Veloceliņa baudīšana ar rūgtuma piegaršu

Patīkami parsteidz veloceliņš Kūrmājas prospektā. Labi pārredzams, jauka vieta.

Liepājas veloceliņš ir tapis tiktāl, ka pa to vismaz daļēji iespējams izbraukt cauri pilsētai. Ja par braukšanu no pilsētas Dienvidu robežas līdz Daugavas stadionam jau rakstīju, tad šoreiz rakstīšu par braucienu no Jūrmalas parka līdz Promenādei.
Sākšu ar to, ka līdz Daugavas stadiona rezerves laukumam var noklūt ļoti raiti un ērti, ja neskaita nepilnības un likstas par kurām jau rakstīju. Cilvēki un velosipēdisti vairumā jau apguvuši iešanas un braukšanas kultūru. Retu reizi vien kāds neprātis slāj pa riteņu joslām, bet vēl retāk sanāk kurioza aina, kad kāds sadomā sasiet kurpju šņores uz sarkanām velo joslām, radot diezgan nepatīkamas situācijas. Visumā jau jauki.
Tā nu braucu pa Kūrmājas prospektu līdz krustojumam ar Celtnieku ielu. Pirmais, kas liek samulst ir pagaidām nesaprotamā braukšanas kārtība tieši pirms autobusu pieturas pie 1. vidusskolas. Bet te es neko nepārmetu, jo skaidrs, ka kaut kādas ceļu zīmes jau te būs. Šķērsojot Kūrmājas prospektu pa gājēju pāreju (atgādināšu, ka pēc CSN tas jādara stumjot riteni!), nonāku uz Celtnieku ielas.

Jauka odziņa- zīmes, kas norāde braukšanas virzienu.

Pamanu patīkamu jaunumu- tieši velo joslās iestrādātas metāla zīmes, kas skaidro braukšanas virzienu. Ir skaisti un gana smalki, taču baidos, ka šīs lieliskās norādes var ciest no vandāļiem. Līdzīgi kā tas jau bijis ar līdzīgām zīmēm- notīm.

Baisie brauktuves iebrukumi te ir regulāri. Reiz te pat smagā mašīna iebruka.

Drīz vien seko pirmais sarūgtinājums- tieši vieta, kura jāšķērso, lai velosipēdisti tiktu pāri Celtnieku ielai, iebrukusi. Un man pat apnicis skaitīt, cik bieži te iebrūk asfalts. Vismaz divas reizes gadā noteikti.

Nenovākt šādu stabu uz veloceliņa, mazākais ir muļķība. Lai gan faktiski tas ir tik pat bīstami, cik dziļa bedre uz ielas.

Kad pārvaru satraukumu par izcilo ielas stāvokli, seko īsts šoks Celtnieku un Laivenieku ielas krustojumā. Sarkanās joslas pašā malā betona stabs. Nu gluži kā uz Klaipēdas ielas, par ko rakstīju jau rudenī. Bet tālāk šīs šausmas turpinās augošā progresijā.

Nākamais stabs nav no betona, bet ir no koka un jau pēc pārdesmit metriem. Iedomājieties, cik "patīkami" tādā iebraukt ar pieri. Un tie jau būs pamatīgi tiesas darbi, ja piere piederēs kādam ārzemniekam.

Tālāk seko īsts šoks- stabs tieši velosipēdistu celiņa centrā. Būvniekiem kaut kā palicis neērti neko nedarīt, tādēļ te celiņu mēģināts paplašināt... Redzot kaut ko tādu, es teiktu tā: arhitektam un būvdarbu vadītājam nāktos pamatīgs pēriens. Ja ne darba uzteikšana, tad vismaz ar siksnu pa dibenu!

Nu lūk, tāds arī bija nelielais braucien līdz Promenādei. Jebšu precīzāk teikt, līdz Celtnieku ielas galam, jo tur celiņš gluži vienkārši beidzas.

Imants Sudmalis

Teroristam Sudmalim paveicās vairāk. Atšķirībā no Ļeņina pieminekļa, šis piemineklis nenonāca slavenās baroneses- brīvkundzes Valtrautes fon Tīzenhauzenas rokās un netika bezjēdzīgi pārkausēts zvaniņos.

Reiz tagadējā Jāņa Čakstes laukumā greznojās Imanta Sudmaļa piemineklis ar veselu varoņu ansambli granītā. Pateicoties Liepājas puses patriotu centībai, komunistu terorista piemineklis laukumu atstāja 1995. gada 21. jūlijā. Zīmīgā datumā, ja kas.
Bet atceros, kā to pārpalikušo monumentu jauca nost. Tika pat saukti zemessargi, kas to mēģināja spridzināt. Visbeidzot tas izdevās. Taču neskatoties uz grandioziem plāniem deviņdesmito gadu nogalē, Čakstes laukums bez terorista Imanta Sudmaļa pieminekļa stāv visu aizmirsts, kaut visapkārt skolas un pati dome tuvumā. Tādēļ mani jau sāk mākt šaubas vai pieminekļa pilnīga demontāža nebija kļūda. Latvijas pazīstamāko bumbu spridzinātāju Sudmali gan novākt vajadzēja, taču tās granīta sienas varēja palikt līdz brīdim, kamēr sadrupušo betona plākšņu laukums, kas lepni nes Latvijas pirmā prezidenta vārdu, tiktu atjaunots pilnībā.

Piemineklis

Pelēko debesu fonā.

Atzīšos, nemaz nebiju pamanījis, ka piemineklis bojāgājušajiem jūrniekiem stāv uz postamenta, kura malas nav vienādas. Redz kā ir, cik gadus tur būts un pētīts, bet neesmu piefiksējis.

Sniega čibriks pie Liepājas prokuratūras

2009. gada 12. februārī, Ausekļa ieļa ielā.

Liepājā sniegs ir gana liels retums. Tādēļ tas ir labs pamats, lai kādu iepriecinātu. Piemēram, Valentīndienas priekšvakarā var uzcelt lielu sniega čibriku par prieku Liepājas prokuroriem, tieši prokuratūras priekšā- Ausekļa ielas un Kūrmājas prospekta krustojumā.

Lemberga aizstāvju pulciņš

Ventspils mēra atbalstītāji 2007. gada oktobrī pie Kurzemes apgabaltiesas ēkas Kūrmājas prospektā.

2007. gadā gana liels troksnis izvērtās ap Ventspils mēra Aivara Lemberga tiesāšanas mēģinājumiem. Ietekmīgā vīra lietu skatīja arī Liepājā, kur viņu atbalstīt ieradās pulciņš ventspilnieku.

Graudu ielas un Kūrmājas prospekta krustojums

2006. gada 4. septembris. Graudu ielas un Kūrmājas prospekta krustojums.

Pievērsiet uzmanību kokam pašā ielas malā, attēla centrā. Tas ir kastaņkoks, kurš kādu vētru pēcāk nav pārdzīvojis.

Kūrmājas prospekts

2005. gada septembrī pie pieminekļa bojāgājušajiem jūrniekiem lielas pārmaiņas.

Piemineklis piedzīvojis atdzimšanu. Tagad kārta celiņam līdz piemineklim un jūrai. Agrākās melnās šlagas vietā top skaisti trotuāri ar puķu dobēm.

Pieminekļa remonts

2005. gada jūnijs- tiek restaurēts piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem.

Jūras sāļo vēju sagrauzts šis viens no Liepājas simboliem stāvēja un gaidīja labākus laikus. Un pienāca. Piemineklis tika atjaunots.

Te var apskatīt, kāds tas bija pirms remonta: http://www.liepajnieks.lv/2008/07/piemineklis-boj-gjuajiem-jrniekiem.html

Kūrmājas prospekta un Ūliha ielas krustojums

Sīkums. Kūrmājas prospekta un Ūliha ielas krustojumā avārijas ir ierastas ainas.

Lai gan netieku gudrs: ir taču statistika, ikdienas novērojumi. Un tie jau sen liek secināt, ka šajā krustojumā prasās pēc vismaz minimālām izmaiņām. Ja ne luksoforiem, tad vismaz pēc ''Stop!'' zīmes, zīmju ''Dodiet ceļu'' vietā.

P.S. 2005. gada marts. Un pavērojiet attēla kreiso pusi. Redzat? Pretīgā "Magonīte" vēl stāv.

Piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem

Šis piemineklis ir viens no Liepājas simboliem.

Piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem ir vizītkarte pilsētai no pludmales puses. Kā jau ierasts, okupācijas gados tam tika piešķirta ideoloģiska aura. Nu tas ir apolitisks un godina visus bojāgājušos Baltijas jūrā, ne tikai padomju jūras arājus. Par piemiņu PSRS militāristu notriektajai ASV lidmašīnai ar visu apkalpi, to grezno vēl viena piemiņas plāksne.
Atmodas gadu pašā sākumā pie šī pieminekļa pulcējās liepājnieki, lai pieprasītu Pāvilostas AES projekta apturēšanu. Šajā mītiņā, tiesa- kā pusaudzim, bija tas gods piedalīties arī man. Pēc tam liepājnieki te pulcējās uz vienu no lielākajām tautas sanāksmēm Kurzemes pusē 1989. gada 18. novembra vakarā prasītu pēc brīvas Latvijas. Pasākuma vadītājs Mārtiņš Vilsons prata varen spēcīgi iedrošināt. Viņa brašā balss drēgnajā un slapjajā rudens vakarā skanēja vareni!
2003. gadā piemineklis gan nebija tai labākajā stāvoklī, kā redzams bildē, bet nu tas restaurēts un priecē ikvienu.

Ļoti sena bilde!

Neticami veci laiki!

Vai atpazīstam šo vietu? Uzreiz jābrīdina, ka grūti to atpazīt. Tā māja ar iegruvušo un nodegušo jumtu ir tagadējais "Vecais kapteinis" Dīķu ielā. Toreiz namiņš piederēja kādam toreiz labi zināmam veikalniekam. Nezin kādēļ, bet šis vecais nams toreiz regulāri dega, līdz vienu vakaru pēc dažiem nosvila pavisam.
Priekšplānā bruģētais laukums ir tagad tik pārpildītā stāvvieta uz Graudu un Kūrmājas prospekta krustojumā. Starp citu, attēlā redzama 1998. 21. jūnija pēcpusdiena. Labi atceros, jo toreiz nācām arā no toreiz tik lepnās kafejnīcas "Ilze".
P.S. Uzņemts ar filmiņas ziepjutrauciņu, tāpēc ne īpaši lepna kvalitāte.