23. marta "Latvijas Avīzē" lasāma saruna ar oligarhu Andri Šķēli. Daudzi nodrebinās, izdzirdot viena no Latvijas ietekmīgākā cilvēka vārdu, taču viņa vārdos vērts ieklausīties. Ar spriešanas spējām šim cilvēkam ir vairāk nekā kārtībā, ko grūti teikt par dažiem citiem politiķiem. Taču tai pat laikā viņa teiktais izskan kā teicienā par karu, tas ir- pēc kara visi ir gudri. Tiek kritizēta PVN celšana, kam lielā mērā absolūts vairākums piekrīt, kaut gan PVN pacēla arī Finanšu ministra vadībā. Un tad ministrs bija tautpartijietis Atis Slakteris. Vēl vairāk, Slakteris ar savu darbību iemantojis starptautiska idiota slavu, kam britu žurnālisti piešķīruši Latvijas Borata vārdu. Kritizēt Latvijas Bankas vadību, kamēr paša partijas biedrs ministrs spēlē klauna lomu, izskatās demagoģiski.
Rakstā arī lasāms, ka Andris Šķēle uzskata, ka steidzami jāpieņem Edgara Zalāna valsts pārvaldes reformēšanas projekts. Jā, šis projekts ir daudz maz sakarīgākais, kas dzirdēts pēdējos desmit gados. Bet atkal jautājums: kādēļ šāds projekts tiek izdomāts un publiskots, kad mutē smeļās kaut kas vairāk nekā ūdens. Mutē jau jūtama pēcpuses produktu garša, kamēr dažus gadus iepriekš skanēja slavenais Kalvīša teiciens par septiņiem treknajiem gadiem. Un kā zināms, Kalvītis arī bija tautpartijietis.
Neesmu ekonomists un nemaz necentīšos līst lauciņā, kas nav manos spēkos. Runājot par racionālo domāšanu un pestīšanas padomiem, jāatgādina arī kas cits no citas operas. Andra Šķēles izauklētais produkts- Tautas partija diezgan krietnu laiku vadīja kādu ārkārtīgi ietekmīgu resoru, proti, aizsardzības ministriju, kurā ar naudas trūkumu tā kā nebija jāsūdzas. Un tieši šai nozarei pievērsīšu mazliet vairāk uzmanības.
Pēdējo piecu gadu laikā Aizsardzības ministrijā notikušo var apzīmēt ar acīmredzot neticamo. Šī ministrija esot zem NATO lietussarga saņēmusi visstraujāk augošo finansējumu. Šī finansējuma straujā pieaguma brīdī notika lielu un varenu pirkumu plānošana. Armija tika pie jauniem kuģiem, jauniem un unikāliem formastērpiem, tapa vesela rinda ar jaunām sporta celtnēm, kurā ar līdzfinansējumu piedalījās Aizsardzības ministrija. Taču šai pirkšanas drudzī ar to plānošanu bija, kā bija. Vēl tikai nepilnus piecus gadus atpakaļ izskanēja ziņa, ka plānots NBS Sauszemes spēku mehanizācijai ieguldīt ap 200 miljonus latu. Galvenokārt bruņutransporta iegādei bez kura jebkādas armijas funkcijas nav iedomājamas. Tika arī lemts par četru jaunu helikopteru iegādi. Starp citu, 2004. gadā Aizsardzības ministrs bija Atis Slakteris. Par Aizsardzības ministru Slakteris bija arī 2006. un 2007. gadā, kamēr tur viņu nomainīja odiozais tautpartijietis Vinets Veldre, kurš plašāku ievērību kā ministrs izpelnījās ar uzmācīgu ieceri izveidot kavalērijas godasardzi.
Gadi gāja, Latvijas karavīri karojas pasaules karstākajos punktos, krita, tika savainoti, bet nekādas armijas mehanizācijas nenotika. Tikmēr šīs ministrijas paspārnē notika daudz kas cits, kam prioritāšu sarakstā galvgalī tomēr nevajadzēja būt. Piemēram, tika ieviesta jaunā pikseļu forma. To vajadzēja, šaubu nav, bet pēc pašas ministrijas 2006. gada plāniem pāreja uz jauniem formastērpiem un pasūtījumu izpilde līdz 2014. gadam valstij izmaksās ap 13 miljonu Ls. Projekta ieviešana uz 2007. gadu izmaksājusi gandrīz 5 miljonus Ls. Pagaidām neesmu precīzi veicis aprēķinus (gan jau to uzspēšu!), taču pat aptuveni apskatot bruņumašīnu cenas, ir redzams, ka par formastērpu nomaiņai paredzētajiem 13 miljoniem Ls bija iespējams mehanizēt vismaz vienu bataljonu. Iespējams ar lietotu, varbūt ne pašu jaunāko, taču kaujasspējīgu kaujas bruņutehniku. Taču notika citādi. Bruņumašīnu iepirkumu sakarā notika nebeidzami konkursi, diskusijas un starpresoru sarakste. Nezināmu iemeslu dēļ, iepirkuma procedūra vedās smagnēji, līdz 2008. gadā situācija krasi mainījās un tā paša gada jūnijā Vinets Veldre telekompānijas LNT raidījumā ''900 sekundes'' sacīja, ka: ''nevar būt valstī situācija, ka armijai nav nevienas bruņu tehnikas vienības. Minimālai drošībai jābūt arī no bruņojuma viedokļa un pakāpeniski jāiegādājas arvien jauna bruņu tehnika. [...] jūrniekiem nepieciešami kuģi, lidotājiem— lidmašīnas, bet kājniekiem bruņu tehnika, tādēļ jādomā par jauna bruņojuma iegādi''. Tai pat laikā ministrs arī norādīja, ka bruņojuma iegāde atkarīga no ekonomiskās situācijas valstī. Tika atlikts arī helikopteru iegādes projekts.
Pienāca 2008. gada nogale un ar to iespēju mehanizēt armiju kļuva pavisam nelāgi. 2008. gada 22. decembrī laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāms raksts "AM taupības režīma dēļ pieļauj iespēju lauzt vairākus starptautiskus līgumus", kurā AM valsts sekretārs Jānis Sārts paziņoja armijai bēdīgu ziņu: ''Nākamgad nekādi jauni iepirkumi vispār netiek plānoti, jo vien varot cerēt, ka AM iepirkumu jomā varēs saglabāt pastāvošās līgumsaistības. Jauni iepirkumi vien varētu attiekties uz starptautiskajās operācijās dienošo karavīru vajadzību apmierināšanas. Viss cits ir ārpus jautājuma". Vēl Sārta kungs skaidroja, ka, ''lai varētu nodrošināt Latvijas saistības NATO Ātrās reaģēšanas spēkos, ir vajadzīgs iepirkums, lai paaugstinātu (NBS) kaujas spējas līdz Lietuvas un Igaunijas līmenim.'' Pie 43 miljonu latu budžeta samazinājuma 2009. gadam esot grūti ieraudzīt, kur atrast naudu šādam iepirkumam. Par vismaz piecus gadus plānoto un atrunāto bruņutransportieru iegādi, Sārts bija lakonisks: "Šobrīd tas ir par dārgu..."
Starp citu, runājot par lietderīgu vai nelietderīgu tehnikas pirkšanu, daudzumu vai laiku, varu atgādināt, ka 2005. gada 24. augustā tika parakstīts līgums par piecu karakuģu iegādi no Nīderlandes Jūras spēkiem. Viena kuģa cena- 8 miljoni Ls. Tātad kopā- 40 miljoni Ls. To, ka kuģi bija vajadzīgi, arī nav šaubu. Taču varbūt Latvijai nevajadzēja piecus vienādas klases un vienādu uzdevumu kuģus? Varbūt Jūras spēkiem būtu pieticis ar četriem kuģiem, jo līdz šim Jūras spēkiem bijuši vien trīs daudz vecāki mīnu meklētāji? Ietaupītos veseli 8 miljoni Ls, kas lieti noderētu citu spēka veida apbruņošanai.
Jāsecina, ka Tautas partijas ministriem bija iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Latvijai būtu armija ar zaļiem formastērpiem, kas nav unikāli, bet kurus lieto vairums pasaules valstu armijas. Tagad redzams, ka nekādas traģēdijas bez jaunā dizaina formastērpiem nebūtu notikušas. Latvijas kara flotē būtu par vienu mīnu meklēšanas kuģi mazāk, bet būtu sauszemes spēki, kas pienācīgi spētu pildīt savus uzdevumus. Un kas zin, varbūt bruņutehnika būtu paglābusi arī tos Latvijas karavīrus, kas krita Irākā. Un kas zin, varbūt lielāka uzmanība Gaisa spēku attīstībai būtu paglābusi viena otra nogrimuša kuģa apkalpi.
Rakstā arī lasāms, ka Andris Šķēle uzskata, ka steidzami jāpieņem Edgara Zalāna valsts pārvaldes reformēšanas projekts. Jā, šis projekts ir daudz maz sakarīgākais, kas dzirdēts pēdējos desmit gados. Bet atkal jautājums: kādēļ šāds projekts tiek izdomāts un publiskots, kad mutē smeļās kaut kas vairāk nekā ūdens. Mutē jau jūtama pēcpuses produktu garša, kamēr dažus gadus iepriekš skanēja slavenais Kalvīša teiciens par septiņiem treknajiem gadiem. Un kā zināms, Kalvītis arī bija tautpartijietis.
Neesmu ekonomists un nemaz necentīšos līst lauciņā, kas nav manos spēkos. Runājot par racionālo domāšanu un pestīšanas padomiem, jāatgādina arī kas cits no citas operas. Andra Šķēles izauklētais produkts- Tautas partija diezgan krietnu laiku vadīja kādu ārkārtīgi ietekmīgu resoru, proti, aizsardzības ministriju, kurā ar naudas trūkumu tā kā nebija jāsūdzas. Un tieši šai nozarei pievērsīšu mazliet vairāk uzmanības.
Pēdējo piecu gadu laikā Aizsardzības ministrijā notikušo var apzīmēt ar acīmredzot neticamo. Šī ministrija esot zem NATO lietussarga saņēmusi visstraujāk augošo finansējumu. Šī finansējuma straujā pieaguma brīdī notika lielu un varenu pirkumu plānošana. Armija tika pie jauniem kuģiem, jauniem un unikāliem formastērpiem, tapa vesela rinda ar jaunām sporta celtnēm, kurā ar līdzfinansējumu piedalījās Aizsardzības ministrija. Taču šai pirkšanas drudzī ar to plānošanu bija, kā bija. Vēl tikai nepilnus piecus gadus atpakaļ izskanēja ziņa, ka plānots NBS Sauszemes spēku mehanizācijai ieguldīt ap 200 miljonus latu. Galvenokārt bruņutransporta iegādei bez kura jebkādas armijas funkcijas nav iedomājamas. Tika arī lemts par četru jaunu helikopteru iegādi. Starp citu, 2004. gadā Aizsardzības ministrs bija Atis Slakteris. Par Aizsardzības ministru Slakteris bija arī 2006. un 2007. gadā, kamēr tur viņu nomainīja odiozais tautpartijietis Vinets Veldre, kurš plašāku ievērību kā ministrs izpelnījās ar uzmācīgu ieceri izveidot kavalērijas godasardzi.
Gadi gāja, Latvijas karavīri karojas pasaules karstākajos punktos, krita, tika savainoti, bet nekādas armijas mehanizācijas nenotika. Tikmēr šīs ministrijas paspārnē notika daudz kas cits, kam prioritāšu sarakstā galvgalī tomēr nevajadzēja būt. Piemēram, tika ieviesta jaunā pikseļu forma. To vajadzēja, šaubu nav, bet pēc pašas ministrijas 2006. gada plāniem pāreja uz jauniem formastērpiem un pasūtījumu izpilde līdz 2014. gadam valstij izmaksās ap 13 miljonu Ls. Projekta ieviešana uz 2007. gadu izmaksājusi gandrīz 5 miljonus Ls. Pagaidām neesmu precīzi veicis aprēķinus (gan jau to uzspēšu!), taču pat aptuveni apskatot bruņumašīnu cenas, ir redzams, ka par formastērpu nomaiņai paredzētajiem 13 miljoniem Ls bija iespējams mehanizēt vismaz vienu bataljonu. Iespējams ar lietotu, varbūt ne pašu jaunāko, taču kaujasspējīgu kaujas bruņutehniku. Taču notika citādi. Bruņumašīnu iepirkumu sakarā notika nebeidzami konkursi, diskusijas un starpresoru sarakste. Nezināmu iemeslu dēļ, iepirkuma procedūra vedās smagnēji, līdz 2008. gadā situācija krasi mainījās un tā paša gada jūnijā Vinets Veldre telekompānijas LNT raidījumā ''900 sekundes'' sacīja, ka: ''nevar būt valstī situācija, ka armijai nav nevienas bruņu tehnikas vienības. Minimālai drošībai jābūt arī no bruņojuma viedokļa un pakāpeniski jāiegādājas arvien jauna bruņu tehnika. [...] jūrniekiem nepieciešami kuģi, lidotājiem— lidmašīnas, bet kājniekiem bruņu tehnika, tādēļ jādomā par jauna bruņojuma iegādi''. Tai pat laikā ministrs arī norādīja, ka bruņojuma iegāde atkarīga no ekonomiskās situācijas valstī. Tika atlikts arī helikopteru iegādes projekts.
Pienāca 2008. gada nogale un ar to iespēju mehanizēt armiju kļuva pavisam nelāgi. 2008. gada 22. decembrī laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāms raksts "AM taupības režīma dēļ pieļauj iespēju lauzt vairākus starptautiskus līgumus", kurā AM valsts sekretārs Jānis Sārts paziņoja armijai bēdīgu ziņu: ''Nākamgad nekādi jauni iepirkumi vispār netiek plānoti, jo vien varot cerēt, ka AM iepirkumu jomā varēs saglabāt pastāvošās līgumsaistības. Jauni iepirkumi vien varētu attiekties uz starptautiskajās operācijās dienošo karavīru vajadzību apmierināšanas. Viss cits ir ārpus jautājuma". Vēl Sārta kungs skaidroja, ka, ''lai varētu nodrošināt Latvijas saistības NATO Ātrās reaģēšanas spēkos, ir vajadzīgs iepirkums, lai paaugstinātu (NBS) kaujas spējas līdz Lietuvas un Igaunijas līmenim.'' Pie 43 miljonu latu budžeta samazinājuma 2009. gadam esot grūti ieraudzīt, kur atrast naudu šādam iepirkumam. Par vismaz piecus gadus plānoto un atrunāto bruņutransportieru iegādi, Sārts bija lakonisks: "Šobrīd tas ir par dārgu..."
Starp citu, runājot par lietderīgu vai nelietderīgu tehnikas pirkšanu, daudzumu vai laiku, varu atgādināt, ka 2005. gada 24. augustā tika parakstīts līgums par piecu karakuģu iegādi no Nīderlandes Jūras spēkiem. Viena kuģa cena- 8 miljoni Ls. Tātad kopā- 40 miljoni Ls. To, ka kuģi bija vajadzīgi, arī nav šaubu. Taču varbūt Latvijai nevajadzēja piecus vienādas klases un vienādu uzdevumu kuģus? Varbūt Jūras spēkiem būtu pieticis ar četriem kuģiem, jo līdz šim Jūras spēkiem bijuši vien trīs daudz vecāki mīnu meklētāji? Ietaupītos veseli 8 miljoni Ls, kas lieti noderētu citu spēka veida apbruņošanai.
Jāsecina, ka Tautas partijas ministriem bija iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Latvijai būtu armija ar zaļiem formastērpiem, kas nav unikāli, bet kurus lieto vairums pasaules valstu armijas. Tagad redzams, ka nekādas traģēdijas bez jaunā dizaina formastērpiem nebūtu notikušas. Latvijas kara flotē būtu par vienu mīnu meklēšanas kuģi mazāk, bet būtu sauszemes spēki, kas pienācīgi spētu pildīt savus uzdevumus. Un kas zin, varbūt bruņutehnika būtu paglābusi arī tos Latvijas karavīrus, kas krita Irākā. Un kas zin, varbūt lielāka uzmanība Gaisa spēku attīstībai būtu paglābusi viena otra nogrimuša kuģa apkalpi.
1 komentārs:
Labs raksts!
Ierakstīt komentāru