepriekš- 10 miljonu Ls. Saplusojot vairākus gadus kopā, izskatās iespaidīgi. Taču nekā. Vairums no šīs naudas aizgājis pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai un Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē. Tātad nav jābrīnās, ka Gaisa spēku spēkos nav nekas vairāk, kā tikai aizvest no punkta A uz punktu B slimniekus, tādējādi pildot avio hospitāļa uzdevumus. Bet, kad notiek kas nopietnāks, kā tas bija "Beverīnas" gadījumā, čiks vien sanāca. Tikmēr mūsu kaimiņi saviem Gaisa spēkiem izvirzījuši citas prioritātes. Par to liecina katras valsts atšķirīgais avioparks. Arī Lietuvā Gaisa spēki nodarbojas ar cilvēku glābšanu. 24 stundu kaujas gatavībā Lietuvai atrodas vismaz divi glābšanas helikopteri Mi-8. Taču atšķirībā no Latvijas, Lietuva jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē skaidri noteica savas prioritātes, pirmkārt pašu spēkiem sagatavot militāros lidotājus. Lai to veiktu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē Lietuva iegādātās sešas bijušās Čehoslovākijas ražojuma reaktīvās lidmašīnas- L-39, kas visus šos gadus tika aktīvi ekspluatētas. 2007. gadā divas L-39ZA Rumānijā tika modernizētas, bet divas L-39C lidojuma gaitas beigušas. Lietuvas puse pirms globālās ekonomiskās krīzes jau bija sākusi pārrunas ar Čehiju par iespējām lidmašīnas L- 39C nomainīt ar jauno prototipu Aero L-159 Alca. Nav šaubu, agri vai vēlu lietuvieši to paveiks. Atšķirībā no Latvijas Gaisa spēkiem, Lietuvas kolēģiem jau pirmajos neatkarības gados izdevās iegūt trīs AN- 26 lidmašīnas (tādas pašas lidmašīnas no toreizējās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Latavio" bija nolemts nodot arī mūsu Gaisa spēkiem, taču tas nenotika), ar kurām uz misijām tika transportēti Lietuvas karavīri, kamēr Latvijas Gaisa spēku mugurkaulu joprojām veido viena vienīga lidmašīna L-410. Tā kā Lietuva skaidri deklarējusi savas armijas aeromobilitātes spēju paaugstināšanu, visas trīs AN-26 tika nomainītas ar modernajām Alenia Aeronautica C-27J Spartan. Līdz ar to ir noslēdzies viens no lielākajiem Lietuvas Gaisa spēku modernizācijas plāniem.
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, Igaunijā ar glābšanas darbiem nodarbojas robežsardzes dienests. Līdz ar to Igaunijas Gaisa spēkiem par slimnieku transportēšanu nav jādomā. Igaunijas Gaisa spēki pēdējos gados sākuši realizēt savu kaujas pilotu apmācību. Lai to veiktu pērn arī Igaunija izvēlējās savus Gaisa spēkus stiprināt ar Čehu reaktīvo lidmašīnu L-39C. Tiesa, viegli neklājas arī igauņiem, tādēļ tika izvēlēta divu šo lidmašīnu īrēšana.

3. Secinājumi.
Kā jau minēju iepriekš, Latvijai tik tiešām nav klājies viegli. Visi dienesti radīti teju klajā laukā. Bieži pieļautas kļūdas, bet bieži veiktas atklātas ļaunprātības. Jaunās valstīs tas nav retums, taču vienmēr gribas prasīt: kādēļ viss sliktais, kas vien var notikt, notiek tieši ar Latviju? Kādēļ visas kļūdas tiek pieļautas tieši te? Kādēļ valsts tik bieži radusi paļauties uz varbūtību, ka viss nokārtosies? Bieži vien valsts rīkojusies tik aplami, ka esam radījuši par sevi pilnīgi nenormālu iespaidu. Atcerēsimies, cik bieži par Aizsardzības ministriem tikuši iecelti neprašas, klauni vai pat atklāti praktizējoši idioti. Vai tiešām Latvijā trūkst gudru cilvēku, kas vismaz apmēram nojauš kādēļ ir armija?
Ja reiz līdz Lietuvas Gaisa spēkiem vairs neaizsniegties, varbūt šodienas krīzes apstākļos Latvijas Gaisa spēkiem vajadzētu padomāt vismaz par lidmašīnu īrēšanu kā Igaunijai, zinot, ka desmitiem miljonu jaunu iegādei vēl ilgi nebūs? Varbūt Latvijai būtu jādomā par iespējām glābšanas darbus uzticēt Robežsardzes aviācijai, zinot, ka Iekšlietu ministrija jau tagad nodarbojas ar glābšanas darbiem? Vai tā nav bēgšana no atbildības, publiski paziņojot par NBS arī trūkstot pilotu, kuri varētu pacelties gaisā ar helikopteru sarežģītākos laika apstākļos ar speciālu aprīkojumu (nesen pat esot bijis gadījums, kad atteikta palīdzība šāda pilota trūkuma dēļ). Ja Gaisa spēki savus pamatuzdevumus nespēja veikt, kad valsts aizsardzības budžets bija 305 miljonu Ls, par kādiem Gaisa spēkiem mēs vispār varam runāt šodien vai rīt? Bez tam, kādēļ Lietuva, kuras aizsardzības budžets iepriekšējos gados ir bijis ļoti līdzīgs Latvijas aizsardzības budžetam, ir spējusi ne tikai nodrošināt savu militāro dienestu funkciju izpildi, bet arī veikusi vērienīgu bruņoto spēku modernizāciju? Vai tik skaļi izslavētā Latvijas armijas profesionalizācija un apgādāšana ar jauniem ''unikāliem'' formas tērpiem nav bijusi Pirra uzvara, slavējot NBS izcilo apgādi un straujo attīstību? Jā, laikam lietuviešiem frencīši tie paši vecie, taču viņu bruņotie spēki pagaidām ir vairījušies atzīt, ka nespēj izpildīt savus uzdevumus. Un neticu, ka kritika algu samazinājuma virzienā šoreiz derēs. Tā jau ir pērkamu algotņu valoda.

Ārprāts

Vakar vakarā TV3 noskatījos "Nekā personīga". Pēc sižeta par "Parex" tīri psiholoģiski jutos ļoooooti slikti. Ir grūti valdīt emocijas, uzzinot, ka teju miljards latu ir aizdirsti prom, kamēr to pašu naudu tagad pazemīgi aizņemamies. Ko līdzēs tiesībsargājošo iestāžu atzinumi, ja pašas šīs iestādes vairs neraisa ne mazāko uzticību.
Esmu viens no tiem, kas atbalsta radikālas un pat brutālas reformas, neņemot vērā protestus. Par tām kā saucējs tuksnesī esmu runājis un rakstījis jau sen. Un neba jābūt ļoti apdāvinātam, lai redzētu, ka mūsu valsts tik milzīgu valsts struktūru tīklu nespēj nest. Nav Latvijai jāuztur ducis rijīgu aģentūru, kas māca mazgāt rokas vai izdod krāsainus bukletus. Nez vai grūtos laikos vēl ir aktuāli barot tik treknu birokrātiju, kamēr citiem jāsāk domāt par iztikšanu ziemā. Apskatīt visu šo pārvaldes piramīdu ir neiespējami, taču te daži piemēri par citiem valsts dienestiem. Jau sen teicu, ka Latvijai nav vajadzīga milzīga valsts policija, kas lieluma ziņā pārspēj gan Igaunijas, gan Lietuvas policijas kopā. Jau sen zudis racionālais iemesls uzturēt pašvaldības policijas institūtu, kas reģionos nodarbojas ar darbiem, ko sen vajadzēja uzticēt privātstruktūrām (piemēram, kontrolēt nepareizi noparkotas automašīnas vai veikt kādu objektu fizisku apsardzi). Un ar visu to joprojām izskan augstāko amatpersonu apgalvojumi, ka policistu esot par maz. Robežsargu flote jau sen bija jāapvieno ar Krasta apsardzi, jo abas veic identiskus darbus. Jau sen bija zināms, ka Latvijā nevajag tik daudz skolu un slimnīcu, jo nav noslēpums, ka izmirstam taču. Tuvākajās desmitgadēs mūsu vairāk nekļūs. Un sen taču bija redzams, ka Aizsardzības ministrijā saimnieko nejēgas (tas vēl ir ļoti maigi teikts, zinot visu zirgu gvardes epopejas). Maz kam bija noslēpums, ka vairums valsts dienestu Latvijā ir pārblīduši. Sākot no VID un beidzot ar desmitiem aģentūru. Taču tagad, kad tik aktīvi sākušās šīs ''reformas'', kurām precīzāk piestāvētu apzīmējums- histēriska ierindas darbinieku padzīšana, jau sāk šķist, ka mūsu valsts tiek dzīta vēl dziļākos mēslos. Protams, jau sen bija jārevidē Aizsardzības ministrijai pakļautie dienesti, taču kāda jēga no šīm reformām, ja tā sauktie reformētāji ne velna nesaprot, kas tiem jādara? Kāda jēga bija sacelt traci ap dažu militāro orķestru likvidēšanu, ja tai pašā laikā desmitiem tūkstoši latu tiek piešķirti augsti stāvošiem virsniekiem par it kā gūtu invaliditāti "kaujas laukā" pie rakstāmgalda? Jau kuro nedēļu notiek trakošana no Nīderlandes iepirkto karakuģu sakarā, kaut es, būdams absolūti neizglītots militārajos jautājumos jau gadu atpakaļ spēju prognozēt, ka Jūras spēkiem pieci mīnu meklētāji nav vajadzīgi. Un atkal jāprasa: kādēļ šobrīd notiek matu skaldīšana par sen notikušu faktu, ja pēc būtības šīs darbības budžeta stāvokli un Jūras spēku kaujas spējas nekādi neiespaidos? Vai tad ir cerības, ka Nīderlande piekto kuģi paturēs un vismaz vienu no saņemtajiem kuģiem paņems atpakaļ, un ieskaitīs budžetā to pašu summu, ko tas maksāja uz līguma parakstīšanas brīdi? Skaidrs, ka nē. Bet vai Jūras spēku un Gaisa spēku spējas pildīt likumā noteiktos pienākumus kaut par vienu procentu ir paaugstinājušās, ņemot par atskaiti traģēdiju ar nogrimušo kuģi "Beverīna"?
Nesen plašu rezonansi guva Valsts ieņēmumu dienestā notiekošais. Nu pienācis brīdis, kad šis dienests reģionos burtiski tiek izformēts, papildinot milzīgo bezdarbnieku armiju. Iespējams, jau sen VID štati bija jāsamazina, taču kaut kā nerodas sajūta, ka viss notiek racionāli. Vismaz no malas izskatās, ka padoto armija tiek izsperta ārā pa durvīm, bet tik pat lielā priekšnieku armija migrē uz citiem kabinetiem. Bet galvenais, kas ir reorganizācijas uzraugs iekš VID? Neviens cits kā bēdīgi slavenais Vaškevičs... Un tas notiek laikā, kad ieņēmumi no nodokļiem kūst kā sniegs pavasarī.
Piemēru ārprātām visapkārt ir daudz: Rīgas domi vada politiskais spēks, kura viens no līderiem uztur ciešas saites ar bīstamu grupējumu, kurš nevairās no vardarbības, Tiesībsarga biroju vada acīmredzami noguris un darbnespējīgs sirmgalvis, bet valsts pārvaldes augstākās amatpersonas tikmēr turpina uzvesties kā lokālie monarhi, pilnībā ignorējot sabiedrības un valsts intereses. Bet tie, kas noteikti ir līdzvainīgi valsts sabrukumā, atļaujas nodarboties ar politisko onanēšanu. Vai tad, ja Slakteris, Godmanis un kāds cits būtu noslēguši tik pat "izdevīgu" vienošanos nevis ar daudziem tik abstrakto jēdzienu kā valsts nauda, bet privātajiem līdzekļiem kā tas notika "Parex" gadījumā, kas sagaidītu šos izcili tālredzīgos un viedos politikāņus? Kādas tam visam būtu sekas, nav grūti prognozēt. Pat par simtkārt mazāku zaudējumu radīšanu šie kungi varētu nopelnīt krietnu devu svina vai labi smagus betona zābakus, lai veiksmīgāk bradātu Daugavas gultni.

Varbūt beidzot jāsakārto NBS?

14. aprīlī klajā nākusi jauna ziņa, kas liek pārdomāt Nacionālo bruņoto spēku patieso stāvokli. Proti, laikraksts "Neatkarīgā" raksta, ka NBS pabeigta Jūras spēku kompleksā pārbaude, kuru veica Ģenerālinspekcija ar mērķi pārbaudīt personāla vadības, nodrošinājuma, apmācību un iekšējā dienesta organizāciju šajā spēka veidā. Galvenais secinājums- komandieri nav pietiekami kontrolējuši padotos, paļaujoties uz viņu godprātību un mazāk pievēršot uzmanību kompleksai pieejai jautājumiem, kas skar karavīru morālo stāvokli, sociālos jautājumus un disciplīnu. Jau agrāk kas līdzīgs notika Sauszemes spēkos.
Uzreiz vēlos pievērst uzmanību savam 28. marta rakstam "Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums", kurā jau pieminēju šo disciplīnas trūkuma armijā. Tajā rakstīju: "Cietis sakāvi arī mīts, ka profesionālā Latvijas armija ir augsti disciplinēta. Pēdējā gada notikumi, kad atklājās virkne šokējošu pārkāpumu, noziegumu un korupciju militāristu vidū, sašķobījusi Aizsardzības ministrijas proponēto viedokli par mazu, bet labi motivētu, labi ekipētu un labi atalgotu armiju. Varbūt ar to atalgojumu un kompensācijām jautājums bija daudzmaz atrisināts, taču ar to pārējo nē." Pievērsiet uzmanību: es, būdams militārais diletants šādus spriedumus jau izdarīju 28. martā, savukārt labi atalgotiem NBS speciālistiem šis atzinums nācis vairāk nekā divas nedēļas vēlāk.
Tātad, ja atkal ir jāiedziļinās militāro problēmu iztirzāšanā, subjektīvi es varu izdarīt dažus secinājumus: pilnībā ir sagrauts mīts, ka Aizsardzības ministrija un NBS bija paraugiestādījums, jo tas atradās NATO paspārnē un saņēma gluži pieklājīgu finansējumu. Varētu jau uzskaitīt atkal, kas nav labi, kur pieļautas kļūdas, taču šoreiz īsumā, kas manuprāt steidzami būtu jāizdara, lai pārdzīvotu krīzi un Latvijas armija vismaz pienācīgi spētu no tās izsoļot:

1. Vismaz uz krīzes laiku pārtraukt visas Aizsardzības ministrijas nemilitārās aktivitātes:
a) maksimāli jāsašaurina AM līdzfinansējums pilnīgi visām sporta nozarēm;
b) jāpārtrauc sporta būvju līdzfinansēšana vismaz uz pieciem gadiem;
b) jāpārtrauc naudas tērēšanu- piemēram, dārgu lodīšu pildspalvu pirkšanu par 2000Ls aģentūras "Tēvijas sargs" vajadzībām;
c) visu aģentūru likvidēšana, kas darbojas Aizsardzības ministrijas ietvaros, jo darbība izrādījusies pagalam neefektīva;
d) galēju līdzekļu trūkuma gadījumā, jāpārtrauc raidījuma "Laiks vīriem?" veidošana, jo tā patreizējais formāts diskreditē žurnālistiku un armiju;
e) jāpārskata, kādēļ vajadzīgs žurnāls "Tēvijas sargs" pašreizējā izskatā. Bieži vien tas ir saturiski vājš, primitīvi izpildīti posteri katrā numurā, lielas fotogrāfijas, kas neattiecas uz Latviju utt. Žurnāls tik pat labi var atgriezties avīzes formātā, kamēr tiek atjaunots iepriekšējais AM finansējums.

2. Aizsardzības ministrija un NBS vadība:
a) visu pavēlniecību lietderības pārskatīšana, izveidojot tikai vienu štābu;
b) revidēt ģeneralitāti un augstāko virsniecību, kas būtībā ir morāli bankrotējusi, nespējot principiāli motivēt NBS prioritātes;
c) jānoskaidro iepriekšējā Gaisa spēku komandiera, patreizējā NBS komandiera ģenerāļa Jura Maklakova un patreizējā Gaisa spēku komandiera pulkveža Aleksandra Stepanova atbilstība amatam, pēdējo notikumu sakarā ir redzams, ka Gaisa spēku spējas praktiski nav izmainījušās kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem;
c) jāizveido Aizsardzības ministra vietnieka postenis, kuru ieņem militārpersona.

3. Jūras spēki:
a) Krasta apsardzes dienesta funkciju vismaz daļēja nodošana Iekšlietu ministrijas Robežsardzes pārziņā, lai pārtrauktu funkciju dublēšanu, līdz ar to atteikšanās no absolūti nemilitāriem un ļoti dārgiem darbiem kā nelielu patruļkuteru uzturēšana, kas kontrolē piekrastes ūdeņus un kontrolē zvejniekus;
b) ātra atteikšanās no novecojošiem Jūras spēku kuģiem (tādu ir vismaz desmit), pilnībā koncentrējoties jauno patruļkuģu projekta nobeigšanai un apgūšanai;
c) beidzot jārealizē agrākā iecere par NATO atbalsta punktu Karostā, pat pieņemot, ka tur varētu pastāvīgi dislocēties NATO vienības.

4. Apgāde:
a) jāizveido vienota Bruņošanās pārvalde ar stingru Valsts kontroles pārraudzību, visi militārie iepirkumi, kas neskar militāros īpaši slepenus militāros iepirkumus, jāpadara caurskatāmus;
b) jālauž visi neizdevīgie līgumi, kas noslēgti tā sauktajos "treknajos gados" (ja tas nav izdarāms bez lielām soda sankcijām, jānoskaidro Aizsardzības ministrijas juristu atbildība).

5. Gaisa spēki:
a) sakarā ar to, ka Lielvārdē par lieliem līdzekļiem ir uzbūvēts jauns Gaisa spēku komplekss, jāpanāk, ka NATO lidmašīnas pārbāzējas no Lietuvas uz Latviju, lai samazinātos izdevumi Lielvārdes bāzes uzturēšanai, jo faktiski kaujas nespējīgiem Gaisa spēkiem, tāds nav vajadzīgs;
b) steidzami jāpabeidz projekts par viena helikoptera izvietošanu jūras piekrastē, piemēram Ventspilī vai Liepājā, lai novērstu nespēju reaģēt uz nelaimēm jūrā nākotnē.

6. Zemessardze:
a) jāatjauno Zemessardzes brigāžu princips ar skaidrām formācijām un precīzu pienākumu sadali, atsakoties no grūti izskaidrojamā ZS Novadu modeļa;
b) jāatjauno Zemessardzes speciālo uzdevumu vienība ''Vanags'', kura jāiesaista iekšējās kārtības uzturēšanas darbos laukos, lai sniegtu atbalstu policijai īpaši krīzes laikā (''vanagi'' varēs arī ātri mobilizēties un pildīt misijas ārvalstīs);
c) jāatjauno ZS aviācijas eskadriļa, lai lokālos transportēšanas un atbalsta uzdevumus, izmantojot mazjaudas lidaparātus, spētu pildīt pienākumus, izlietojot mazākus resursus (pakāpeniski līmenim ceļoties, ZS eskadriļa nākotnē varētu veikt cietušo evakuāciju ar savu glābšanas helikopteri un piedalītos ar to meža ugunsgrēku dzēšanā, ļaujot Gaisa spēkiem pilnvērtīgi pildīt tiešos pienākumus);
d) aktīvāk specializēt bataljonus, kā piemērs- Liepājas un Ventspils zemessargi plašāk jāiesaista Jūras spēku apakšprogrammās, piemēram- naftas savākšanā (tad naftas izplūdes gadījumos nenāksies mobilizēt kara jūrniekus no kuģiem un citiem dienestiem).

7. Sauszemes spēki:
a) ātra Sauszemes spēku brigādes nokomplektēšana, lai mazinātu sociāli aktīvu vīriešu bezdarbu (ekonomiskā depresija ir labākais laiks, lai veiktu skurpulozu atlasi un par samērīgu atalgojumu rekrutētu strādāt gribošus karavīrus uz stingrākiem kritērijiem);
b) atteikšanās no SZS mehanizācijas uz iepirkuma pamatiem vismaz uz pieciem gadiem un oficiāli tūlīt pat lūgt NATO valstu (Vācija, ASV, Francija; Čehija, Polija utt.) palīdzību: nodot NBS bez maksas bruņutransportu, kas iekļauts utilizācijas programmā, sakarā ar konvencionālo spēku samazināšanu Eiropā, lai spētu pildīt NATO uzliktos pienākumus, ar piebildi, ka pēc ekspluatācijas beigām Latvija visu tehniku utilizēs patstāvīgi.

8. NBS atbalsts sabiedrībai:
Turpmāk pieturēties pie lokālā protekcionisma un atteikties no iepirkumiem ārpus Latvijas, (aizbildināties ar to, ka to neļaus citas valstis, ir nevietā, jo to pašu dara citas NATO valstis) ja produktu iespējams izgatavot Latvijā (piemēram, formas tērpi, kuru audums ražots Lietuvā), turpmāk neuzticēt lielus pasūtījumus tādiem kā Meļņiks, kas jaunos patruļkuģus, kā solīts netaisa viss Rīgā, bet gan Vācijā.

9. OMD:
Līdzekļu taupīšanas nolūkos pārskatīt Obligātā militārā dienesta atjaunošanu zem Zemessardzes formācijas, lai mazinātu sociālo spriedzi laukos (bezdarba un pat ēdiena trūkuma apstākļos, daļai lauku jaunatnes tas var būt vienīgais glābiņš). Jāpārskata vai ir lietderīgi uzturēt profesionālus karavīrus ar augstu atalgojumu, lai tie stāvētu godasardzē pie Brīvības pieminekļa vai pildītu parādes dienesta funkciju, ko varētu veikt mazāk kvalificēts karavīrs. Jāizvērtē, vai OMD nav iespējams padarīt pievīlcīgāku ar dažādām sociālās vienlīdzības veicināšanas injekcijām, piemēram- valsts garantētām atlaidēm iegūt augstāko izglītību vai autovadītāju apliecības iegūšanu NBS paspārnē.

Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums

Diezgan bieži dzirdēts viedoklis, ka Lietuvas armija esot spēcīgākā armija Baltijas valstīs. Vēl vairāk, lietuvieši varot lepoties ar vienu no labākajām armijām Austrumeiropā, kamēr Latvijas Aizsardzības ministrijas vadība bijusi spiesta atzīt, ka mums vēl esot jāpanāk gan Lietuvas, gan Igaunijas bruņoto spēku kaujas spējas. Tādēļ vēlējos apskatīt skaitļos, kādas izskatās Latvijas un Lietuvas armijas.

Lietuvas Aizsardzības budžets un armijas lielums

Uz 2008. gadu Lietuvas Republikas Aizsardzības budžets bija 1, 3 miljardi litu, kas ir aptuveni 285 miljoni latu. Lietuvas bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni 15 500 cilvēku. No tiem Sauszemes spēkus veido aptuveni 5800 cilvēku, Gaisa spēkos ir aptuveni 1000 cilvēku, bet Jūras spēkos ap 700 cilvēku. Lietuvas Brīvprātīgo aizsardzības spēkos (zemessardzē) ir aptuveni 4300 cilvēku. Pārējā armijas daļa ir militārā policija, loģistikas vienības, mācību centri u.c.

Latvijas Aizsardzības budžets un bruņoto spēku lielums

Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni . No AM budžeta naudas vairāk nekā 4 miljoni Ls tiek Satversmes Aizsardzības biroja (SAB) vajadzībām, savukārt 3 miljoni Ls tiek Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldei. Gandrīz 20 miljonu Ls tiek piešķirti Robežsardzei. Saliekot kopā šos izdevumus ar armiju nesaistītos izdevumus, sanāk, ka Aizsardzības ministrijas rīcībā, lai uzturētu armiju nonāk aptuveni 278 miljoni Ls. Gandrīz tik pat, cik Lietuvā. Pētot skaitļus, izskatās, ka Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni tāds pats kā Lietuvai- vairāk nekā 15 000 cilvēku. No NBS kopējā skaita Sauszemes spēkus veido aptuveni 950 cilvēku. Gaisa spēkos ir aptuveni 290 cilvēku, savukārt Jūras spēkos nepilni 600 cilvēki(uz 2008. gada 1. janvāri JS dienēja 551 cilvēks). Latvijas Zemessardzē ir aptuveni 11 000 cilvēku. Taču mazliet iedziļinoties, redzams, ka aina ir pavisam cita.

Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku struktūra uz 2007. gada nogali (var apskatīt pilnā izmērā, nospiežot uz attēla). Redzams, ka NBS lielākā daļa faktiski nav kaujas spējīgas vienības.

Lietuvas Bruņoto spēku struktūra (var apskatīt pilnā izmērā, nospiežot uz attēla). Kaujas spējīgo vienību skaits, salīdzinot ar Latvijas NBS, ir daudz lielāks.

Gaisa spēki

Uz 2008. gadu Gaisa spēku vajadzībām tika plānoti vairāk nekā 9 miljoni latu (2007. gadā Gaisa spēkiem tika piešķirti 10 miljoni Ls). Te varētu šķist, ka ar budžetu Gaisa spēkiem ir lieliskā kārtībā. Ka kaujas aviācija ir nopietna padarīšana, tādēļ 290 cilvēku lielam Latvijas Gaisa spēku kolektīvam plānotie deviņi miljoni Ls izskatās fantastiski pienācīga summa. Aplūkojot publiski pieeajmo budžeta plānojumu, redzams, ka lauvas tiesa no Gaisa spēku vajadzībām domāto līdzekļu aizies Pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai, Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē u.c. Te neko pārmest nevarētu, jo bez pienācīgas bāzes pat pasaules modernākajai kaujas tehnikai nebūs nozīmes. Taču bēdīgi slavenie notikumi 2008. gada nogalē ar zvejas kuģa nogrimšanu, kārtējo reizi apliecināja, ka pašas modernākās aviācijas bāzes neko nedos, ja nebūs labu pilotu un nepieciešamā tehnika. Tātad, kaut kas nav bijis pareizi izplānots, nav izprasts samērību princips. Ar četriem transporta helikopteriem Mi- 8 un vienu transporta lidmašīnu L- 410 mūsu Gaisa spēki tomēr nespēj pildīt savus uzdevumus. Un ko dotu lielāks lidmašīnu skaits, ja pēc "Beverīnas" traģēdijas noskaidrojās, ka ar glābšanas darbiem varēja nodarboties vien 3 Gaisa spēku piloti, no kuriem liktenīgajā naktī neviens nebija kaujas gatavībā?
Laikā, kad visi to vien dzird vārdus "krīze, naudas samazināšana, līdzekļu trūkums utt.", rodas jautājums: kā ar līdzekļu optimizēšanu? Kur loģika no Aizsardzībai paredzētā budžeta teju 20 miljonus latu dod Iekšlietu ministrijas pakļautība esošai Robežsardzei, kurai ir savs aviācijas dienests, kamēr armijai, kas SAR ietvaros nodarbojas ar glābšanas darbiem, bija jāatliek 4 jaunu helikopteru iepirkšana?

Baltijas valstu Gaisa spēku tehniskā nodrošinājuma salīdzinājums uz 2008. gadu

Jūras spēki

Latvija ir jūras valsts, kurai nepieciešami kaujas spējīgi, mobili un moderni Jūras spēki. Tādēļ kāds tur brīnums, ka uz 2008. gadu Jūras spēku vajadzībām tika plānoti vairāk nekā 17 miljoni latu (2007. gadā 20 miljoni Ls)? No šīs iespaidīgas summas ir jāturpina mīnu kuģu iepirkšana (gandrīz 6 miljoni Ls 2008. gadam) no Nīderlandes, jāsāk jauno patruļkuģu būve (gandrīz 3 miljoni Ls 2008. gadam) un jāveic Jūras novērošanas sistēmas projekts par 4 miljoniem Ls.
Tāpat savus Jūras spēku aktīvi atjauno arī Lietuva.

Baltijas valstu Jūras spēku tehniskā nodrošinājuma salīdzinājums uz 2008. gadu

Latvijai nekad nebūs lielas kara flotes ar kreiseriem, jo mazām valstīm pirmkārt ir jāspēj realizēt savu teritoriālo ūdeņu drošību. Pirmkārt ar patruļkuģiem un tiem pašiem mīnu meklētājiem. Neskatoties uz to, ka Latvijas jūras robeža ir daudzkārt garāka par Lietuvas, mūsu Jūras spēkos cilvēku ir krietni mazāk. Pat pieņemot, ka Jūras spēkos tiek apkalpoti tikai karakuģi- četri mīnu meklētāji, četri "Storm" patruļkuģi, apgādes kuģi A- 53 "Virsaitis" un A- 90 "Varonis", izskatās, ka ar tiem 550 cilvēkiem kaut kā nepietiek. Pieņemsim, ka uz katra mīnu meklētāja ir līdz 30 jūrniekiem, uz patruļkuģiem ap 15 cilvēkiem, bet uz apgādes kuģiem ap 30 jūrniekiem, kādam vēl ir jāsargā piestātnes, noliktavas, kazarmas. Kāds taču sēž pie lokatoriem, kas novēro robežu drošību uz ūdeņiem. Bez pieminētajiem kuģiem ir vēl citi kuģi, bet galvenais, Jūras spēkos ir Krasta Apsardzes dienests ar savu piecu patruļkuteru flotili. Bet ko Jūras spēki iesāks, kad būs jāapkalpo visi pieci no Nīderlandes iegādātie mīnu meklētāji un visi pieci jaunie patruļkuteri? Tas nozīmē, ka visi Latvijas Jūras spēku kuģi vienlaicīgi jūrā iziet nemaz nespēj.
Arī te vispārējās taupības konjunktūras ēnā jāatgriežas par līdzekļu saprātīgu izlietojumu. Ja reiz Iekšlietu ministrijas Robežsardze no Aizsardzības budžeta saņem teju 20 miljonus Ls, kādēļ ir jāuztur divi krastu apsardzes dienesti- Jūras spēku un Robežsardzes? Pēdējās rīcībā jau ir diezgan liela un nopietna kuģu flote. Tikmēr naudas trūkumu Jūras spēkos Aizsardzības ministrija gatavojas novērst ar absolūti nenormālām metodēm.

Sauszemes spēki

Uz 2008. gadu Latvijas Sauszemes spēkiem tika plānoti vien 2,5 miljoni Ls. Maz? Jā, bet tagad paskatīsimies, kādēļ.
Ja par Jūras spēku un Gaisa spēku spējām vai nespējām vēl notiek diskusijas, tad jebkādas diskusijas ir beigušās Sauszemes spēku sakarā. Šādu spēku Latvijai praktiski nav. Pareizāk sakot, ir nelielas vienības, kuras godpilni izpilda armijas funkcijas, lai spētu izpildīt ar lielu pompozitāti uzsāktās misijas pasaules karstajos punktos. Šo faktu visu laiku centās ja ne noliegt, tad vismaz noklusēt. Jo kā gan tas var būt, ka Latvijai, kurai ir 64 000 kvadrātkilometru liela platība, par sauszemes drošību gādā vien 900 vīru, no kuriem daļa atrodas misijās citviet?
Par Aizsardzības ministrijas savādo plānošanas redzējumu liecina tas, ka praktiski visus neatkarības gadus kopš deviņdesmito gadu sākuma, nav bijušas daudzmaz skaidras vīzijas par sauszemes spēku nozīmi. Deviņdesmitos gados radītie kaujas bataljoni nebeidzamās reformās, restrukturizācijās un pārmaiņās pārtapuši par dažādām formācijām. Nav bijusi skaidrība par to vai Latvijā vajag strēlnieku vienības, īpašu uzdevumu vienības vai motorizētas vienības. Nepilnu desmit gadu laikā praktiski ikviena Sauszemes spēku vienība pārdzīvojusi diametrāli pretējas izmaiņas. Piemēram, Alūksnes mobilo strēlnieku bataljons ilgu un sarežģītu restrukturizāciju rezultātā pārtapa par mācību bataljonu, bet beigās to pavisam likvidēja, uz bataljona teritorijas bāzes izveidojot Kājnieku skolu. Līdzīgi ir gājis gan ar Sužu Ilzūkdesanta bataljonu, uz kura bāzes vēlāk tapa Latvijas bataljons (Latbat). Beigās tas pārtapa par Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonu. Par laimi, tā sauktajos Aizsardzības ministrijas "treknajos gados", kad NATO mērķa labad naudu varēja neskonēt, tika izveidots vismaz 2. kājnieku bataljons, paziņojot, ka drīzumā tapšot arī 3. un 4. kājnieku bataljons, kas būšot topošās Sauszemes spēku brigādes kodols. Sauszemes brigāde tā kā tapa, taču ar to kodolu tā pašvaki sanāca. Tādēļ mūsu valsti arī sargā Kājnieku brigāde, kurā ir vien divi bataljoni un dažas mazākas vienības ar nedaudz vairāk kā 900 vīriem, un sievām. Brigādes rīcībā nav neviena paša bruņutransportiera un karavīriem ar skaudību jānoskatās uz saviem kolēģiem Lietuvā, kuras sauszemes spēki ir pilnība motorizēti un nodrošināti ar bruņutehniku. Starp citu, to pašu veiksmīgi paveikusi Igaunija.
Latvijas un Lietuvas sauszemes spēku salīdzināšana pat izsaktās mazliet nepieklājīga. Pretstatā Lietuvas motorizētās kājnieku brigādes "Dzelzs vilks" četriem kaujas bataljoniem un artilērijas bataljonam, kuru rīcībā ir vairāki simti bruņutransportieru un artilērijas ierīces, mūsu nepilnie divi bataljoni bez jebkādas kaujas tehnikas izskatās pēc Vatikāna gvardes. Uzvelt skaitlisko pārsvaru uz obligāto militāro dienestu Lietuvai arī nevar, jo uz 2012. gadu Lietuva plāno savus sauszemes spēkus nokomplektēt ar 8000 profesionāļiem, kurus varētu atbalstīt tik pat rezervistu un brīvprātīgo zemessargu. Atsaukties uz to, ka Lietuvā mīt par miljons cilvēkiem vairāk, arī nevar. Igaunija, kurā ir par miljons cilvēkiem mazāk nekā Latvijā, sauszemes spēki ir vismaz divas reizes lielāki.
Varētu sevi mierināt, ka karavīru skaitam nav nozīmes. Iespējams, taču katram minumam ir savai griesti. Latvijas drošības griesti noteikti nevar būt 950 cilvēki ar nepilnīgu bruņojumu. Prasīt no šiem cilvēkiem atbildību par to, ko jāizpilda armijai krīzes stāvoklī, būs neiespējami.

Zemessardze

Uz 2008. gadu Zemessardzes vajadzībām tika plānoti nepilni 2 miljoni latu. Tātad, lielākajai NBS daļai- vairāk nekā 11 000 cilvēkiem no Aizsardzības budžeta tiek vien neliela daļa. To, kādā stāvoklī ir Zemessardze, daudziem ir zināms. Šis NBS lielākais spēka veids ilgus gadus ir bijis kā otrās šķiras karaspēks. Arī Zemessardzei pāri bradājis biedējošais restrukturizācijas rēgs. Zemessardze joprojām cieš no armijai elementāro vajadzību trūkuma- autotransporta, pienācīgām telpām, par bruņutransportu vai kaut kādiem citiem armijas atribūtiem pat nerunājot. Pēdējo gadu laikā Zemessardzes paspārnē tika izveidoti vairāki specializētie bataljoni, taču arī to darbība ir gaužām teorētiska. Maz ticams, ka Daugavpilī izvietotais 34. artilērijas bataljons ir kaujas spējīgs, jo nav dzirdēts, ka pēdējo desmit gadu laikā NBS būtu tikuši pie jauniem lielgabaliem.

Citas NBS vienības un naudas izlietojums
No Aizsardzības budžeta vislielāko finansējumu 2008. gadā saņēma Nodrošinājuma pavēlniecība- gandrīz 49 miljonus Ls. Nepilni divi miljoni pienācās Mācību vadības pavēlniecībai, un mazliet vairāk par pusi miljona latu tika ieplānots Nacionālajai aizsardzības akadēmijai.
Tā kā Latvijā ir profesionālā armija, vislielākā daļa no budžeta aiziet NBS personāla algām. Tas sastāda gandrīz 100 miljonus latu. Daļa naudas tiek ieguldīts militārajās mācībās. NBS vajadzībām tiek remontēti un būvēti dažādi objekti. Tostarp Aizsardzības ministrija 2008. gadā ar līdzfinansējumu aktīvi piedalījās dažādu sporta būvju tapšanā.

Secinājums
Neskatoties uz to, ka Latvijas un Lietuvas Aizsardzības budžeti praktiski ir vienādi, abu valstu armiju kaujas spēks ir diezgan atšķirīgs. Ja Lietuva ir likusi uzsvaru uz regulārā karaspēka kaujas spējām, tad Latvijas fenomens ir tās Zemessardze, kura ir divas reizes lielāka par regulāro armiju. Tā tas ir reti kurā valstī. No vienas puses- iemesls lepnumam, ka Zemessardze ir tik neatņemama Latvijas sabiedrības sastāvdaļa. Taču no otras puses, Zemessardze nebūt nav NBS prioritāte, lai nu ko teiktu politiķi un paši Aizsardzības ministrijas darboņi. Zemessardze ir samērā trūcīgs NBS spēka veids, kurš izdzīvojis lielā mērā pateicoties pašu zemessargu patriotismam. Turpretī skaitliski nelielie Latvijas regulārie militārie spēki cieš no tik pat liela tehnisko līdzekļu trūkuma kā valstis, kuru budžets ir daudzkārt mazāks, piemēram Moldova. Cietis sakāvi arī mīts, ka profesionālā Latvijas armija ir augsti disciplinēta. Pēdējā gada notikumi, kad atklājās virkne šokējošu pārkāpumu, noziegumu un korupciju militāristu vidū, sašķobījusi Aizsardzības ministrijas proponēto viedokli par mazu, bet labi motivētu, labi ekipētu un labi atalgotu armiju. Varbūt ar to atalgojumu un kompensācijām jautājums bija daudzmaz atrisināts, taču ar to pārējo nē.
Tāpat ir redzams, ka apgalvojums par pienācīgu finansējumu ne vienmēr ir pareizs. Aizsardzības budžets pēc NATO rekomendācijām Latvijai varbūt arī tika turēts slaveno 2% robežās, taču ar dažādu administratīvu viltību palīdzību tas īsti neatspoguļo patieso izlietojumu. Zem šiem 2% tika pabāzts gan citu iestāžu budžets, gan funkcijas, kuras ar aizsardzību tomēr ir visai tālas.
Ja Latviju "negaidīti" nebūtu pārsteigusi tik ilgi piesauktā krīze, Aizsardzības budžets būtu audzis vēl. Uz 2009. gadu aizsardzībai tika plānots izlietot 344. miljonus Ls, savukārt 2010. gadā aizsardzībai atvēlētie līdzekļi jau pietuvotos ceturtam simtam, sasniedzot 383 miljonus Ls. Un nav šaubu, no šīs naudas atkal taptu jaunas basketbola zāles, tiktu celtas dzīvojamās mājas un bērnudārzi NBS dienošo vajadzībām, nauda dāsni tecētu dažādu aģentūru vajadzībām. Atkal tiktu drukāti krāsaini reklāmas plakāti, uzlīmes, penāļi un zīmuļi ar aicinājumu izvēlēties profesionālā karavīra karjeru. Atkal sāktu izvest jaunas reformas, lai vienu mācību centru pārveidotu par otru mācību centru un otrādi. Tam atkal vajadzētu daudz naudas. Jo mainītos zīmogi, karogi, uzšuves un veidlapu dizains. Un gan jau atkal uzrastos kāds diletants, kas gribētu taisīt kavalērijas godasardzi.
Bet kas no tā visa pienāktos Latvijas un sabiedrības drošībai? Vai, pasarg Dievs, ja notiks vēl kāda kuģa avārija, Gaisa spēki un Jūras spēki spēs izglābt slīkstošos? Vai tiks izveidoti sen lolotie kājnieku bataljoni, lai beidzot NBS būtu nokomplektēta Kājnieku brigāde? Vai tiktu vismaz uzsākta Sauszemes spēku mehanizācija ar bruņutehniku, lai mūsu karavīri zem lodēm nebraukātu ar brezentu klātos džipos? Vai beidzot tiktu sākta Zemessardzes pienācīga apgāde? Vai Jaunsardzes jauniešiem beidzot tiktu izdotas formas, par kurām bērni tik ļoti sapņojuši, līdz izauguši un jaunsardzē vairs tiem nav vietas? Baidos, ka nē...

Papildus:
Nepilnības Latvijas bruņoto spēku attīstībā- http://militarisms.blogspot.com/2009/01/nepilnbas-latvijas-bruoto-spku-attstb.html
Mūsdienu Latvijas kara flote- http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html
Aizsardzības ministrijas 2008.gada budžeta paskaidrojuma raksts- http://www.mod.gov.lv/upload/budz_2008.pdf

Atkal Vinets!

11. februārī izlasīju kādu pārsteidzošu ziņu, proti, apspriežot valsts aizsardzības un bruņoto spēku attīstības aktualitātes 2008. un 2009. gadā, Aizsardzības ministrs Vinets Veldre uzsvēris, ka dienests NBS saistīts ar kalpošanu savai tautai un aicināja karavīrus vairāk valkāt formas tērpu ikdienā un svētku dienās, aktīvi lietot valsts un NBS simboliku. Bez šaubām, tie ir ļoti spēcīgi vārdi, kas būtu jāievēro. Taču nepagāja ne nedēļa un dienā, kad pie Latvijas namiem tiek izkārti valsts karogi, godinot brālīgās Lietuvas neatkarības 91. gadadienu, bija tā laime atkal lasīt Aizsardzības ministra Vineta Veldres publiskās pārdomas. Šoreiz Veldres kungs savā blogā publicējis rakstu ''Kaujasspēju neredzamā puse''. Spriežot pēc virsraksta, varētu šķist, ka tiek apcerētas mūsu armijas kaujas spējas vai vismaz kaut kas par to. Tomēr Veldres kungs palicis uzticīgs saviem paradumiem- dramatizēt un runāt didaktisko toņos, nepasakot absolūti neko. Piemēram: ''[...]Pašā primitīvākajā līmenī armijas kaujasspējas tik tiešām var traktēt kā kolektīvos un individuālos ieročus, no kuru daudzuma ir atkarīga bruņoto spēku varenība. Šāds priekšstats, pieļauju, valda lielākajā daļā Latvijas iedzīvotāju, un tas ir normāli. Tomēr šāda reducēšana ir bīstama, ja tā sāk domāt militārpersonas.[...]'' Un jau nākamajā teikumā ministrs precizē augstākminēto: ''Armijas kaujasspējas nenosaka tikai ‘dzelži’ vien, jo ļoti svarīga ir arī organizācijas iekšējā sakārtotība un prestižs sabiedrībā. Tādēļ kaujasspēju kontekstā netaustāmās lietas – armijas organizētības un mobilitātes pakāpe, iekšējās disciplīnas ievērošana, mērķtiecīga sadarbība ar civilo sabiedrību u.tml. var izrādīties izšķirošas.''
Mazliet iedziļinoties Veldres kunga pārdomās kaujas spēju sakarā, gribētos pievērst uzmanību tam, ka tieši pats ministrs, sākot savu ministrēšanas ciklu, paziņoja, ka NBS paspārnē steidzami jāveido kavalērijas goda sardze. Nepagāja ne gads, kad Vineta Veldres ministrēto resoru skāra viens satricinājums pēc otra. Sākot no ieroču tirdzniecības armijas azotē, beidzot ar militārpersonu pašnāvībām un slaktiņu šaubīgu naudas darījumu un azartspēļu atkarības ēnā. Pēdējo mēnešu laikā viena otra NBS amatpersona nonākusi aiz restēm arī korpucijas sakarā, prasot samaksu par uzvaru iepirkumu konkursos. Bet kā jau pievērsu uzmanību agrāk, joprojām nav atbildes traģiskās kuģa nogrimšanas sakarā Jūras spēku acu priekšā. Tieši šo neskaidrību sakarā sabiedrība nepajokam satraucās un uzdeva jautājumu: kas notiek ar NBS? Tā vietā, lai rastu vismaz godīgas atbildes un nomierinātu sabiedrību ar solījumiem kļūdas novērst, ministrs Veldre gāja citu ceļu- sāka neveikli laipot un pat atklāti melot. Tātad, par kādām kaujas spējām spriedelē Vinets Veldre, sakot, ka Armijas kaujasspējas nenosaka tikai ‘dzelži’ vien? Nav taču noslēpums, ka mūsu armijai nemaz šo "dzelžu" nav. Joprojām nav atrisināts burtiski kliedzošais jautājums par armijas mehanizāciju ar bruņutransportieriem, ko mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā puslīdz atrisinājuši. Neskatoties uz to, ka "Beverīnas" traģēdija sāpīgi apliecināja mūsu NBS Gaisa spēku nespēju pildīt savus uzdevumus, jo tiem ne tikai trūkst helikopteri, bet izrādījies, ka Gaisa spēki kopš savas izveides 1992. gadā vien spējuši nodrošināt tikai to, ka Latvijas Gaisa spēkos ir trīs lidotāji, kas var lidot ar helikopteriem sliktas redzamības apstākļos un kādu glābt...
Baidos, ka paša armija nemaz nezin, par ko runā Vinets. Jo vismaz ''pagaidām'' karavīri dzīvo nemitīgo reformu periodā, kas sācies līdz ar pašu armijas izveidi 1991. gadā. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijas bruņotie spēki ir saņēmuši tik daudz solījumus, bet reizē tik maz sagaidījuši to izpildi, ka Aizsardzības ministriju droši varētu pārdēvēt par Solījumu un nemitīgo reformu ministriju. Bet tas jau ir cits stāsts, ko apskatīju agrāk: http://www.aigarsprusis.lv/2008/10/igaunija-bruojas-latvija-nek.html.

Ministrs pārpratums

7. janvārī LR1 raidījumā "Krustpukti" bija klausāms odiozais Aizsardzības ministrs Vinets Veldre. Kā jau ierasts, lai ko Veldres kungam neprasīja, viņš atrada jebkādus iemeslus, lai sevi paslavētu. Viņš esot panācis, ka karavīriem nesamazinās algas, viņš esot panācis vislabāko kadru optimizāciju utt. No malas protams izklausījās smieklīgi. Es jau reiz rakstīju par ministra Veldres izteikumiem, kas izklausījās gaužām neveikli- http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/12/trs-jautjumi-ministra-veldres-trs.html. Tadēļ neatkārtošos. Taču pārsteidza kas cits: kad tika prasīts par ''Beverīnas'' avāriju, konkrēti- kādēļ ministrs esot teicis, ka Zviedrijas helikopters esot varējis līdz Liepājai atlidot 10- 15 minūtes ātrāk, ja vēlāk noskaidrojies, ka Latvijas helikopters nav spējis ierasties vispār, Veldre sāka stāstīt pavisam jaunu notikušā versiju. Kā izrādās, helikopters, kam bija jābūt gatavībā (cik saprotu, tad pārējie trīs helikopteri lidotāju trūkuma dēļ Lielvārdē vienkārši rūsē) un jāglābj grimstošās ''Beverīnas'' apkalpe, esot bijis remontā kaimiņvalstī un rīcībspējīgie piloti esot bijuši pakaļ šim helikopterim. Vēl vairāk, helikopters tieši tai dienā un tieši nelaimēs stundā jau esot lidojis uz Latviju no remonta, tādēļ Zviedrijas helikopters, matemātiski rēķinot, varējis ierasties ātrāk. Labi pieņemsim, ka tā. Taču tagad ieklausieties: Gaisa spēki pēc taģēdijas ar "Beverīnu" atzina, ka viņu rīcībā ir tikai trīs piloti, kas esot spējīgi pilotēt helikopteri nakts laikā virs jūras, vētrā, lai kādu glābtu utt. Loģiski spriežot, vismaz viens šāds pilots ir Lielvārdē. Bet nē! Pēc 7. janvāra Veldres teiktā izriet, ka tieši avārijas naktī un vētras laikā vienīgais pilots ir nosūtīts uz kādu no Latvijas kaimiņvalsti, kuru Veldres kungs nenosauca (esmu dzirdējis, ka Gaisa spēku helikopterus remontējot Lietuvā un Polijā), lai no remonta savāktu vienu no četriem Latvijas glābšanas helikopteriem. Loģiski spriežot, nebija nekādas vajadzības lidot no šīs nenosauktās kaimiņvalsts nakts melnumā, lai pārvestu uz Lielvārdi helikopteri. Vai šādu procedūru nebija spējīgs paveikt pilots, kura kvalifikācija ir lidot dienas apstākļos, sagaidot rītausmu? Baidos izklausīties pārlieku aizdomīgs, taču man šķiet, ka te der tikai divas versijas.
Pirmā versija: Latvijas Gaisa spēku rīcībā ir tikai trīs piloti un tie miljoni, kas piešķirti šim NBS spēka veidam ir izlietoti citiem nolūkiem, tikai ne pilotu sagatavošanai, kas šķiet tomēr ir pamatu pamats. Ja tā, tad tas jau būtu atsevišķa pētījuma vērts. Jo kā gan nākas, ka kopš Gaisa spēku izveides 1992. gadā to rīcībā nav vismaz tāds lidotāju skaits, kas spējīgi pilotēt vismaz to nelielo avioparku, kas ir viņu rīcība- četri helikopteri Mi- 17 un viena lidmašīna L- 410?
Otrā versija: Gaisa spēkus vada idiots, kuram šķiet, ka avārijas un katastrofas notiek iepriekš precīzi nosakot traģēdijas laiku un vietu, lai glābšanas dienesti varētu pienācīgi sagatavoties. Ja tā, tad te jau nāktos domāt, ka mūsu NBS ir ļoti, ļoti, ļoti lielas problēmas.

Pēc tam ministrs Veldre metāliskā intonācijā paziņoja, ka pie Portugāles krastiem ar katamarānu "Kaupo" notikusi nelaime. Krasta apsardzības dienestam esot ļoti laba sadarbība ar citu valstu dienestiem. Vēl vairāk. Kanādas krasta apsardzes dienests pat esot atzinis, ka Latvijas krasta apsardze esot labākā šajā reģionā. Lai nu kā, arī šie paziņojumi izklausījās smieklīgi. Par laimi ministra satraucošais paziņojums izrādījās pārpratums.

Nevarējām palīdzēt...

Kad 1999. gada 4. decembrī uz Liepājas moliem tika šķaidīts zvejas kuģis "Sniegs", Gaisa spēki bezspēcīgi plātīja rokas, jo viņiem nebija iespēju ar morāli novecojušajiem Mi- 2 mirstošajiem jūrniekiem palīdzēt. Neviens jau nezināja, ir kuģī vēl dzīvie vai nē. Bet liepājnieki šokēti stāvēja jūras krastā un prātoja: kāpēc neviens nevar palīdzēt dažus kilometrus no krasta nelaimē nonākušiem? Toreiz vētrainā Baltijas jūra paņēma sešus jūrniekus. Pēc traģiskā notikuma neskaitāmas reizes tika runāts, ka Latvijai vajadzīgs rīcībspējīgs glābšanas dienests.

2004. gada 10. maija naktī Liepājas zvejas kuģi "Astrīda" taranēja daudz lielāks kuģis. "Astrīda" ar visu sešu vīru apkalpi nogrima. Lielas uzmanības pavadīti uz nelaimes vietu vēlāk devās vesela Jūras spēku ekspedīcija ar savu flagmani "Virsaitis". Tika rasti pierādījumi cita kuģa vainai, noskaidrota "Astrīdas" bojāejas vieta. Ar to mūsu Jūras spēki tika galā godam, citi gan jokoja: tas tādēl, ka ar mirušajiem steigties un pārlieku ristēt nevajag...

Kopš nelaimes ar kuģi "Sniegs", glābējiem tika doti deviņi gadi, lai mācītos un sagatavotos. Pa šiem gadiem Gaisa spēkiem nopirkti četri helikopteri Mi- 17, pie trim helikopteriem tikuši robežsargi. Pie jauniem kuģiem tikuši gan Jūras spēki, gan Robežsardze. Esam redzējuši varenus manevrus, kuros virs jūras lidinās helikopteri un glābēji glābj nosacīti nelaimē nonākušos. 2008. gada 18. novembra militārajā parādē 11. novembra krastmalā tanku vietā lepni tika izrādīts jaunais glābšanas aprīkojums. Visticamāk, ka ar to vēl nepietiek, ka helikopteri nav tie labākie, ka glābējiem nav tā lielākās algas un ir vēl citas problēmas. Taču 2008. gada 2. decembrī palīdzība bija vajadzīga kuģim "Beverīna" uz kura pēc vienām ziņām bija piecu cilvēku apkalpe, pēc citām sešu. Trauksmi par likstām uz kuģa Liepājas ostas Kapteiņdienests saņēma ap 16:20. "Beverīna" ziņojusi, ka slāpstot zinējs. Palīgā "Beverīnai" esot nosūtīts cits zvejas kuģis "Gints". Šajā notikumu secības vietā rodas jautājums: ko darīja glābšanas dienesti? Kāpēc palīgā kuģim ar bojātu motoru vētrā dodas zvejnieki, nevis profesionāli jūras glābēji? Pieņemot, ka zvejnieku kuģis "Gints" bija vistuvāk, pieņemot, ka uz jūras tā jārīkojas, tas nelaimē nonākušos pirmais arī sasniedza. Bet kādu gan palīdzību šis nelielais zvejas kuģis varēja sniegt vētras laikā? No atrodamās informācijas noprotams, ka bojātā "Beverīna" tikusi tauvā vilkta uz ostu. Tikai piecus kilometrus no Liepājas krastiem "Beverīna" apgāzusies, paraujot dzelmē līdzi jūrniekus.

Rodas pirmais jautājums: ko tajā brīdī darīja glābšanas dienesti? Aģentūra LETA vēstī, ka ''glābšanas darbus jūrā koordinēja Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs, un to laikā tika izsaukts arī helikopters no Zviedrijas, lai palīdzētu meklēt jūrā kuģa apkalpi arī no gaisa''. Pagaidām neskaidrs, kad zviedru helikopters saukts, kad tos darbus Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs koordinējis. Pirms "Beverīnas" pazušanas dzelmē vai pēc tās. Rodas otrs jautājums: ko darīja Latvijas Gaisa spēki? Kāpēc palīgā tika saukti Zviedrijas glābēji no jūras otras puses? Pat pieņemot, ka tas zviedru helikopteris stāvējis Liepājai tuvākajā Zviedrijas salā- Gotlandē, tam bija jāmēro ceļš pāri vētrainajai jūrai. Vismaz 150 km, kamēr Liepājā bāzējas teju visa Jūras spēku kuģu flote, neskaitot robežsargu kuģus. Man ļoti grūti iedomāties, ko glābēji teiks par notikušo (es protams ticu, ka viņi darīja daudz), zinot, ka nepilnus sešus kilometru no viņu bāzēšanās vietas jūras dzelmē pazudis kuģis, kura apkalpe par savu dzīvību cīnījusies gandrīz piecas stundas. Nezinu, kāds ir vēja ātrums, kurā Latvijas helikopteri drīkst glābt cilvēkus. Nezinu arī, cik lielos viļņos mūsu Jūras spēku kuģi var doties jūrā. Taču es zinu skaidri, liepājnieki nesapratīs, kādēļ pie pašiem pilsētas krastiem nevar izglābt nelaimē nonākušos. Saprotiet pareizi, tas nav pārmetums kara jūrniekiem vai lidotājiem, taču būs ļoti grūti izskaidrot "Beverīnas" jūrnieku ģimenēm, kādēļ Aizsardzības ministrijai tiek teju 2% no valsts kopbudžeta, kādēļ mums jāvar apūdeņot Afganistānu, kādēļ latviešu karavīriem bija jāvar mirt Irākā, bet kādēļ mūsu glābēji nebija gatavi mirt par pašu kopējo lietu: pašu cilvēkiem, neatkarīgi no tā, ko viņi tajā jūrā darīja, ar glābšanas vestēm vai bez.

Reiz bija plāni

Atceros, ka 2006. gada vasarā Liepājas puses plašsaziņas līdzekļos izskanēja, ka Liepājas pašvaldība no NBS Gaisa spēkiem bez atlīdzības pieņēmusi trīs krietni nolietotas lidmašīnas. Vismaz toreiz esot bijusi iecere, ka tas tiks izmantotas Jauno tehniķu stacijas planieristu pulciņa darbības nodrošināšanai kā uzskates līdzekļi. Pagājuši vairāk nekā divi gadi bet par šo ieceri klusums. Varbūt kāds zin, kā šī labā iecere attīstījusies. Jebšu tā nav realizējusies? Personīgi es būtu bijis ļoti priecīgs, ja kāds Liepājas lidostas stūrītis tiktu nodots šādu lidaparātu novietošanai un vēlāk taptu neliels apskates objekts, pievienojot jau divus gadiem ilgi lidostā stāvošus padomju militāros reliktus.

Ziņa par šo tēmu: http://www.liepaja.lv/events.php?id=1216&category=all&action=event&category=47&eid=5642

Igaunija bruņojas. Ko darīs Latvija?

Dažas dienas atpakaļ medijos lasīju, ka Igaunijas Aizsardzības ministrijas izstrādātais plāns paredz pastiprināt šīs valsts bruņotos spēkus ar vairākiem desmitiem tanku vai bruņumašīnu. Paredzēts, ka laika posmā no 2009. līdz 2018. gadam Igaunija varētu iegādāties 30 līdz 40 bruņutehnikas vienību. Igauņu amatpersonas nenoliedz, ka viņi ņēmuši vērā Gruzijas kara mācību, tāpēc īpašu uzmanību pievērsīs pretgaisa un prettanku aizsardzības uzlabošanai, kā arī helikopteru iegādei. It kā ziņa pati par sevi sausa. Tomēr gribējās mazliet apskatīt šo tematu. Proti, lasot šāda satura ziņas, ar nožēlu jāsecina, ka pārlieku iepriecinošu ziņu par mūsu militārā resora plāniem atrodamas gaužām skopi un gaužām miglaini. Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē. Meklējot Aizsardzības ministrijas mājaslapā kaut ko par armijas attīstību, atrodama sausa informācija, kurai, atklāti sakot, ticēt vairs negribas Kaut vai tādēļ, ka praktiski katru gadu šie plāni, NBS struktūra un politika mainās. Piemēram, teju katru gadu notiek reorganizācija. Valdības Aizsardzības ministrijas sadaļā pārlieku krīt acīs priekšvēlēšanu alegorijās ieturētie "turpināsim", "nodrošināsim" utt. Lai saprastu, par ko runa, lūk piemērs: ''Nodrošināsim valsts aizsardzības spēju turpmāku attīstību, turpinot pilnveidot profesionālo bruņoto spēku kaujas spējas un materiāli tehnisko bāzi, kā arī attīstot Zemessardzi kā efektīvu atbalsta instrumentu'' (pilnā apjomā lasāms te: http://www.mod.gov.lv/upload/valdibas_plana_am_sadala.xls). Skan jau varen skaisti, taču ar šādu uzdevumu pie vēlētājiem var doties kādas partijas censoņi, nevis valdība un NATO dalībvalsts aizsardzības resors. Un ja tas ir plāns, kur ir plāna izpildes iztirzājums par iepriekšējiem gadiem?

Militārās aviācijas attīstība atlikta
Nākamais iemesls, kamdēļ neticēt. Aizsardzības ministrijas mājas lapā atrodams 2007. gada 11. aprīļa rīkojums Nr.198. Tajā melns uz balta rakstīts, ka "[...] Glābšanas darbu veikšanai NBS Gaisa spēku rīcībā ir četri helikopteri Mi-17 V1 (Mi-8 MTV1). NBS Gaisa spēku rīcībā ir arī trīs helikopteri Mi-2, neviens nav darba kārtībā." 2007. gada budžetā Gaisa spēkiem bija iedalīti 10 229 555Ls. 2008. gada budžeta projektā 9 002 322Ls. Bet tagad pats interesantākais: 3 720 544 Ls piešķirti pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Projekta realizāciju plānots pabeigt 2014. gadā. Lasot šķiet, ka beidzot mūsu valsts sākusi domāt par savas militārās aviācijas iegādi. Bet nē, C- 17 transporta lidmašīnas bāzēsies Ungārijā un Latvija, samaksājot gandrīz 4 miljonus, tiek pie nosacītas aviācijas vienības, kuru koleģiāli izmantošot visas NATO dalībvalstis. Labi, tas ir vajadzīgs, bet kamdēļ tas tiek darīts, kamēr mūsu armijai nākas glābt cietušos, sargāt gaisa telpu un pildīt citus uzdevumus ar tik nenopietniem resursiem?

Baltijas valstu militārās aviācijas vienību skaita tabula

Tāpat kāda muļķības dēļ, pamatojoties uz mītisku līdzekļu ekonomēšanu, atlikta tik ilgi gaidītā iecere iegādāties 4 vidējās klases helikopterus Gaisa spēku vajadzībām, lai beidzot lielo un ēdelīgo Mi-17 vietā apmācībām un mazākiem darbiem izmantotu Rietumu analogus. Agrākie šīs klases analogi Gaisa spēkos padomju Mi-2 nolietojuma dēļ nav izmantojami. Un tas būs vairāk nekā katastrofāli, ja Latvijas Gaisa spēkos paliks vien 4 helikopteri un viena mazā transporta lidmašīna L- 410.

Bruņutransporta sāpīgais jautājums
Aizsardzības ministrijas 2008. gada budžeta paskaidrojuma rakstā lasāms sekojošais: "[...]NBS attīstība un modernizācija, īpašu uzmanību pievēršot Sauszemes brigādes mehanizācijai[...]". Ata Slaktera ministrēšanas laikā par bruņutransportieru pirkšanu runāts gan tika, bet ne par skaitu, ražotāju, pirkšanas laiku vai to pielietojumu konkrēti teikts nekas netika. Vien tas, ka daļa mašīnu nepieciešama Latvijas karavīriem misijās ārzemēs. Spriežot pēc tā, ka Latvijas militāristu rīcībā tika nodoti neliels skaits ASV ražojuma "Humvee" un tika runāts par šādām mašīnām ar bruņu aizsardzību, iespējams, ka Aizsardzības ministrija bija nobriedusi iegādāties tieši šīs mašīnas. Es gan uzskatu, ka bruņots džips, tanks vai bruņutransportieris ir trīs dažādi ieroču veidi. Atšķirībā no Latvijas, Igaunija jau nopirkusi Somijas ražojuma "Pasi" bruņumašīnas. Dažas no tām NATO sammita laikā atradās Rīgā, jo mūsu armijai tādu vienkārši nebija. Bez tām Igaunijas armijas rīcībā ir vairāk nekā krietns skaits bruņumašīnu. Starp tām vairāki desmiti padomju BTR-30, Dienvidāfrikas "Mamba" "Alvis-4" prototips un jau pieminētie somu "Pasi" XA-180EST. Kopumā vairāk nekā simts bruņutehnikas vienības.

Runājot, kāda tehnika ir mums, skumji jāsecina, ka atšķirībā no Igaunijas, Latvija kopš neatkarības atjaunošanas nekad nav varējusi lepoties ar pilnvērtīgu bruņutehnikas parku. Un te atsauces uz līdzekļu trūkumu nebūtu vietā. Tieši tāpat kā Latvijai, žēlīgi ar līdzekļiem bija arī Igaunijai vai Lietuvai. Taču atšķirībā no kaimiņiem, mūsu armijas rīcībā bija tik vien kā divas BRDM-1 bruņumašīnas, kuras izmantoja agrākais armijas kodols- Sužu Izlūkdesanta bataljons, ducis Otrā pasaules kara laika zviedru dāvātās "Scania" bruņumašīnas un trīs čehu dāvātie T- 55. No šī arhaiskā parka nekā palicis pāri praktiski nav. BRDM-1, cik esmu redzējis, aizvilktas uz Ādažu poligonu par artilēristu mērķiem, savukārt "Scania" bruņumašīnas SKP m/42 pēc neveiksmīgās remontu epopejas deviņdesmito gadu vidū tā īsti armijas vajadzībām kalpojušas nav. Jācer, ka vismaz dažas atstātas par piemiņu kā mācību līdzeklis.
Bēdu stāsts ar tiem T- 55 ir pavisam nelāgs. Zināms, ka Čehijas Republika piedāvāja Latvijas armijai diezgan prāvu skaitu šo morāli novecojušo, taču vēl izmantojamo tanku no bijušās Čehoslovākijas armijas rezervēm. Tik vien kā esot bijis jāapmaksā atvešana uz Latviju (trīs tanku atvešana esot izmaksājusi nepilnus 10 000Ls). Jau kopš 1999. gada, kad šie tanki nonāca līdz Latvijai, būdams nemilitārists esmu paudis, ka tankus vajadzēja ņemt daudz nedomājot. Pirmkārt, valsts varēja atļauties nogādāt ar vienu kravas kuģi pārdesmit tankus. Otrkārt, ja Latvija būtu pacietīgi realizējusi šo programmu, lēni un plānveidīgi būtu bijusi iespēja apmācīt tanku ekipāžas vismaz vienam tanku bataljonam. Tas nozīmētu, ka uz šo gadu, kad beidzot mūsu Aizsardzības ministrijas ierēdņi sākuši domāt par bruņutehnikas iegādi, mūsu pašu armijā būtu pietiekams skaits instruktoru, mehāniķu un artilēristu, kas spētu gan misijās karot, gan apmācīt, gan apkalpot ne tikai T- 55, bet jaunāku un modernāku tehniku. Treškārt, diezgan veiksmīgs piemērs ir Zemessardzes 34. artilērijas bataljons, pēc kura līdzības varēja veidot uz Zemessardzes bāzes atsevišķu tanku bataljonu (vai citāda nosaukuma bruņutehnikas vienību). Izmaksas šādam bataljonam būtu gaužām samērīgas. Kāda aina ir tagad? Cik zinu, no trim T- 55 braukšanas kārtībā jau pirms vairākiem gadiem bija tikai viens tanks. Bet jaunās bruņutehnikas nākotne ir ne tikai naudas jautājums, bet arī kvalificētu speciālistu trūkums.

Armijas rindas joprojām retas
Un vēl. Igaunija publiskojusi, ka līdz 2018. gadam plāno palielināt profesionālo karavīru skaitu līdz 4000, bet jau 2010. gadā armijas skaitliskais sastāvs kopā ar obligātā dienesta karavīriem varētu sasniegt 16 000. Bez armijas Igaunijas brīvprātīgo aizsardzības līga ("Kaitseliit") sasniegusi jau 20 000 cilvēku kopskaitu, starp kuriem 11 000 ir karavīri un 1000 sieviešu no Mājas sardzes. Teorētiski, Latvijas bruņoto spēku skaits jau ir lielāks nekā 16 000 cilvēku. NBS 2008. gada budžeta projekta pieļaujamais personāla skaits ir 5600 profesionālā militārā dienesta karavīri un 1238 civilie darbinieki. Bez tam NBS vienībām tika uzdots samazināt administratīvo personālsastāvu novirzot to militāro spēju attīstībai. Taču faktiski mūsu regulārie bruņotie spēki salīdzinot ar Igauniju izskatās bāli. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa no mūsu 18 344 NBS strādājošajiem, dienējošiem un kalpojošiem- aptuveni 11 646 ir ārrindas zemessargi, kurus vēl tik nesen uzskatīja par traucēkli un pagātnes palieku. Vēl 570 zemessargi ir aktīvi karavīri, bet 630 civilie darbinieki. Saskaņā ar plāniem 2008. gadā Jūras spēkos bija jādienē 613 militāristiem un 42 civilistiem. Gaisa spēkos- uz šo gadu bija jādienē 330 militāristiem. Vēl 298 karavīri dien Militārajā policijā. Atlikušā daļa teorētiski varētu būt Latvijas Sauszemes spēki. Diemžēl, tā nav. Faktiski Latvijas armija (NBS Sauszemes spēki) ir viena brigāde, kurā ir divi- 1. un 2. SZS Kājnieku bataljoni, kaut vairākus gadus atpakaļ tika plānots, ka SZS brigādes kodols būs četri Kājnieku bataljoni. Bez diviem bataljoniem vēl ir SZS Kaujas nodrošinājuma rota, SZS Inženiertehniskā rota, SZS Artilērijas baterija un Speciālo uzdevumu vienība. Kopējais Sauszemes spēku karavīru skaits 2008. gadā palika tāds pats kā 2007. gadā- 1093 karavīri un 180 Speciālo uzdevumu vienības kaujinieki. Štāba bataljonā, kura nosaukums saglabāts tikai labo tradīciju dēļ, dienē 334 karavīri un 30 civilistu.

Baltijas valstu bruņoto spēku skaitliskā sastāva tabula

Liela daļa Latvijas armijas nav reālas kaujas vienības. Plānā tika paredzēts, ka 2008. gadā Nodrošinājuma pavēlniecībā strādās 712 karavīri un 139 civilo darbinieku, bet Mācību vadības pavēlniecībā 360 militārpersonu un 196 civilisti. Nacionālajā aizsardzības akadēmijā dien 80 militārpersonas un 8 civilisti. Bez NBS Aizsardzības ministrijā kalpo arī citu struktūru darbinieki, kas šoreiz tas uz armiju neattiecas.

Igaunijas armijas sauszemes spēkos plānotas divas kājnieku brigādes. Taču patreiz ir tikai 1. kājnieku brigāde, kuras kodols ir Paldiski bāzētais Skautu (izlūku) bataljons, Pionieru- 1. inženiertehniskais bataljons un 1. Artilērijas bataljons. Vēl sauszemes spēkos ietilpst Kuperjanova atsevišķais kājnieku bataljons, Viru atsevišķais kājnieku bataljons, Atsevišķais pretgaisa aizsardzības bataljons (divizions) un Miera uzturēšanas centrs (ROK). Tāpat kā Latvijai, arī Igaunijai ir savs štāba, jeb Gvardes bataljons. Kopumā Igaunijas regulārajos spēkos ir ap 5600 karavīru. Pēc skaita praktiski tik pat, cik Latvijai, taču redzams, ka Igaunijā lielāks skaits karavīru ir tieši kaujas vienībās (210 gaisa spēkos, ap 300 jūras spēkos un ap 3300 sauszemes spēkos). Jāpiemin arī otri kaimiņi. Lietuvā armija jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas var lepoties ar savu sauszemes spēku mugurkaulu- brigādi "Dzelzs vilks", kurā ir viens mehanizētais bataljons, trīs motorizētie kājnieku bataljoni un viens artilērijas bataljons, un kuras kaujas spējas Baltijā laikam tomēr ir visaugstākās. Bataljoni pilnībā nodrošināti ar bruņutehniku, galvenokārt ASV ražojuma bruņutransportieriem M113, bet artilērijas bataljona pamats ir britu ražojuma haubices M119. Kopumā Lietuvas armijai ir 300 M113 bruņutransportieri.

Baltijas valstu militāro kuģu vienību tabula

Pat eventuāli apskatot, redzams, ka Igaunija jau tagad pārspēj mūsu bruņotos spēkus, nemaz nepieminot ugunsspēku. Nav grūti iedomāties, kurš karavīrs spēs uzzināt un iemācīties vairāk: tas, kurš mācījies uz funkcionējošas kaujas tehnikas, tai skaitā uz bruņumašīnām, vai tas, kurš bruņutransportieri redzējis raidījumā "Laiks vīriem?". Kas notiks pēc augšminētā 2018. gada, kad Igaunija būs par trešdaļu palielinājusi savu armiju un bruņojumu, bet Latvijas Aizsardzības ministrija rīkosies tik pat nekonkrēti un neskaidri, paliek jautājums. Varbūt varēsim lepoties ar dārgiem zobeniem un skaistu kavalērijas godasardzi? Vai varbūt atkal cerēsim uz igauņu palīdzību kā Neatkarības cīņu laikā?

Armijai zirgus?

Kad teju, teju sabiedrība nomierinājusies, ka tās valsts aizsardzības resoru vada bijušais veterinārā dienesta vadītājs, kurš pats atzinies "neesam pārāk zinošs militārajos jautājumos", cilvēku prātiem atkal tika sagādātas jaunas vētras. Un šoreiz pie vainas pats Vinets Veldre, kurš deva vienu no savām pirmajām pavēlēm: uzsākt darbu pie zirgu goda gvardes izveides! Pats ministrs laikrakstam "Latvijas Avīze" gan pauda, ka viņam neesot doma atjaunot kavalēriju un to 21. gadsimtā sūtīt pret tankiem. Esot vien ideja izveidot zirgu goda gvardi, kas sagaidītu prominentas ārzemju personas.

Kamēr ministrs Veldre gara acīm jūsmo par Latvijas armijas kavalēriju, pašu armijai trūkst elementārākās vajadzības (autora foto)

Starp citu, pēc jaunā ministra pieteikšanas daudzi jau sāka jokot, ka Veldre, kura profesija ir veterinārārsts un kurš esot tik liels zirgu mīļotājs, ka nopircis desmit zirgus, taisīšot Latvijas armijai savu kavalēriju. Taču nepagāja ne mēnesis, kopš cienītais veterinārs sācis saimniekot Krišjāņa Valdemāra ielas namā un savu zirgmīlestību Veldres kungs cenšas iedzīvināt armijā.

Militāristi par Veldres ieceri dusmīgi
Kāds augsts Latvijas armijas apvienotā štāba virsnieks laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālistam 2008. gada janvārī pat atklāja, reizē neslēpjot dusmas, ka armijas štābs esot saņēmis aizsardzības ministra pavēli sākt darbu pie "zirgu goda gvardes" izveides, neskatoties uz to, ka aizsardzības budžetam trūkstot vairāku miljonu latu jau iesāktiem nopietniem projektiem. Joprojām neesot izveidota trešā kājnieku bataljona, neesot bruņumašīnu, štāba bataljonā nav izremontētas kazarmas. Virsnieks pat pieminēja, ka Latvijas kontingentam Afganistānā nav apbruņotu džipu, jo tie aizsardzības ministrijai neesot pa kabatai...

Vai Latvijas armijai ir vajadzīga kavalērija?
Ja arī runa ietu tikai pat godasardzes rotu vai vadu, ir skaidrs, ka mūsu valsts nevar atļauties šādu greznību. Nenoliedzami, šāds goda sardzes elements būtu skaits un ļoti prestižs. Par to mēs būtu ļoti lepni katru 11. un 18. novembri. Atsevišķas goda sardzes jātnieku nodaļas ir vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijai, Lielbritānijai un Vācijai. Sava militārā kavalērija ir arī Krievijai. Taču Veldres kungs nav pamanījis kādu atšķirību, proti, Latvijas armija nav pieminēto valstu svara kategorijā. Jāatgādina, ka visām pieminētajām valstīm ir lielākās armijas Eiropā un vienas no vislabāk finansētajām, izņemot, varbūt tikai Krievijas, kuras miljonu lielajam un izsalkušajam karaspēkam naudas nekad nebūs gana.
Latvijas armija labākajā gadījumā varētu meklēt līdzības ar nelielo Maķedoniju vai kādu citu nelielu Eiropas valsti, taču mūžīgās reformas un daudziem nesaprotamās iepirkumu procedūras, un piedevām nesenā armijas profesionalizācija armija padarījusi par kaut ko līdzīgu Vatikāna gvardei. Svētkos mūsu armija izskatās vareni: pa gaisu traucas četri lidaparāti, Daugavā noenkurojušies abi divi lielie karakuģi, kurus apsargā daži mazāki kuģīši, bet labi izkoptā parādes solī braši soļo dažādu vienību kareivji. Kulminācijas brīdī pār Rīgu skan divdesmit viena lielgabalu zalve, liekot ļaudīm patiesi lepoties, ka mūsu armijai ir ko parādīt. Bet ar to mūsu armijas līdzība ar citu valstu armijām arī beidzas. Diemžēl.

Kāda no malas izskatās mūsu armija?
Nevēlos būt bargs kritizētājs, tomēr gribas izdarīt dažus secinājumus, kas radušies pēc cītīgas sekošanas mūsu armijas matamarfozēm pēdējā desmitgadē.
No 4894 cilvēku "lielās" Latvijas armijas (pēc 2007. gada Aizsardzības ministrijas datiem), teju trešdaļa ir civilkalpotāji. Otra puse ir dažnedažādi štābi (NBS Apvienotajā štābā viens ir 8 departamenti), nodrošinājuma pavēlniecība, kuras sastāvā 2005. gadā bija divas Atbalsta bāzes, Militārās medicīnas centrs, Transporta bataljons un Nodrošinājuma bataljons, sporta klubi, kuri protams ir vajadzīgi, vismaz trīs militārie orķestri, kas arī ir vajadzīgi un muzicē vareni, nesdami Latvijas vārdu pasaulē. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja apvienot ar līdzīgu institūciju- Militāro policiju), Mācību pavēlniecība, kurā ietilpst Rekrutēšanas un atlases centrs un ducis mācību centru: NBS Instruktoru skola Cēsīs, NBS Sakaru skola un Valodu skola Rīgā, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola Kadagā, NBS Kājnieku skola Alūksnē, kas izveidota uz bijušā Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona bāzes, Jūras spēku mācību centrs Liepājā, kurā ietilpst veselas divas skolas- Jūrniecības un taktikas skola, kā arī Ūdenslīdēju skola. Bez visām šīm mācību iestādēm pastāv arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Vēl ir krietns skaits savdabīgu veidojumu, kā militāro atašeju dienests, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Ģeotelpiskā informācijas Aģentūra, Valsts aģentūra "Tēvijas Sargs" un Aizsardzības īpašuma valsts aģentūra, kurā vien strādājot 450 cilvēki (gandrīz vesels bataljons!). Arī tas ir vajadzīgs, tikai sanāk, ka atlikušajos dažos tūkstošos ietilpst lepni skanošs Štāba bataljons, kurā (pēc militārā žurnāla "Tēvijas Sargs" datiem), karavīru trūkuma dēļ dien aptuveni divi simti vīru. Agrāk to bija vismaz reizes trīs vairāk. Vēl mūsu bruņotajos spēkos ir nepilni seši simti jūrnieku (precīzi uz 2007. gadu- 558 cilvēku), ieskaitot krasta apsardzi, kuru tagad dublē iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsardze ar saviem kuģiem, nelieli Gaisa spēki ar četriem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem helikopteriem Mi- 17 un vienu čehu dāvāto lidmašīnu L- 410 (pārējie daži lidaparāti ir morāli novecojušie An- 2 un Mi- 2), kuros kalpo vien daži simti vīru un sievu (uz 2007. gadu 292 cilvēki). Starp citu, par attieksmi pret Gaisa spēkiem varēja noprast no vairāku Aizsardzības ministru izteikumiem presē. Piemēram 2001. gada septembrī laikrakstā "Kurzemes Vārds" bija lasāma intervija ar ministru Kristovski, kurš darīja zināmus dažus faktus: "­ Cilvēki skatās filmas un redz, kādas modernas lidmašīnas ir citu valstu rīcībā. Taču Gaisa spēku un dažādu aizsardzības sistēmu iegāde un uzturēšana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc mums ir precīzi jāapzinās, kādus vēlamies Gaisa spēkus nākotnē, un arī tas, kādus varam atļauties. ASV mums gandrīz par velti piedāvāja helikopterus "Cobra". Izrēķinājām, cik maksās to uzturēšana, apsvērām savas prioritātes un atteicāmies. Turklāt paši helikopteri mums neko īpaši būtisku nebūtu devuši, jo ar tiem kopā nepieciešamas ar citas Gaisa spēku atbalsta vienības. Piemēram, reaktīvās lidmašīnas, raķešu kompleksi un cita veida bruņojums. Jāskatās reāli, mēs to pagaidām nevaram atļauties... " Pagājuši septiņi gadi un attieksme mainījusies maz.

Latvijas armijas mugurkauls ir Ādažu bāze, kurā mitinās teju vienīgās kaujasspējīgās latvju armijas vienības. Divi puslīdz nokomplektēti kājnieku bataljoni un dažas nelielas specializētas vienības kā atmīnētāji, militārie ķīmiķi utt., kuriem jāgādā par mieru Afganistānā, Irākā un vēl sazin kur, tikai ne pašu zemē. Pēc 2007. gada datiem kopumā mūsu armijas Sauszemes spēkos ietilpst 971 cilvēks (Igaunijas sauszemes spēkos ir aptuveni 3000 karavīru). Cik zināms, tad Sauszemes spēkiem praktiski nekāda bruņutransporta, izņemot trīs Čehijas dāvātos tankus T- 55, no kuriem viens vairs neesot braucams, un divas bijušo Sužu izlūkdesanta bataljona BRDM-2 bruņumašīnu, nav. Kas noticis ar duci deviņdesmito gadu sākumā dāvātajām ''Scania'' bruņumašīnām SKP m/42, nav. Tās mēģināja modernizēt, bet iespējams tās vairs nespēj izkustēties no vietas, jo Zviedrijas armijas vajadzībām tās tika ražotas no 1943. līdz 1947. gadam. Vien zināms, ka viena tāda ir Robežsardzei. Tikmēr mūsu Ziemeļu kaimiņu igauņu armijas rīcībā ir apskaužams bruņutehnikas autoparks: 60 moderni Somijas XA- 180 bruņutransportieri, 32 padomju ražojuma BTR- 30, 7 padomju BRDM-2 un 9 Dienvidāfrikas ražojuma Mamba APC.

Liepājas zemessargu transports- tā sauktie Kristovska un Eihmaņa sagādātie nekam nederīgie Land Roveri, un dažas citas sarūsējušas grabažas (autora foto)

Citviet esmu lasījis, ka mūsu bruņotajos spēkos ietilpst arī Zemessardze, kas ''esot mūsu drošības stūrakmens''. Agrāt tā tiešām bija iespaidīga brīvprātīgo armija- teju 17 000 vīru. Tomēr zinot pēdējo piecu gadu notikumus, kuru laikā Zemessardzi- patriotisku un drosmīgu vīru kopumu sāka reformēt, izformēt un restrukturizēt, tāds čiks vien sanāca. 2007. gadā Zemessardzes rindās bija vien 10 385 cilvēku. Sava taisnība visticamāk bijusi tiem, kas centās Zemessardzei radīt tādu kā regulārās armijas apveidus, dažus tās bataljonus specializējot. Piemēram, tagad Daugavpilī bāzējas mūsu bruņoto spēku artilēristi- 34. zemessardzes artilērijas bataljons, savukārt varen garu un reizē gaužām neveiklu nosaukumu tagad nes 31. zemessardzes bataljons. Tas tagad ir Aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem bataljons. 17. zemessardzes bataljons kļuvis par pretgaisa aizsardzības bataljonu. Tiešī šīs vienības zemessargi ir tie, kas pēdējos gadus katru 18. novembri ar saviem zviedru pretgaisa aizsardzības lielgabaliem drebina Rīgu. Taču šo nebeidzamo reformu rezultātā kādas iespaidīgas izmaiņas ierindas zemessargi nav sajutuši. Krietns skaits bataljonu likvidēti, piedēvējot tam apvienošanās mirāžu, lai itkā optimizētu tehniskos līdzekļus, bruņojumu un nekustamos īpašumus, kuros apvienotajiem bataljoniem mājot. Bet ikviens var pārliecināties, ka Zemessardze no šīm izmaiņām praktiski neko nav guvusi. Daudzviet bataljoni mitinās tādās pašās nepiemērotās telpās. Piemēram Liepājā zemessargu mājvieta jau vismaz desmit gadus ir bijušajā bērnu dārzā. Jauni vai vismaz labāki transportlīdzekļi, nerunājot par kaujas tehniku, zemessargu rīcībā nav nodoti (vai tas tiek tā slēpts, ka visus neatkarības gadus par to nekas nav zināms). Kardinālu uzlabojumu formastērpu sakarā arī nav kopš deviņdesmito gadu vidus. Kā zemessargi, tā viņu jaunā maiņa jaunsargi izskatās gaužām žēlīgi. 2008. gada janvārī jaunsargu mājas lapā gan beidzot bija lasāms, ka izveidotas pirmās skices jaunajam jaunsarga formas tērpam. Taču cauri jaunsardzei jau izgājusi vesela paaudze, kura mīlēt Latviju mācījās vecās drānās...
Par bruņojumu, kas pietiktu visiem brīvprātīgajiem gan mācībām, gan, nedod Dievs, kara gadījumā, nav dzirdēts. Sekojošs vienkāršā cilvēka secinājums: kamdēļ bija vajadzīga šī Zemessardzes "restrukturizācija", ja līdz 2008. gadam NATO valsts bruņoto spēku sastāvdaļai nav notikušas kaut cik jaušamas izmaiņas lielāku kaujasspēju virzienā?

"Lindau" klases mīnu meklētājs "Namejs" ir 1960. gadā Rietumvācijā būvēts kuģis, kas mūsu flotes rīcībā nonāca tikai 1999. gada rudenī. To pamatoti varēja uzskatīt par vecu, tomēr labu kuģi, jo tika pamatīgi saremontēts un kopts. Nezināmu iemeslu dēļ jūrniekiem ar to lika veikt tālus pārgājienus ļoti sarežģītos metereoloģiskos apstākļos gan Ziemeļjūrā, gan citos ūdeņos, kaut kuģa pamatuzdevumi ir mīnu meklēšana piekrastes ūdeņos. (autora foto)

Kādai vajadzētu būt Latvijas armijai?
Cik ziņojuši paši militāristi, to rīcībā 2007. gadā bija budžets 508,08 miljonu ASV dolāru lielumā. Zināms, ka no šīs naudas tiekot uzturēta Latvijas Bankas Aizsardzības pārvalde, daļēji Drošības policija. Tiek celtas jaunas sporta halles, kuras līdzfinansē Aizsardzības ministrija. Tāpēc liels kumoss militāristiem iet secen.
Nav saprotams, kādēļ valstij, kurai ir stratēģiska nozīme visa reģiona mērogā, joprojām nav vismaz vienas kaujas spējīgas brigādes, kuras rīcībā būtu vismaz minimālais skaits bruņutehnikas, kas nepieciešama gan dalībai ārvalstu misijās, gan lokālajām vajadzībām, piemēram, mācībām vai dabas stihiju laikā. Kā tas var būt, ka Latvijas armija karo Afganistānā un Irākā, bet tās karavīriem pat nav atbilstoša ekipējuma? Kā tas var būt, ka Jūras spēku vajadzībām pērk karakuģus, kuri pēc tam bāzējas bez maz vai Liepājas centrā, kamēr Aizsardzības ministrijai piederošās piestātnes Karostā stāv tukšas vai tiek izmantotas citiem mērķiem? Kā tas var būt, ka koka mīnu traleris ''Namejs'', kurš paredzēts piekrastes ūdeņu attīrīšanai no mīnām (būvēts turpat pusgadsimtu atpakaļ, tomēr pienācīgi remontēts un modernizēts), tiek dzīts uz Ziemeļjūru pa 6 metrus augstiem viļņiem tā, ka tas izļodzas pa visām šuvēm, lai pēcāk par šo "varoņdarbu" dižotos vai visās avīžu slejās? Kā lai nesmejas par Gaisa spēkiem, no kuru rīcībā esošiem četriem helikopteriem MI- 17, viens tika aprīkots ar salonu augstu amatpersonu pārvadāšanai? To par pārvietošanās līdzekli bija iecienījusi bijusī valsts prezidente. Un te jau arī ir atbilde, kādai būtu jābūt mūsu armijai. Vismaz tādai, lai par to nesmietos. Tādēļ zirgu goda sardzi mūsu armijai nevajag.

Aigars Prūsis