Trešdien pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" sajutu aicinājumu nākamajās parlamenta vēlēšanās atdot savu balsi par Einaru Repši. Raidījumā vērotais atkal lika aizdomāties par dažādu Latvijas dienestu stāvokli. Varētu jau apcerēt politiskās norises, taču šoreiz atkal apskatīšu valsts drošības iestāžu dienas un nedienas. Kādēļ? Šodien izlasīju, ka Nacionālie bruņotie spēki pašreizējā budžeta apstākļos neredz nekādas iespējas izpildīt Latvijas Jūras administrācijas zvejas kuģa "Beverīna" un sešu tā apkalpes locekļu bojāejas izmeklēšanas komisijas ieteikumus un Gaisa spēku helikopteru dislokācijas vietas pārcelt tuvāk Latvijas rietumu piekrastes ostām. Atzīšos, šāda nekompetence vai pat atklāta nekaunība mani ļoti pārsteidza. Un ne jau tikai par Gaisa spēkiem vai armiju es domāju. Par Latvijas drošības un aizsardzības spējām kopumā. Lai izprastu kādēļ, pārdomas iztirzāšu.
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis bija absolūti vienādās starta pozīcijās, ja neskaita Latviju ar kritisko etnisko situāciju uz 1991. gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jaunās valstis un to armijas tika būvētas no pašiem pamatiem. Atšķirībā no citām PSRS okupētajām valstīm, Baltijas valstīm nepalika ne savu teritoriālo karaspēka vienību, kā tas bija bijušajām sociālistiskā bloka valstīm, piemēram Polijai vai Čehijai. Baltijas valstīm mantojumā no padomju armijas nepalika arī bruņojums kā Gruzijai, Ukrainai vai Baltkrievijai. Pilnīgi viss tika būvēts pēc pašu izpratnes un varēšanas. Kā jau rakstīju agrāk, īpaši par savas valsts aizsardzību ir gādājusi Lietuva, kura pirmās brīvprātīgo vienības izveidoja jau 1990. gadā, kamēr Latvijā vēl notika politiskā žagošanās par valstisko statusu utt. Katras valsts pamatos ir iekšējā drošība un kārtība, kuru pamatā nodrošina policija, savukārt par valsts aizsardzību gādā armija.
1. Policija un kārtība.
Lietuva (arī Igaunija) par vairākiem gadiem arī apsteidza Latviju, uz milicijas bāzes izveidojot savu policiju, kas traģiskajos barikāžu laikos izrādījās liktenīgi. Tiesa gan, kā jau minēju Latvijas etniskais stāvoklis diktēja savu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijas milicija bija absolūti nelatvisks veidojums. Teju 65% milicijas darbinieku nebija etniskie iedzīvotāji, nerunājot par to, ka lauvas tiesu policistu nemaz nebija Latvijas pilsoņi vēl deviņdesmito gadu vidū. Tādēļ ir viegli izskaidrojams, kāpēc Atmodas laikā bēdīgi slavenais OMON bija tika varens Rīgā, bet Viļņā tikai tāda Rīgas OMON filiāle. Igaunijā šo nezvēru nebija vispār. Līdz ar to jautājums par lojalitāti savai valstij radās reti vai vispār nebija apspriežami. Bet kā tad bija pie mums? Padomju laika transformētais mutants- Valsts policija joprojām nespēj tikt galā ar savu pagātnes nastu. Daudzas policijas amatpersonas nostaļģēja pēc padomju laikiem vai pilnīgi atklāti kaitēja valstij. Bet ko tur brīnīties, ja paša policijas vadība nespēj atteikties no padomju tipa izdienas pakāpēm un grezniem uzplečiem. Pat policijas sistēmas reforma tā pa īstam nekad arī nav notikusi. Tad ko šodien brīnīties, ja starp Baltijas valstīm varam lepoties ar lielāko policiju, kurā ir gan lampasos tērpti ģenerāļi, gan katrā pilsētā pa kādam pulkvedim. Lai nešķistu, ka es vienkārši esmu skeptisks pret policiju, ir jārunā skaitļiem. Un tie atklāj, ka uz 2007. gadu Latvijā ir 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem (kopumā- 9987) un 1582 pašvaldības policistu, kurus uztur no pašvaldību budžetiem. Jāņem arī vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika, kura tomēr ir negatīva. Tikmēr Igaunijā ir nepilni 3300 policistu. Viens otrs oponēs, ka Igaunija esot mazāka valsts. Jā, bet Somijā ir tikai 7178 policistu. Starp citu, jau 2007. gada audita ziņojumā „Valsts policijas struktūras un štatu funkcionālais audits” konstatēts, ka policistu skaits Latvijā bija un ir stipri virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Tātad arī maksājam pāri saviem līdzekļiem. Pievērsīšu uzmanību, ka te nav pieminēti citu policejisko struktūru darbinieki (VID Finanšu policija, Drošības policija utt.). Pārsteidzoši, bet Valsts policijai ar to vēl nav gana. Jau rakstīju, ka policijas spēkus gatavojas papildināt ar specvienību "Alfa" katrā pilsētā.
Bet tagad galvenais: vai skaitliski lielā policija ir attaisnojusi savas pastāvēšanas jēgu, vadoties no noziedzības līmeņa, darba efektivitātes vai gluži vienkārši, paskatoties uz kārtību ielās?
Būšu netaisns, ja bez ievērības atstāšu faktus, ka pēdējā gada laikā ir vismaz mēģinājums veikt kaut kādas izmaiņas policijā. Beidzot policija atsakās no sociālistiskā perioda veidojuma- apvienības "Apsardze", kurā tika nodarbināti turpat 700 policistu, kuri nodarbojās ar policijas darba imitēšanu. Pārmaiņas it kā notikušas arī policijas struktūrā. Bet cik efektīvi? Spriežot pēc pašu ierindas policistu teiktā, štatu samazināšana galvenokārt skarot vien "apakšas". Bez darba paliek policisti, kas strādāja uz ielām. Vismaz mūspusē neviens priekšnieks bez darba nav palicis. Te kādi policista secinājumi par policijā notiekošo pēc audita: "[...]Priekšnieku nav kļuvis mazāk — pēc Rīgas reģiona policijas izveidošanas notika priekšnieku rotācija, bet viņu skaits nesamazinājās. Birokrātija policijā patiešām ir liela- lai policists nomainītu formastērpu, tas jāsaskaņo kādās piecās instancēs[...]". Es protams nepretendēju uz absolūtu nekļūdīgumu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka atgriešanās pie prefektūru institūta, dienesta pakāpju atcelšana policijā, atgriežoties pie amatu kārtības, kā tas bija līdz 1940. gadam, likvidētu uzblīdušo valsts policijas kabinetu virsniecību. Policijai ir jābūt augstas raudzes servisa dienestam, kurā jāstrādā cilvēkiem vismaz ar profesionālo augstāko izglītību, kas atbilstu profesijai. Kam seko loģisks secinājums par adekvātu atalgojumu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā jābūt policijai, kurā būtu nevis teju 10 000 valsts policistu un vēl pusotrs tūkstotis pašvaldības policistu, bet gan 5000 vienotas policijas policistiem, kuri labi ekipēti un godam apmaksāti speciālisti, kas sīvās konkurences dēļ par kukuļņemšanu vai slinkošanu pat bīsies iedomāties. Nav jādomā jauns divritenis, vienkārši paņemsim labāko, kas ir kaimiņiem- igauņiem vai somiem.
2. Armija un valsts drošība.
Domāju, ka armijas lietās esmu lielākais blogotājs Latvijā (ja kļūdos, palabojiet!). Bet ne par to. Kā jau minēju pašā pārdomu sākumā, NBS publiskajā telpā demonstrē gaužām neveiklu rosīšanos savā atbildības lauciņā. Jāsāk ar to, ka joprojām nav īsti skaidrs, kādu mūsu armiju vēlas redzēt paši par šo nozari atbildīgie. Iespējams, atkal kļūdos, taču rodas iespaids, ka nav pat īstas vīzijas par to, kāda armija Latvijai nepieciešama. Cik ilgi pastāv atjaunotās Latvijas armija, tik ilgi arī notiek reformas un pārmaiņas. Tas gan būtu apsveicami, ja tik tiešām reformas notiktu uz loģiskiem pamatiem, secinot, ka iepriekšējā situācija ir jāmaina. Bet vai tā ir?
Tieši gadu atpakaļ, izlasot par armijas modernizāciju Igaunijā uzrakstīju par militārajām lietām arī Latvijā. Mans subjektīvais secinājums bija un palicis nemainīgs: ''Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē.'' Kopš pērnā gada oktobra šis tas mainījies. Latvija atteikusies no idiotiskā plāna par līdzekļu piešķiršanu (gandrīz 4 miljoni latu) pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Faktiski tas būtu līdzfinansējums, lai nopirktu dažas lidmašīnas, kuras līdz Latvijai nonāktu vien retu reizi un arī tad, lai līdz Afganistānai kādu kravu aizvestu. Beidzot arī nākusi "atklāsme", ka Latvijas Jūras spēkiem nevajadzēja 5 mīnu meklēšanas kuģus, bet būtu pieticis ar četriem vai pat trijiem (par to rakstīju jau šā gada 10. jūnijā), bet tur jau mainīt neko vairs nevar. Beidzot Aizsardzības ministrija bija spiesta tikt skaidrībā ar savām aģentūrām, kuru uzdevumi palikuši miglā tīti. Bija sākusies rosība pie daudzo militāro štābu apvienošanas, mazinot kabineta "karotājus". Zinot iepriekšējās desmitgades notikumus, īstas ticības nav.
Ir teiciens, ka ķēde ir tik izturīga, cik stiprs ir tās vājākais posms. Latvijas Gaisa spēki ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vājākais posms. Vismaz pagaidām. Tādēļ vairāk par to.
Visticamāk, ka Gaisa spēkos dienē zinoši un labi karavīri. Visticamāk, ka vairums šo cilvēku par Gaisa spēkiem zin daudz, daudz vairāk nekā es. Taču man kā malā stāvētājam ir acīmredzami, ka šis spēka veids mūsu bruņotajos spēkos ir attīstījies pagalam aplami. Atšķirībā no Lietuvas, kuras Gaisa spēki tik tiešām ir īsts bruņoto spēku lepnums, mūsu Gaisa spēki labākajā gadījumā izskatās pēc medikoptera posteņa, kuru vienīgais uzdevums ir transportēt slimniekus. Tos pašus darbus nesen pasākuši veikt arī Robežsardzes lidotāji ar saviem helikopteriem (starp citu, šie nav vienīgie pienākumi, kas tiek dublēti ar NBS). Cilvēku glābšana ir svēts pienākums un varam priecāties, ka militārie helikopteri tam lieti noder. Taču rodas objektīvs skeptiķa jautājums: varbūt lētāk ir nopirkt vienu ''medikopteru'', kādu to redzējām slavenajā vācu seriālā, kas nodarbotos ar cilvēku glābšanu? Ja nē, tad kā lai izskaidro gadiem ilgo muļļāšanos ar nopietnu Gaisa spēku kaujas spēju celšanu (atcerēsimies mūsu bezcerīgo paļaušanos uz NATO lidmašīnām, kad virs Latvijas lidoja Krievijas spiegu lidmašīnas)? Teorētiski, aplūkojot iepriekšējo gadu budžeta izdevumus, redzams, ka no Latvijas Aizsardzības budžeta 305 miljoniem Ls uz 2008. gadu, 9 miljoni latu tika novirzīti Gaisa spēkiem. Gadu iepriekš- 10 miljonu Ls. Saplusojot vairākus gadus kopā, izskatās iespaidīgi. Taču nekā. Vairums no šīs naudas aizgājis pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai un Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē. Tātad nav jābrīnās, ka Gaisa spēku spēkos nav nekas vairāk, kā tikai aizvest no punkta A uz punktu B slimniekus, tādējādi pildot avio hospitāļa uzdevumus. Bet, kad notiek kas nopietnāks, kā tas bija "Beverīnas" gadījumā, čiks vien sanāca. Tikmēr mūsu kaimiņi saviem Gaisa spēkiem izvirzījuši citas prioritātes. Par to liecina katras valsts atšķirīgais avioparks. Arī Lietuvā Gaisa spēki nodarbojas ar cilvēku glābšanu. 24 stundu kaujas gatavībā Lietuvai atrodas vismaz divi glābšanas helikopteri Mi-8. Taču atšķirībā no Latvijas, Lietuva jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē skaidri noteica savas prioritātes, pirmkārt pašu spēkiem sagatavot militāros lidotājus. Lai to veiktu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē Lietuva iegādātās sešas bijušās Čehoslovākijas ražojuma reaktīvās lidmašīnas- L-39, kas visus šos gadus tika aktīvi ekspluatētas. 2007. gadā divas L-39ZA Rumānijā tika modernizētas, bet divas L-39C lidojuma gaitas beigušas. Lietuvas puse pirms globālās ekonomiskās krīzes jau bija sākusi pārrunas ar Čehiju par iespējām lidmašīnas L- 39C nomainīt ar jauno prototipu Aero L-159 Alca. Nav šaubu, agri vai vēlu lietuvieši to paveiks. Atšķirībā no Latvijas Gaisa spēkiem, Lietuvas kolēģiem jau pirmajos neatkarības gados izdevās iegūt trīs AN- 26 lidmašīnas (tādas pašas lidmašīnas no toreizējās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Latavio" bija nolemts nodot arī mūsu Gaisa spēkiem, taču tas nenotika), ar kurām uz misijām tika transportēti Lietuvas karavīri, kamēr Latvijas Gaisa spēku mugurkaulu joprojām veido viena vienīga lidmašīna L-410. Tā kā Lietuva skaidri deklarējusi savas armijas aeromobilitātes spēju paaugstināšanu, visas trīs AN-26 tika nomainītas ar modernajām Alenia Aeronautica C-27J Spartan. Līdz ar to ir noslēdzies viens no lielākajiem Lietuvas Gaisa spēku modernizācijas plāniem.
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, Igaunijā ar glābšanas darbiem nodarbojas robežsardzes dienests. Līdz ar to Igaunijas Gaisa spēkiem par slimnieku transportēšanu nav jādomā. Igaunijas Gaisa spēki pēdējos gados sākuši realizēt savu kaujas pilotu apmācību. Lai to veiktu pērn arī Igaunija izvēlējās savus Gaisa spēkus stiprināt ar Čehu reaktīvo lidmašīnu L-39C. Tiesa, viegli neklājas arī igauņiem, tādēļ tika izvēlēta divu šo lidmašīnu īrēšana.
3. Secinājumi.
Kā jau minēju iepriekš, Latvijai tik tiešām nav klājies viegli. Visi dienesti radīti teju klajā laukā. Bieži pieļautas kļūdas, bet bieži veiktas atklātas ļaunprātības. Jaunās valstīs tas nav retums, taču vienmēr gribas prasīt: kādēļ viss sliktais, kas vien var notikt, notiek tieši ar Latviju? Kādēļ visas kļūdas tiek pieļautas tieši te? Kādēļ valsts tik bieži radusi paļauties uz varbūtību, ka viss nokārtosies? Bieži vien valsts rīkojusies tik aplami, ka esam radījuši par sevi pilnīgi nenormālu iespaidu. Atcerēsimies, cik bieži par Aizsardzības ministriem tikuši iecelti neprašas, klauni vai pat atklāti praktizējoši idioti. Vai tiešām Latvijā trūkst gudru cilvēku, kas vismaz apmēram nojauš kādēļ ir armija?
Ja reiz līdz Lietuvas Gaisa spēkiem vairs neaizsniegties, varbūt šodienas krīzes apstākļos Latvijas Gaisa spēkiem vajadzētu padomāt vismaz par lidmašīnu īrēšanu kā Igaunijai, zinot, ka desmitiem miljonu jaunu iegādei vēl ilgi nebūs? Varbūt Latvijai būtu jādomā par iespējām glābšanas darbus uzticēt Robežsardzes aviācijai, zinot, ka Iekšlietu ministrija jau tagad nodarbojas ar glābšanas darbiem? Vai tā nav bēgšana no atbildības, publiski paziņojot par NBS arī trūkstot pilotu, kuri varētu pacelties gaisā ar helikopteru sarežģītākos laika apstākļos ar speciālu aprīkojumu (nesen pat esot bijis gadījums, kad atteikta palīdzība šāda pilota trūkuma dēļ). Ja Gaisa spēki savus pamatuzdevumus nespēja veikt, kad valsts aizsardzības budžets bija 305 miljonu Ls, par kādiem Gaisa spēkiem mēs vispār varam runāt šodien vai rīt? Bez tam, kādēļ Lietuva, kuras aizsardzības budžets iepriekšējos gados ir bijis ļoti līdzīgs Latvijas aizsardzības budžetam, ir spējusi ne tikai nodrošināt savu militāro dienestu funkciju izpildi, bet arī veikusi vērienīgu bruņoto spēku modernizāciju? Vai tik skaļi izslavētā Latvijas armijas profesionalizācija un apgādāšana ar jauniem ''unikāliem'' formas tērpiem nav bijusi Pirra uzvara, slavējot NBS izcilo apgādi un straujo attīstību? Jā, laikam lietuviešiem frencīši tie paši vecie, taču viņu bruņotie spēki pagaidām ir vairījušies atzīt, ka nespēj izpildīt savus uzdevumus. Un neticu, ka kritika algu samazinājuma virzienā šoreiz derēs. Tā jau ir pērkamu algotņu valoda.
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis bija absolūti vienādās starta pozīcijās, ja neskaita Latviju ar kritisko etnisko situāciju uz 1991. gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jaunās valstis un to armijas tika būvētas no pašiem pamatiem. Atšķirībā no citām PSRS okupētajām valstīm, Baltijas valstīm nepalika ne savu teritoriālo karaspēka vienību, kā tas bija bijušajām sociālistiskā bloka valstīm, piemēram Polijai vai Čehijai. Baltijas valstīm mantojumā no padomju armijas nepalika arī bruņojums kā Gruzijai, Ukrainai vai Baltkrievijai. Pilnīgi viss tika būvēts pēc pašu izpratnes un varēšanas. Kā jau rakstīju agrāk, īpaši par savas valsts aizsardzību ir gādājusi Lietuva, kura pirmās brīvprātīgo vienības izveidoja jau 1990. gadā, kamēr Latvijā vēl notika politiskā žagošanās par valstisko statusu utt. Katras valsts pamatos ir iekšējā drošība un kārtība, kuru pamatā nodrošina policija, savukārt par valsts aizsardzību gādā armija.
1. Policija un kārtība.
Lietuva (arī Igaunija) par vairākiem gadiem arī apsteidza Latviju, uz milicijas bāzes izveidojot savu policiju, kas traģiskajos barikāžu laikos izrādījās liktenīgi. Tiesa gan, kā jau minēju Latvijas etniskais stāvoklis diktēja savu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijas milicija bija absolūti nelatvisks veidojums. Teju 65% milicijas darbinieku nebija etniskie iedzīvotāji, nerunājot par to, ka lauvas tiesu policistu nemaz nebija Latvijas pilsoņi vēl deviņdesmito gadu vidū. Tādēļ ir viegli izskaidrojams, kāpēc Atmodas laikā bēdīgi slavenais OMON bija tika varens Rīgā, bet Viļņā tikai tāda Rīgas OMON filiāle. Igaunijā šo nezvēru nebija vispār. Līdz ar to jautājums par lojalitāti savai valstij radās reti vai vispār nebija apspriežami. Bet kā tad bija pie mums? Padomju laika transformētais mutants- Valsts policija joprojām nespēj tikt galā ar savu pagātnes nastu. Daudzas policijas amatpersonas nostaļģēja pēc padomju laikiem vai pilnīgi atklāti kaitēja valstij. Bet ko tur brīnīties, ja paša policijas vadība nespēj atteikties no padomju tipa izdienas pakāpēm un grezniem uzplečiem. Pat policijas sistēmas reforma tā pa īstam nekad arī nav notikusi. Tad ko šodien brīnīties, ja starp Baltijas valstīm varam lepoties ar lielāko policiju, kurā ir gan lampasos tērpti ģenerāļi, gan katrā pilsētā pa kādam pulkvedim. Lai nešķistu, ka es vienkārši esmu skeptisks pret policiju, ir jārunā skaitļiem. Un tie atklāj, ka uz 2007. gadu Latvijā ir 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem (kopumā- 9987) un 1582 pašvaldības policistu, kurus uztur no pašvaldību budžetiem. Jāņem arī vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika, kura tomēr ir negatīva. Tikmēr Igaunijā ir nepilni 3300 policistu. Viens otrs oponēs, ka Igaunija esot mazāka valsts. Jā, bet Somijā ir tikai 7178 policistu. Starp citu, jau 2007. gada audita ziņojumā „Valsts policijas struktūras un štatu funkcionālais audits” konstatēts, ka policistu skaits Latvijā bija un ir stipri virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Tātad arī maksājam pāri saviem līdzekļiem. Pievērsīšu uzmanību, ka te nav pieminēti citu policejisko struktūru darbinieki (VID Finanšu policija, Drošības policija utt.). Pārsteidzoši, bet Valsts policijai ar to vēl nav gana. Jau rakstīju, ka policijas spēkus gatavojas papildināt ar specvienību "Alfa" katrā pilsētā.
Bet tagad galvenais: vai skaitliski lielā policija ir attaisnojusi savas pastāvēšanas jēgu, vadoties no noziedzības līmeņa, darba efektivitātes vai gluži vienkārši, paskatoties uz kārtību ielās?
Būšu netaisns, ja bez ievērības atstāšu faktus, ka pēdējā gada laikā ir vismaz mēģinājums veikt kaut kādas izmaiņas policijā. Beidzot policija atsakās no sociālistiskā perioda veidojuma- apvienības "Apsardze", kurā tika nodarbināti turpat 700 policistu, kuri nodarbojās ar policijas darba imitēšanu. Pārmaiņas it kā notikušas arī policijas struktūrā. Bet cik efektīvi? Spriežot pēc pašu ierindas policistu teiktā, štatu samazināšana galvenokārt skarot vien "apakšas". Bez darba paliek policisti, kas strādāja uz ielām. Vismaz mūspusē neviens priekšnieks bez darba nav palicis. Te kādi policista secinājumi par policijā notiekošo pēc audita: "[...]Priekšnieku nav kļuvis mazāk — pēc Rīgas reģiona policijas izveidošanas notika priekšnieku rotācija, bet viņu skaits nesamazinājās. Birokrātija policijā patiešām ir liela- lai policists nomainītu formastērpu, tas jāsaskaņo kādās piecās instancēs[...]". Es protams nepretendēju uz absolūtu nekļūdīgumu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka atgriešanās pie prefektūru institūta, dienesta pakāpju atcelšana policijā, atgriežoties pie amatu kārtības, kā tas bija līdz 1940. gadam, likvidētu uzblīdušo valsts policijas kabinetu virsniecību. Policijai ir jābūt augstas raudzes servisa dienestam, kurā jāstrādā cilvēkiem vismaz ar profesionālo augstāko izglītību, kas atbilstu profesijai. Kam seko loģisks secinājums par adekvātu atalgojumu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā jābūt policijai, kurā būtu nevis teju 10 000 valsts policistu un vēl pusotrs tūkstotis pašvaldības policistu, bet gan 5000 vienotas policijas policistiem, kuri labi ekipēti un godam apmaksāti speciālisti, kas sīvās konkurences dēļ par kukuļņemšanu vai slinkošanu pat bīsies iedomāties. Nav jādomā jauns divritenis, vienkārši paņemsim labāko, kas ir kaimiņiem- igauņiem vai somiem.
2. Armija un valsts drošība.
Domāju, ka armijas lietās esmu lielākais blogotājs Latvijā (ja kļūdos, palabojiet!). Bet ne par to. Kā jau minēju pašā pārdomu sākumā, NBS publiskajā telpā demonstrē gaužām neveiklu rosīšanos savā atbildības lauciņā. Jāsāk ar to, ka joprojām nav īsti skaidrs, kādu mūsu armiju vēlas redzēt paši par šo nozari atbildīgie. Iespējams, atkal kļūdos, taču rodas iespaids, ka nav pat īstas vīzijas par to, kāda armija Latvijai nepieciešama. Cik ilgi pastāv atjaunotās Latvijas armija, tik ilgi arī notiek reformas un pārmaiņas. Tas gan būtu apsveicami, ja tik tiešām reformas notiktu uz loģiskiem pamatiem, secinot, ka iepriekšējā situācija ir jāmaina. Bet vai tā ir?
Tieši gadu atpakaļ, izlasot par armijas modernizāciju Igaunijā uzrakstīju par militārajām lietām arī Latvijā. Mans subjektīvais secinājums bija un palicis nemainīgs: ''Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē.'' Kopš pērnā gada oktobra šis tas mainījies. Latvija atteikusies no idiotiskā plāna par līdzekļu piešķiršanu (gandrīz 4 miljoni latu) pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Faktiski tas būtu līdzfinansējums, lai nopirktu dažas lidmašīnas, kuras līdz Latvijai nonāktu vien retu reizi un arī tad, lai līdz Afganistānai kādu kravu aizvestu. Beidzot arī nākusi "atklāsme", ka Latvijas Jūras spēkiem nevajadzēja 5 mīnu meklēšanas kuģus, bet būtu pieticis ar četriem vai pat trijiem (par to rakstīju jau šā gada 10. jūnijā), bet tur jau mainīt neko vairs nevar. Beidzot Aizsardzības ministrija bija spiesta tikt skaidrībā ar savām aģentūrām, kuru uzdevumi palikuši miglā tīti. Bija sākusies rosība pie daudzo militāro štābu apvienošanas, mazinot kabineta "karotājus". Zinot iepriekšējās desmitgades notikumus, īstas ticības nav.
Ir teiciens, ka ķēde ir tik izturīga, cik stiprs ir tās vājākais posms. Latvijas Gaisa spēki ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vājākais posms. Vismaz pagaidām. Tādēļ vairāk par to.
Visticamāk, ka Gaisa spēkos dienē zinoši un labi karavīri. Visticamāk, ka vairums šo cilvēku par Gaisa spēkiem zin daudz, daudz vairāk nekā es. Taču man kā malā stāvētājam ir acīmredzami, ka šis spēka veids mūsu bruņotajos spēkos ir attīstījies pagalam aplami. Atšķirībā no Lietuvas, kuras Gaisa spēki tik tiešām ir īsts bruņoto spēku lepnums, mūsu Gaisa spēki labākajā gadījumā izskatās pēc medikoptera posteņa, kuru vienīgais uzdevums ir transportēt slimniekus. Tos pašus darbus nesen pasākuši veikt arī Robežsardzes lidotāji ar saviem helikopteriem (starp citu, šie nav vienīgie pienākumi, kas tiek dublēti ar NBS). Cilvēku glābšana ir svēts pienākums un varam priecāties, ka militārie helikopteri tam lieti noder. Taču rodas objektīvs skeptiķa jautājums: varbūt lētāk ir nopirkt vienu ''medikopteru'', kādu to redzējām slavenajā vācu seriālā, kas nodarbotos ar cilvēku glābšanu? Ja nē, tad kā lai izskaidro gadiem ilgo muļļāšanos ar nopietnu Gaisa spēku kaujas spēju celšanu (atcerēsimies mūsu bezcerīgo paļaušanos uz NATO lidmašīnām, kad virs Latvijas lidoja Krievijas spiegu lidmašīnas)? Teorētiski, aplūkojot iepriekšējo gadu budžeta izdevumus, redzams, ka no Latvijas Aizsardzības budžeta 305 miljoniem Ls uz 2008. gadu, 9 miljoni latu tika novirzīti Gaisa spēkiem. Gadu iepriekš- 10 miljonu Ls. Saplusojot vairākus gadus kopā, izskatās iespaidīgi. Taču nekā. Vairums no šīs naudas aizgājis pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai un Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē. Tātad nav jābrīnās, ka Gaisa spēku spēkos nav nekas vairāk, kā tikai aizvest no punkta A uz punktu B slimniekus, tādējādi pildot avio hospitāļa uzdevumus. Bet, kad notiek kas nopietnāks, kā tas bija "Beverīnas" gadījumā, čiks vien sanāca. Tikmēr mūsu kaimiņi saviem Gaisa spēkiem izvirzījuši citas prioritātes. Par to liecina katras valsts atšķirīgais avioparks. Arī Lietuvā Gaisa spēki nodarbojas ar cilvēku glābšanu. 24 stundu kaujas gatavībā Lietuvai atrodas vismaz divi glābšanas helikopteri Mi-8. Taču atšķirībā no Latvijas, Lietuva jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē skaidri noteica savas prioritātes, pirmkārt pašu spēkiem sagatavot militāros lidotājus. Lai to veiktu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē Lietuva iegādātās sešas bijušās Čehoslovākijas ražojuma reaktīvās lidmašīnas- L-39, kas visus šos gadus tika aktīvi ekspluatētas. 2007. gadā divas L-39ZA Rumānijā tika modernizētas, bet divas L-39C lidojuma gaitas beigušas. Lietuvas puse pirms globālās ekonomiskās krīzes jau bija sākusi pārrunas ar Čehiju par iespējām lidmašīnas L- 39C nomainīt ar jauno prototipu Aero L-159 Alca. Nav šaubu, agri vai vēlu lietuvieši to paveiks. Atšķirībā no Latvijas Gaisa spēkiem, Lietuvas kolēģiem jau pirmajos neatkarības gados izdevās iegūt trīs AN- 26 lidmašīnas (tādas pašas lidmašīnas no toreizējās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Latavio" bija nolemts nodot arī mūsu Gaisa spēkiem, taču tas nenotika), ar kurām uz misijām tika transportēti Lietuvas karavīri, kamēr Latvijas Gaisa spēku mugurkaulu joprojām veido viena vienīga lidmašīna L-410. Tā kā Lietuva skaidri deklarējusi savas armijas aeromobilitātes spēju paaugstināšanu, visas trīs AN-26 tika nomainītas ar modernajām Alenia Aeronautica C-27J Spartan. Līdz ar to ir noslēdzies viens no lielākajiem Lietuvas Gaisa spēku modernizācijas plāniem.
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, Igaunijā ar glābšanas darbiem nodarbojas robežsardzes dienests. Līdz ar to Igaunijas Gaisa spēkiem par slimnieku transportēšanu nav jādomā. Igaunijas Gaisa spēki pēdējos gados sākuši realizēt savu kaujas pilotu apmācību. Lai to veiktu pērn arī Igaunija izvēlējās savus Gaisa spēkus stiprināt ar Čehu reaktīvo lidmašīnu L-39C. Tiesa, viegli neklājas arī igauņiem, tādēļ tika izvēlēta divu šo lidmašīnu īrēšana.
3. Secinājumi.
Kā jau minēju iepriekš, Latvijai tik tiešām nav klājies viegli. Visi dienesti radīti teju klajā laukā. Bieži pieļautas kļūdas, bet bieži veiktas atklātas ļaunprātības. Jaunās valstīs tas nav retums, taču vienmēr gribas prasīt: kādēļ viss sliktais, kas vien var notikt, notiek tieši ar Latviju? Kādēļ visas kļūdas tiek pieļautas tieši te? Kādēļ valsts tik bieži radusi paļauties uz varbūtību, ka viss nokārtosies? Bieži vien valsts rīkojusies tik aplami, ka esam radījuši par sevi pilnīgi nenormālu iespaidu. Atcerēsimies, cik bieži par Aizsardzības ministriem tikuši iecelti neprašas, klauni vai pat atklāti praktizējoši idioti. Vai tiešām Latvijā trūkst gudru cilvēku, kas vismaz apmēram nojauš kādēļ ir armija?
Ja reiz līdz Lietuvas Gaisa spēkiem vairs neaizsniegties, varbūt šodienas krīzes apstākļos Latvijas Gaisa spēkiem vajadzētu padomāt vismaz par lidmašīnu īrēšanu kā Igaunijai, zinot, ka desmitiem miljonu jaunu iegādei vēl ilgi nebūs? Varbūt Latvijai būtu jādomā par iespējām glābšanas darbus uzticēt Robežsardzes aviācijai, zinot, ka Iekšlietu ministrija jau tagad nodarbojas ar glābšanas darbiem? Vai tā nav bēgšana no atbildības, publiski paziņojot par NBS arī trūkstot pilotu, kuri varētu pacelties gaisā ar helikopteru sarežģītākos laika apstākļos ar speciālu aprīkojumu (nesen pat esot bijis gadījums, kad atteikta palīdzība šāda pilota trūkuma dēļ). Ja Gaisa spēki savus pamatuzdevumus nespēja veikt, kad valsts aizsardzības budžets bija 305 miljonu Ls, par kādiem Gaisa spēkiem mēs vispār varam runāt šodien vai rīt? Bez tam, kādēļ Lietuva, kuras aizsardzības budžets iepriekšējos gados ir bijis ļoti līdzīgs Latvijas aizsardzības budžetam, ir spējusi ne tikai nodrošināt savu militāro dienestu funkciju izpildi, bet arī veikusi vērienīgu bruņoto spēku modernizāciju? Vai tik skaļi izslavētā Latvijas armijas profesionalizācija un apgādāšana ar jauniem ''unikāliem'' formas tērpiem nav bijusi Pirra uzvara, slavējot NBS izcilo apgādi un straujo attīstību? Jā, laikam lietuviešiem frencīši tie paši vecie, taču viņu bruņotie spēki pagaidām ir vairījušies atzīt, ka nespēj izpildīt savus uzdevumus. Un neticu, ka kritika algu samazinājuma virzienā šoreiz derēs. Tā jau ir pērkamu algotņu valoda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru